Vārda dienu svin: Armanda, Armands
Svētdiena, 2018. gada 22. aprīlis, 20:48
+7° C, vēja ātrums 3.1 m/s, Z-ZR vēja virziens

Drošībā un aizvējā

2017. gada 24. novembrī, 04:00
Raksta autors: Jūlijs Cukurs
Drošībā un aizvējā
Vilnis Pavlovičs ar kundzi Guntu, mazo Paulu un dēlu Pauli.
Foto: Ārija Romanovska
"Sākums bija grūts, bet pie visa jau pierod," atzīst valmierieša Viļņa Pavloviča kundze Gunta. "Tā ir dzīve zelta krātiņā – māja, darbs, veikals, māja –, kā tagad ir visiem aizbraucējiem," to, kā sievai klājies, viņam līdzi pa visu Eiropu ceļojot, savukārt skaidro Vilnis. Bet dēla Pauļa izvēli stāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā atbalsta abi vecāki.
Zemessardzes virsseržants valmierietis Vilnis Pavlovičs ir viens no tiem Latvijas karavīriem, kuri pirmie tika sagatavoti un devās starptautiskajās miera uzturēšanas misijās – vispirms kopš deviņdesmito gadu vidus trīs reizes uz Bosniju, vēlāk arī uz Irāku, Afganistānu. Kā novērotājs viņš pabijis ASV, kā instruktors – Moldovā, Ukrainā.

Trīs gadi nostrādāti NATO štābā Nīderlandē, bet pavisam ārpus Latvijas pavadīti vismaz seši gadi. Par dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos Vilnis Pavlovičs apbalvots ar Latvijas un NATO misiju, kā arī Moldovas un Ukrainas deviņām medaļām un piecām krūšu nozīmēm, tostarp par centību, sekmējot Latvijas dalību NATO un Bronzas zvaigzni par kalpošanu Zemessardzē.

Šķiet, ka gluži nesen runājām, kā klājas mūsu karavīriem svešās zemēs, bet izrādās laiks paskrējis vēja spārniem – kopš šīs sarunas pagājuši jau 16 gadi, trīsgadīgais Paulis, kas tobrīd visdrošāk jutās aiz tēta platajiem pleciem, izstiepies garāks par savu radītāju un pēc Valmieras Valsts ģimnāzijas absolvēšanas šoruden iestājies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

"Dzīvoju viena pati ar mazu bērnu, mums, karavīru sievām, ar to jārēķinās. Pat uz dzemdību namu braucu viena pati, vīrs tobrīd bija mācībās Lietuvā, viņš atgriezās, kad puika jau bija piedzimis. Kamēr Vilnis bija misijās, vajadzēja darīt visus vīriešu darbus – sanest malku, kurināt krāsnis. Ļoti grūti pierast bija Nīderlandē, kur man pietrūka draugu un latviskās vides, krita uz nerviem visapkārt sterilais un smaidīgais, taču Paulis sāka iet skolā, vajadzēja mācīt viņam latviešu valodu tā, lai viņš pēc atgriešanās varētu turpināt mācības Latvijā. Toties brīvdienās iepazinām Eiropas valstis – Vāciju, Luksemburgu, Franciju."

Kamēr, malkojot kafiju, pārrunājam dzīvi, no Alūksnes mācību centra īsā atvaļinājumā ierodas arī Paulis. Viņš pastāsta: "Mācoties 12. klasē, iestājos Zemessardzē, līdz beidzot izdomāju, ka jāiet uz akadēmiju un jāmācās par leitnantu. Protams, tētis bija liels atbalsts un piemērs, savos komandējumos daudz pasaulē redzējis, tas mani pamudināja sekot viņa pēdās – cītīgi mācīties, strādāt un darīt visu, lai tiektos uz augšu. Domāju, ka tas ir interesants un daudzpusīgs darbs, bet galvenais, lai patīk un gribas to darīt. Bija jau man mazam reizēm grūti gaidīt tēti mājās no misijas, bet vienmēr zināju, ka atgriezīsies."

"Droši vien siti plaukstas, ka lielāka brīvība, ka nav, kas uzrūc," smaidot iestarpina Vilnis. Taču mamma steidz Pauli aizstāvēt: "Īstenībā viņš bija ļoti paklausīgs bērns, man nebija nekādu problēmu, arī tāpēc, ka visu laiku tika nodarbināts, trenējās futbolā. Tas tagad palīdz izturēt fizisko slodzi un izdzīvošanas skolu Alūksnē. Bijām uz zvēresta pieņemšanu, līdzi ņēmām mazo Paulu, mana vecākā dēla meitu, viņa prasa – ko viņi bļauj? Man jāskaidro, ka tas ir zvērests."
Vilnis: "Pirmo reizi Paulis atradās prom no mājas ilgāk nekā mēnesi, tad nu bija jaunais karavīrs jāved uz ēdnīcu barot, kaut gan ēdina viņus tur ļoti labi, bet gribējās pasēdēt un parunāt."

Par nedēļu nogalēs Kaugurmuižā dzirdamajiem šāvieniem Vilnis skaidro: "Es parasti saku, ka tie ir miera šāvieni – ja dzirdam, ka Kaugurmuižā šauj, tas nozīmē, ka zemessargi sargā mieru, ka viss ir kārtībā, un tautai par to nevajag uztraukties. Patlaban notiek intensīvas apmācības vairākās nometnēs, kas vēl nav beigušās. Valsts īsteno savas aizsardzības politiku, prieks, ka viss notiek krietni augstākā kvalitātē, nekā tas bija Bruņoto spēku pirmsākumos. Sestdienas un svētdienas ir manas galvenās darba dienas, jo pēdējos septiņus gadus esmu atbildīgs par Valmieras rotu. Domāju, ka arī skolās vajadzētu vairāk pievērsties militārajai apmācībai, jo šis temats nav populārs, un pie tā būtu jāpiestrādā ne tikai man, bet visām atbildīgajām personām."

Lāčplēša dienas lāpu gājienā Vilnis soļoja Valmierā, bet Paulis – Alūksnē. Ko patriotiskajā mēnesī jūt karavīra sieva un māte? "Es lepojos ar saviem vīriešiem un jūtos ļoti droši. Esmu priecīga arī par puiku, jo tagad viņš pat gultu no rīta saklāj. Es domāju, ka viņa sievai, tāpat kā man, būs spēcīga aizmugure, jo vīrietim jābūt stipram, lai uz viņu var paļauties. Vīrs man ir ļoti liels atbalsts, es jūtos ļoti labi, jo varu atļauties būt vājāka."


/No pielikuma Novadi domā, kas tapis deviņu reģionālo laikrakstu - Kurzemes Vārds, Auseklis, Talsu Vēstis, Stars, Kurzemnieks, Zemgale, Saldus Zeme, Druva, Liesma - sadarbībā./
Sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
KAR
2017. gada 25. novembrī, 22:42
Pavlo ir īsts paraugs un iedvesmotājs! Viņš ir īsts instruktora etalons un slikts tas karavīrs vai instruktors, kas negribētu ko iemācīties no viņa!
Pievieno jaunu komentāru: