Vārda dienu svin: Antons, Antis, Antonijs
Ceturtdiena, 2018. gada 18. janvāris, 14:08
-3° C, vēja ātrums 1.5 m/s, Z vēja virziens

Kuldīga – pilsēta ar īpašām vajadzībām un iespējām

2017. gada 23. oktobrī, 17:10
Raksta autors: Dina Poriņa, Iveta Grīniņa
Kuldīga – pilsēta ar īpašām vajadzībām un iespējām
Genādijs Sičevs, Kuldīgas invalīdu biedrības "Tu vari" vides pieejamības eksperts.
Foto: Dina Poriņa
Labiekārtojot Kuldīgas vēsturisko centru, iepriekšējos gados daudz šķēpu un pat akmeņu lauzts, meklējot veidus, kā vecpilsētā labi justies ikvienam, arī tiem, kuriem ir veselības problēmas. Kāds ir daudzo sarunu rezultāts, kā pasaulē augstu novērtētās nostādnes praktiski ienāk mūsu visu ikdienā?
GRĒKS ŽĒLOTIES, BET VĒL VAR PIESTRĀDĀT

„Kuldīgas pusmaratonā kopā ar citu pilsētu sportistiem izbraucām distanci, arī pa mazām ieliņām, un daudz nekā slikta nevaru teikt. Ja vien vietām neizlēktu laukakmens bruģis…” secina Genādijs Sičevs, Kuldīgas invalīdu biedrības Tu vari vides pieejamības eksperts.

„Vecpilsētā atjaunotās ielas cilvēkiem ratiņkrēslā diezgan labi patīk, tomēr daži uzlabojumi vēl vajadzīgi,” viņš atzīst. Pašvaldības sākotnējai domai par apaļā akmens bruģi pretinieki bija daudzi – arī citas sabiedrības grupas, atgādina Genādijs, un šķelto akmeni viņš dēvē par kompromisu, nevis par vislabāko segumu. Ielu restaurācijas sākumā, piemēram, Kalna ielā, betona plāksnes uz ietves liktas ar pārrāvumiem, starp tām – šķeltais bruģis, toties nākamo ielu pārbūvē šī kļūda esot ņemta vērā. Nobrauktuves samērā līdzenas, bet grūtāk šķērsot ielas (kā attēlā).

Labi, ka jaunos vai pārbūvējamos pašvaldības objektos biedrības pārstāvji sarunās ar arhitektiem tiek pieaicināti jau tapšanas stadijā: „Muzejā un vecajā rātsnamā pacēlājs uztaisīts superīgi – tik neuzkrītoši salaists kopā ar bruģi, ka pat nepamanījām. Bibliotēkā varam tikt visos stāvos.”

Septembrī gan vēl neesot saprasts, kā ar ratiņkrēslu varēs iekļūt jaunajā baseinā. Tiek gaidīta arī pieeja peldētavai Mārtiņsalā, vēl nav zināms, kā tiks pielāgots kultūras nams. „Ir, pie kā piestrādāt, bet arī daudzi atbraukušie saka: ir diezgan labi. Mēs jau saprotam un vecpilsētā neprasām pandusu pie katras mājas vai ko citu radikālu. Augstākas prasības var izvirzīt jaunām ēkām,” uzskata Genādijs. Ielu un ietvju segums un apmales tagad ir lielāka problēma pilsētas jaunākajā daļā. Par katastrofu viņš sauc vēl nepārbūvēto Jelgavas ielu un izdrupušo, neapgaismoto celiņu uz slimnīcu kalnā Aizputes ielā.


PAŅĒMIENS IR, BET DĀRGS

Aigars Bolis, Rīgas apvienības Apeirons vides pieejamības eksperts.
Aigara Boļa arhīva foto

„Kuldīga ir pasakaina, ļoti īpaša pilsēta un pieejamības ziņā nav tas sliktākais piemērs – pēdējos gados tās uzlabošanā darīts daudz,” saka invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons eksperts Aigars Bolis, kurš pārvietojas ratiņkrēslā.

Kuldīgā grūtības sākušās, kad izlemts vairākas ielas izlikt ar šķelto bruģi: „Aiz tā ķeras ratu riteņi – tie tiek plēsti. Lielākā problēma ratiņkrēslam ir mazie priekšējie ritenīši, kas ieķeras visās grambās. Cilvēks krēslā tad var krist uz priekšu ar visu svaru, uzkrist kājām un gūt traumas. Vēlāk gan Kuldīgā ar akmens plātnēm situācija daudzviet tika labota.”

