Dziesma un pazudusī elektrība

Aktīva līdzi jušana, protams, noritēja arī Kuldīgā, piemēram, krietns ļaužu pulciņš bronzas spēli vēroja kafejnīcā Pagrabiņš un Metropolē, pārsteigumu Jāņa vecākiem bija sarūpējis kāds pāris, kurš pēc spēles ar karogu rokās dziedājis pie viņu mājas logiem. Savukārt bēdīgāk bija klājies Priedaines iedzīvotājiem, jo, sākoties spēles trešajam setam, tur pazudusi elektrība, un bijis jāiztiek ar zvanu draugam, kas komentējuši katru izspēli.

Miers un milzīgā atbildība

Kad Kurzemnieks piektdienas rītā skaipā sazinājās ar Jāni, viņš atzina, ka iestājies atvieglojums, jo aizvadīts grūts divu nedēļu turnīrs. „Grupas spēles vēl tā, bet katra nākamā kļuva arvien grūtāka, īpaši morāli, jo atbildība arvien lielāka,” atzina kuldīdznieks. „Nervozākā un grūtākā bija tieši pirmā un pēdējā spēle. Skatītāju daudz, ap 15 tūkstošiem, visi gaida medaļu, uzmanība bija 20 reižu lielāka nekā parasti.” Savukārt Jāņa mamma Daiga Šmēdiņa Kurzemniekam pastāstīja, ka šīs spēles rītā ar dēlu runājusi: „Teicu, ka izdarīts viss iespējamais, nav svarīgi – būs uzvara vai ne, mēs būsim kopā ar viņiem, taču galvenais, lai spēlē brīvi.”

Ne mazums brīnījās par Jāņa lielo spēju laukumā būt mierīgam un savaldīgam. „Vienmēr tāds esmu bijis,” smaidot sacīja sportists. „Ir jāspēlē mierīgi, tad ir labāka spēle. Mums ir komandas spēle, cīnījāmies par katru punktu, mainījām spēles gaitu, nepadevāmies, un tāds bija rezultāts.”
Jānis par atbalstu saka paldies ģimenei, vecākiem, līdzjutējiem. „Vislielākais, protams, vecākiem – tētis ievirzīja šajā sporta veidā, bet mamma vienmēr atbalstījusi morāli.” Savukārt mazajiem Kuldīgas censoņiem, kuri tikai sākuši trenēties volejbolā, sportists novēl: „Iesākto izturēt līdz galam! Tas nav viegli, ir vajadzīga neatlaidība, jo tikai ar gadiem nāks rezultāti.”