Braucienu riteņkrēslā pa šķelto bruģi var atvieglot papildu ritenis: „Ratiem tiek pievienots piektais ritenis – tad krēslu var sasvērt uz aizmuguri, priekšpusi pacelt augstāk, un rati iet pāri visām grambām – pat vēsturiskajam bruģim Rīgas Doma laukumā. Tomēr komplekts maksā ap 500 eiro. Valsts iepirkumā šis aprīkojums nav iekļauts, un diemžēl šī politika valstī ir ļoti neelastīga. Esmu mācījies Zviedrijā un Somijā un redzējis, kā tur šķeltais akmens bruģis ieklāts nesalīdzināmi labāk. Ar standarta ratiņkrēsliem var braukt ērti. Laikam visi meistari, kuri to prot, aizbraukuši uz turieni,” nosaka A.Bolis.

Kuldīgā viņam dzīvo radi, un, te ciemodamies, Aigars labprāt pastaigājas pa pilsētu, taču ir ļoti maz vietu, kurās ar ratiņkrēslu var iekļūt: kafejnīcas, tualetes. „Jā, viss ir skaisti, arī segums nu uzlabots, bet ar iekļūšanu ēkās ir problēma.” Kā ļoti pozitīvu piemēru viņš min pacēlāju pie vecā rātsnama: „Par to stāstām visai Latvijai. Apzināmies, ka tas nav lētākais variants, bet vēsturiskajā vidē – fantastisks!”

Eksperts iesaka Kuldīgā tāpat kā savulaik Cēsīs pašvaldībā pieņemt darbā vides pieejamības ekspertu – šajā ziņā daudz kas uzreiz uzlabojies.


KATRAI VIETAI JĀATROD SAVS VEIDS

Jana Jākobsone, Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitekte.
Janas Jākobsones arhīva foto

„Vecpilsētas projektos turpināsim radoši meklēt individuālus risinājumus vides pieejamībai,” sola Jana Jākobsone.

Diskusijas par šo tēmu attiecas uz Kuldīgas vecpilsētu un uz kultūras pieminekļiem novadā, jo pārējā teritorija šīm prasībām ir pielāgojama un tur tās tiek ievērotas, saka arhitekte. „Ja ir kādas atkāpes, tad būvvalde tās saskaņo, bet situācija tiek rūpīgi izvērtēta.

Par Kuldīgas vecpilsētu bijušas nopietnas diskusijas, konferences, ir vēsturiskās vides izvērtējums, ir soļi, ko darīt, piemēri, kā dara citviet pasaulē. Mūsu skatījuma pamatā ir Baltijas Arhitektūras centra vadītājas Aivijas Bārdas formulējums – Kuldīga kā pilsēta ar īpašām vajadzībām. Jāsalāgo divas lietas: gan cilvēki ar īpašām vajadzībām, gan pilsēta ar savējām. Manuprāt, mums tas izdodas.” Darbu vispārpieņemtajā veidā ierobežo vecpilsētas ī patnības: „Vispirms t ā i r i elu šaurā telpa. Kuldīgā vēsturiski izveidojies noteikts ielu un ietvju platums; jāizvērtē, vai ir lietderīgi ietvi paplašināt un brauktuvi sašaurināt līdz vienai joslai. Ierobežojums, bet vienlaikus unikāla pilsētas vērtība ir seno ēku arhitektūra. Ietvi nevar paaugstināt ēkas grīdas līmenī, kā to dažkārt dara citur. Te ir dažādu laiku ēkas, un grīdas līmenis atšķiras. Arī ēku pamatu stāvoklis, hidroizolācija un citas tehniskas nianses nosaka to, kāpēc ietve netiek paaugstināta. Pieejamības metodes ietekmē jau sen Kuldīgā pieņemtā ietvju un ielu seguma koncepcija – šo vidi stiprināt ar īstiem materiāliem, saglabājot agrākās ietvju vietas.

Kuldīgas universālā dizaina koncepciju uztveram kā vērtīgas vadlīnijas, meklējot kompromisu, nevis kā paraugu konkrētai rīcībai. Tajā ir labi piemēri, kā tas tiek darīts vēsturiskajās pilsētās citur pasaulē, tiesa, pārsvarā lielpilsētās. Iedvesmojamies no piemēriem arī konferencēs. Pacēlājam pie vecā rātsnama ideja aizgūta no ārvalstu pieredzes Tas ir piemērs, kā rīkoties tur, kur nevar izveidot iebrauktuvi no pagalma puses. Ir labi, ja diskusijās varam pamatoties koncepcijā Kuldīgas ielām un ēkām, bet tiešā veidā to realizēt nevaram. Šajās nostādnēs ir arī alternatīvas, lai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būtu ērtāk pārvietoties: tas var būt audiogids, piemērotāks ratiņkrēsls, pavadonis utt.

Projektētājiem dodam gan koncepciju, gan vides izvērtējumu. Katra objekta projektā vecpilsētā pieejamības prasības ir obligātas, ieteikumi katrreiz ir citi: vai pacēlājs, vai piebrauktuve no sētas puses, vai vietām tikai zvana poga un pakāpieni, vai arī pacelta ietve. Projektētājs piedāvā savu versiju, būvvalde raugās, lai tā nekontrastētu ar vēsturisko telpu un vienlaikus būtu funkcionāla. Vecpilsētā nevar būt standarta metodes, piemēram, spilgti dzeltenas līnijas, metāla vai betona uzbrauktuves. Plānojam pieejamu vidi visiem, tāpēc jāskatās kompleksi.”


Kuldīgas vecpilsētā pieejamības uzlabojumus ietekmē:
• vēsturiski veidojušās ielas, to platums,
• arhitektūra un ēku tehniskais stāvoklis,
• reljefs,
• ietvju un ielu koncepcija, kas paredz izmantot dabīgus, vēsturiskajai gaisotnei atbilstošus materiālus.


AR PIETĀTI PRET CILVĒKIEM UN MANTOJUMU

Aivija Bārda, novadniece, Kuldīgas vides pieejamības koncepcijas rosinātāja, Baltijas Arhitektūras centra un biedrības Es redzu vadītāja.
Dainas Tāfelbergas foto

„Esmu gandarīta, ka koncepcija izstrādāta un tieši mana dzimtā Kuldīga par to saņēmusi visaugstāko novērtējumu pasaulē. Mazās Kuldīgas vārds starptautiski iemirdzējies ar tik sarežģītu tēmu kā vēsturiskais mantojums un vides pieejamība. Kopš laika, kad sākām par to diskutēt, sabiedrības attieksme daudz mainījusies. Priecājos, ka arī invalīdu biedrība Apeirons atradusi iemeslus, par ko Kuldīgā būt apmierinātai. Koncepcija tapa, kad pašvaldība jau bija sākusi vecpilsētu labiekārtot, tāpēc vispirms analizējām kļūdas. Domes vadība, galvenā arhitekte šo analīzi zina, un turpmāk kļūdas neatkārtosies. Ja pacēlājs kaut kur nav pamanāms, tā tam jābūt – delikāti ieprojektētam, nevis acīs krītošam. Pietāte vajadzīga gan pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan pret gadsimtu mantojumu arhitektūrā. Ļoti gribētu, lai kaut kas no šī koncepta arī tiktu īstenots, jo katram ir tiesības nokļūt tur, kur viņš vēlas. Arī uzņēmējiem jārāda labās prakses piemēri. Pasaulē ir 10% cilvēku ar īpašām vajadzībām. Un tas ir vienīgi arhitekta un dizainera talanta jautājums, kā radīt gan praktiski lietojamu, gan acīm baudāmu universālā dizaina objektu.”


KULDĪGAS UNIVERSĀLĀ DIZAINA KONCEPCIJA
Tā izlasāma būvvaldē, drīzumā arī domes mājaslapā.
2016 – Japānā Zelta balva par pasaulē vislabāko koncepciju; Francijā – Eiropas mēroga balva no starptautiskā fonda Dizains visiem (Design for All).
2015 – pēc Baltijas Arhitektūras centra un neredzīgo integrācijas biedrības Es redzu ierosmes to izstrādājuši eksperti no starptautiskā tīkla Euro Cities ar Kuldīgas novada domes atbalstu.
2015 – tā apspriesta Eiropas Kultūras mantojuma dienās Kuldīgā.
2013 – Arhitektūras dienās Kuldīgā starptautiska zinātniski praktiska konference kopā ar cilvēkiem ar invaliditāti.


Universālais dizains = vide, kas iekārtota tā, lai ir pieejama visiem, arī cilvēkiem ar kustību, redzes, dzirdes un garīgajiem traucējumiem.


PLUSI

Attēlos – pie rātsnama ierīce paceļas ar visu bruģi.
Apeirona arhīva foto.

• Nesen atjaunotajās ēkās – domē, muzejā, bibliotēkā, vecajā rātsnamā – ir viss, kas vajadzīgs: pieeja, pacēlājs vai lifts. Pašvaldības policijā pie durvīm zvans, aizmugurē panduss.
• Betona plāksnes uz ietves – tur, kur tās ir vienlaidus, blakus viena otrai.
• Plākšņu platums – pietiekams.
• Lēzenas ietvju nobrauktuves.
• Pilsētas dārzs lielākoties izbraucams.
• Vairums svarīgāko iestāžu ir pieejamas.
• Dažviet pie veikaliem ir zvanu poga.
• Pilsētas estrāde pieejama, laba tualete.
• Pārventā lēzenāks celiņš ļauj šķērsot kanālu un Mārtiņsalā nonākt līdz glābšanas stacijai.


MĪNUSI

Dinas Poriņas foto.

• Izdrupušas ietves vēl nepārbūvētajā Jelgavas ielā (attēlā).
• Tās ietves daļas, kur starp betona plāksnēm ir atstarpes ar šķelto bruģi.
• Šķeltā akmens bruģis vēl ir pieņemams, kamēr jauns, taču ar laiku reljefs kļūst nelīdzens – būtu regulāri jāpielabo.
• Pilsētas dārzā taciņa no Kalna ielas gar kanālu uz Ventas pusi atduras pret kāpnēm – līdz upei tur netiek.
• Pils ielā (no vecā tilta uz muzeju) apgrūtina kāpums un nelīdzens bruģis – vajadzīga plākšņu josla gar malu.
• Mārtiņsalā nevar tikt līdz pašai peldētavai; lai pa zālienu nokļūtu līdz laipai, kas pieved pie Ventas rumbas, vajadzīgs palīgs.
• Liepājas iela gluda, taču nevienā veikalā iekļūt nevar.
• Kafejnīcu vasaras terasēm gandrīz nevienai nav uzbrauktuves – tā taču daudz neprasa.
• Panduss pie pasta ir pārāk stāvs.
• Pašvaldības ēkās Pilsētas laukumā 2 un 4 pieejams tikai 1. stāvs (Mārtiņzālē, Kuldīgas komunālajos pakalpojumos utt. iekļūt nevar).


VĒRTĒ CILVĒKI AR REDZES PROBLĒMĀM

Kājas vairs neatdauza

Jānis Griķītis, kuldīdznieks:
– Mums ar sievu Larisu ir katram savs pavadonis, kopā varam nokļūt visur, un tad jūtos diezgan brīvi. Esmu gājis arī viens ar balto spieķi, bet tad nav droši. Ejam pa Liepājas un Baznīcas ielu, ir būts muzejā, domē, biju bibliotēkā ar savu runājošo datoru pamācīties, kā tikt pie grāmatām. Kādi agrāk bija trotuāri – vai, dieniņ! Galvu varēja nolauzt, pa peļķēm jābrien! Nokāpjot uz ielas vai otrādi, pavadonim vajadzēja teikt, lai ceļam kājas uz augšu. Tagad tur, kur ratiņniekiem līdzenas vietas, arī mums kājas vairs nav jāatdauza. Viss uzlabojies kopš tā laika, kad Kuldīgā sāka likt bruģīti. Līdzena vieta vai bruģis ar šķautnēm – to ar pēdām jūt. Šķeltais akmens kaitīgs meitenēm ar augstiem papēžiem (smejas). Man tas pat ir kā orientieris – zinu, kur atrodos. Kur ielas vēl nav pārbūvētas, tur klājas grūti. Problēma ir arī stabi (ceļa zīmes) uz trotuāra – kā pie Swedbank, kur bieži nākas ieskriet un to paciest. Lielākā problēma: iziet no mājas Gaismas ielā 7. Gar to iet trotuārs, bet abos galos – pļava un dubļi, un tikt līdz ielai sarežģīti.


Jāiemācās no galvas

Raimonds Pirtnieks, kuldīdznieks:
– Visas vietas, kur staigāju, jāiemācās no galvas, un problēmas rodas tad, kad novietojumā kaut kas mainās. Vistrakāk, ja kāds rok bedres un tās nenorobežo kaut vai ar sarkanbaltu lenti – es pieskartos un sajustu. Liepājas ielā staigāt nav pretenziju, puķupodus var pamanīt. Slikti, ka pie veikaliem, kur pakāpieni, trūkst rokturu, īpaši ziemā, kad slidens, jo visgrūtāk ir nokāpt. Pie domes tagad labi – ir rokturis. Uz Ventas pusi eju maz. Kopā ar otru cilvēku varu aiziet līdz kioskam, bet lejā uz rumbu ne. Kur ir šķeltais bruģis, īsti nesajūtu, bet tilta galā man tas nepatīk. Man patīk ķieģelīši, tikai ziemā dikti slideni. No galvas jau zinu, ka pie Swedbank ceļa zīme ir ietves vidū.


Materiāls tapis Latvijas valsts budžeta finansētā mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: