Vārda dienu svin: Diāna, Dina, Dins
Sestdiena, 2018. gada 24. februāris, 21:49
-11° C, vēja ātrums 2.6 m/s, Z-ZA vēja virziens

Zaļā domāšana un valsts enerģētiskā neatkarība

2018. gada 15. janvārī, 00:00
Raksta autors: Iveta Grīniņa, Lāsma Reimane
Zaļā domāšana un valsts enerģētiskā neatkarība
Kuldīdznieka Arta Blāķa privātmājā ir gan zemes siltumsūknis, gan saules baterijas (uz jumta) un kolektors (trīs tumšie paneļi pie fasādes). Viņa uzņēmums "Vanka" šādas iekārtas ierīko.
Foto: Aivars Vētrājs
Atmodas laikā ideja par Latvijas enerģētisko neatkarību bija aktuāla un bieži pieminēta. Laika gaitā attieksme pret enerģijas ražotājiem mainījusies – mazās hidroelektrostacijas uzskatītas gandrīz vai par upju iznīcinātājām, arī par citiem atjaunojamās enerģijas veidiem palaikam skan gan aizstāvju, gan pretinieku balsis. Par spīti diskusijām populārāki kļūst saules kolektori un baterijas, vēja ģeneratori, zemes siltuma iekārtas, biogāzes ražotnes un biomasas koģenerācijas stacijas.
NO ŪDENSDZIRNAVĀM PIE SAULES BATERIJĀM

„Kad biju puika, ar vecotēvu laukos grāvī likām dzirnaviņas, skatījos, kā ūdens griež ratu,” tā pirmo saskari ar atjaunojamo enerģiju atceras Kuldīgas uzņēmējs ARTIS BLĀĶIS. Viņam un kolēģim Aldrim Zalkovskim pieder uzņēmums Vanka, kas šajā nozarē darbojas jau 20 gadu.

Artis tai pievērsies, kad Latvija kļuvusi neatkarīga: „Ļoti populārs bija sauklis – veicināt valsts enerģētisko neatkarību. Vecajās dzirnavās ierīkojām ģeneratorus un saražojām diezgan daudz – 5% no Latvijas patēriņa. Mums ar Aldri tādas dzirnavas ir sešas, bet pie Liepājas – divi vēja ģeneratori. Hidroelektrostacijās drīkstam saražot limitētu daudzumu elektrības, par ko saņemam valsts atbalstu. Bez tā ražot elektrību no ūdens noteikti nebūtu izdevīgi. No vēja drīkstam, cik spējam, bet pārdodam par biržas cenu – trīs vai trīsarpus centiem par kilovatu. Katru gadu enerģija kļūst lētāka, jo esam lielajā ziemeļu tīklā. Norvēģi ar ūdenskritumiem un zviedri ar atomelektrostacijām nosit cenu. Austrumu kaimiņš arī dod daudz, un mēs viņam maksājam naudu, par ko bruņoties.”


INTERESE IR, NAV ROCĪBAS

Mājsaimniecībās, lielākoties Kurzemē, Vanka ierīko zemes siltumsistēmas, saules un vēja enerģijas iekārtas. Cik liels ir pieprasījums? „Interese ir ļoti, ļoti liela, bet cilvēki nesteidzas – ieguldījumi ir pamatīgi. Kad bija Eiropas līdzfinansējums, gribētāju bija daudz, pat nespējām visu paveikt. Otrs iemesls, kāpēc vēl nogaida, – varbūt cer, ka valsts attapsies un piešķirs atbalstu. Taču arī bez līdzfinansējuma diezgan daudzi izšķiras par saules kolektoriem un baterijām. Tas izdevīgi, ja to atļauj paša rocība un nav jāiet uz banku pēc aizdevuma. Ieguldījumi sāk atmaksāties apmēram pēc desmit gadiem.

Kurzemē saules baterijas esam uzlikuši vismaz 50 mājsaimniecībām.

Ļoti sen nodarbojamies ar tādu alternatīvo enerģiju kā zemes siltums. Man mājā ir pirmais zemes siltumsūknis Kuldīgā, kas pēc 15 gadiem vēl darbojas. Šobrīd to nomainu pret modernāku – jaunais būs ekonomiskāks un efektīvāks.”


SOLĪJUMI NAV PIEPILDĪJUŠIES

„Elektrību ražojošajiem saules paneļiem pēdējos gados cena strauji iet uz leju – četros gados uz pusi. Elektrības cena tikai aug, tāpēc šķēres kļūst mazākas. Kādreiz tika solīts, ka mazie ražotāji varēs elektrību nodot viens pret vienu. Tas būtu ideāli: vasarā, kad elektrība saražota daudz, visu, ko nenotērē, atdod tīklā, bet ziemā, kad pats nevari saražot pietiekami, tikpat saņem no tīkla atpakaļ. Realitātē uztaisīts viltīgs gājiens: elektrības biržas cena ir divi centi – to var saņemt atpakaļ, bet jāmaksā viss pārējais, no kā sastāv elektrības cena patērētājam: OIK, pārvadīšanas izdevumi, PVN u.c. Iznāk, ka tas, kurš elektrību ražo, to atdod par diviem centiem, bet no piegādātāja pērk par 16. Līdz ar to visizdevīgāk ir pašu saražoto notērēt savā saimniecībā. Vasarā grūti, jo nevajag apkuri, arī apgaismojums netiek daudz ieslēgts. Visizdevīgāk pavasarī, kad saule jau spoža, bet patēriņš vēl diezgan liels.

Pats eksperimentēju ar enerģijas uzkrāšanu – saules baterijām esmu pielicis 28 kilovatstundu akumulatoru. Arī šajā ziņā tehnoloģija attīstās un akumulatoru cena krītas.”


STIPRĀ VĒJĀ JĀIZSLĒDZ

„Divi vēja ģeneratori pie Liepājas elektrību ražo diezgan labi – apmēram tikpat, cik sešas hidroelektrostacijas. Vienīgi iepirkuma cena ir maza.

No ūdens, vēja un saules visizdevīgākā ir saule, jo vislētākā uzturēšana. Vēja un ūdens ģeneratoriem vajadzīgs serviss, tos ietekmē pali un vētras. Daudziem privātajiem mazie ģeneratori lielajos vējos aizgājuši pa gaisu. Cilvēki domā – jo lielāks vējš, jo labāk, bet, kad tuvojas vētra, tie jāaptur.”



NE TIKAI NO EKONOMIKAS VIEDOKĻA

„Runājot par atjaunojamo enerģiju, viss sākas no pasaules apzināšanās un zaļās domāšanas – to nevar vērtēt tikai ekonomiski,” saka Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas vadītājs ANDIS KĀRKLIŅŠ.

„Īstermiņā ir izdevīgi patērēt fosilo kurināmo, bet, domājot ilgtermiņā, nu nevaram taču ignorēt, ka upes ir ārā no krastiem, lauki un meži zem ūdens. Vēl jautājums, vai ar savām dažām govīm varam ietekmēt klimatu pasaulē. Bet tieši tāda ir patērētāja psiholoģija: „Es jau neko – par to lai domā tie 1,5 miljardi ķīniešu!”


STARPĪBA 280 MILJONI

„No valsts ekonomikas viedokļa ērtāk ir darbināt lielās termoelektrostacijas un dabasgāzes koģenerācijas stacijas, jo dabasgāze pašreiz lēta. Piedevām ir demagoģiskais stāsts, ka tā kaut daļēji varam būt enerģētiski neatkarīgi. Bet šī neatkarība radusies no tā, ka hidroelektrostacijās bijis daudz ūdens un trūkstošo enerģiju pieražojam klāt ar dabasgāzes koģenerāciju. Bet dabasgāze jāpērk – tā ir atkarība, nevis neatkarība.

Pirms pāris gadiem tika sarēķināts, ka kurināmā biomasa, ko šķeldas veidā eksportējam, un iepirktā dabasgāze pēc enerģijas daudzuma ir identiska. Bet naudas izteiksmē zaudējam 280 miljonus gadā, samaksājot Krievijai tās ekonomikas attīstībai. Naudai būtu jāpaliek Latvijā.

Mums pilnībā pietiek biomasas, lai nodrošinātu sevi ar enerģiju. Arī tad, ja valstij vajadzētu par to piemaksāt, tas līdzi nes citus faktorus, piemēram, darbavietas tiem, kuri strādā mežā, šķeldas ražotnēs utt. Cilvēkiem laukos būtu d arbs, p agastam n āktu i enākumu nodoklis, būtu nauda, ko atkal tērēt infrastruktūrai. Tas ir saistīts. Enerģijas iegūšanai no biomasas – apkurei vai elektrības ražošanai – Latvijā noteikti ir perspektīva, jo, lai ko teiktu dabas draugi, mežs ir atjaunojamie resursi.”


BIOGĀZE – VIDES PROJEKTS

„Biogāzes ražotnes strauji attīstās. Nav pareizi, ka biogāze tiek uzskatīta tikai par alternatīvās enerģijas avotu – dabasgāzi ar to aizstāt nevarēs. Taču kā vides projekts tas ir ļoti vērtīgs, jo lauksaimniecība ir otrs lielākais oglekļa dioksīda avots. Biogāzi var ražot no visām organiskajām vielām, arī no kukurūzas. Lauksaimniecībā beidzot iestājusies konkurence – zeme vajadzīga gan graudaudzētājiem, gan biogāzes ražotājiem. Skandināvijā liela daļa sabiedriskā transporta darbojas ar attīrītu biogāzi. Kāpēc lai tas nebūtu piemērs?

Kurzemē tāds veiksmīgs ir Priekulē, kur biogāzes stacija no fermām vāc mēslus, liek klāt kukurūzu un gāzi izmanto māju apkurei. Iedzīvotājiem siltumu var pārdot lētāk, jo par elektrību valsts piemaksā. Ieguvumu nevar mērīt tikai enerģijas izteiksmē. Vācijā biogāzes ražotāji izrēķinājuši, ka katrs megavats rada 30 darbavietas. Tā es arī redzu – normāli ap biogāzes ražotni apaug papildnozares: siltumnīcas, galdniecības, zivaudzētavas.”


LIETUVA UN IGAUNIJA AKTĪVĀKAS

„Saules intensitāte Latvijā ir lielāka nekā Ziemeļvācijā un Dānijā. Tehnoloģijas attīstās, un vienlaikus baterijas kļūst lētākas un efektīvākas.

Līdzīgi ir ar vēja ģeneratoriem – tie kļūst ļoti efektīvi, strādājot arī ar maziem apgriezieniem. Lietuvā un Igaunijā vēja enerģija izmantota piecreiz vairāk. Igauņi jūrā pie vienas salas tūlīt veidos ļoti lielu parku. Arī lietuvieši paziņojuši par šādām aktivitātēm. Valsts atbalsts tur ir, bet ne pārāk liels. Izmaksas viena megavata saražošanai vēja ģeneratoram ir trīsreiz mazākas nekā biomasas vai biogāzes ražotnei. Saražotās enerģijas arī ir 2,5 reizes mazāk, jo ražo tikai tad, kad pūš, bet ar biomasu un biogāzi var strādāt nepārtraukti. Tomēr vējam ir liels potenciāls. Agrāk Latvijā daudzi kliedza, ka nevar ražot ar vēju, jo jābalansē elektrības tīklu spriegums. Piecos gados valsts iegrūdusi milzīgu naudu Kurzemes loka izbūvē. Baltijā veidojas kopējais enerģētiskais tīkls, un balansēšana jau nodrošināta, tomēr buksējam. Kāpēc? Vai kāda spalvaina roka atkal gaida, kad visu varēs savākt sev?”


PREZIDENTA IEROSME

„Prezidents nācis klajā ar iniciatīvu jaunam atjaunojamās enerģijas likumam, ko daudzi ļoti kritizē. Ar to viņš mazliet aizskrējis notikumiem pa priekšu – Eiropa nodevusi dalībvalstu saskaņošanai jauno atjaunojamās enerģijas direktīvu, kas būs spēkā pēc 2020. gada. To balsta trīs vaļi: pašpatēriņa veicināšana, tiešie saslēgumi (kaimiņš ražo enerģiju un citi no viņa pērk) un jauna jaudas izsole. Tas nozīmē, ka atļaujas būvēt atjaunojamās enerģijas ražotnes tiktu izsolītas, dodot priekšroku tam, kurš gatavs piedāvāt lētāku enerģiju. To darītu plānveidīgi un limitēti. Teorētiski pavisam neliela OIK* parādītos tikai izsolēs – starpība starp tirgus cenu un iepirkumu.

Bet viss atkarīgs no tā brīža elektroenerģijas tirgus cenas. Vācijā šī sistēma darbojas jau gadu. Domāju: par spīti tam, ka šīs ieceres tiek kritizētas, pēc gadiem diviem trim pie tām atgriezīsimies. Tātad prezidents ir tālredzīgs, un iniciatīva nav slikta, vienīgi pašlaik tāda izsole izdevīga tikai vēja ģeneratoriem – tie var solīt vislētāko cenu.”


* OIK – obligātā iepirkuma komponente. Elektroenerģijas obligātais iepirkums ir valsts atbalsts tiem, kuri elektrību ražo koģenerācijas stacijās vai no atjaunojamiem resursiem. Publiskais tirgotājs to iepērk no ražotājiem, maksā garantēto summu par elektrostacijas jaudu, sedz sprieguma balansēšanas un administratīvās izmaksas. Tās savukārt sedz visi elektrības lietotāji proporcionāli patēriņam – tas ir OIK maksājums.





ATJAUNOJAMIE RESURSI, NO KĀ RAŽO ENERĢIJU

BIOMASA – koģenerācijas stacijās šķelda tiek kurināta, vienlaikus ražojot siltumu un elektrību.
BIOGĀZE – to iegūst no kūtsmēsliem un cita bioloģiskā materiāla, tam sadaloties.
SAULES ENERĢIJA – kolektoros tiek sildīts karstais ūdens, bet baterijās ražota elektrība.
VĒJŠ – vēja ģeneratori.
ŪDENS – hidroelektrostacijas.
ZEMES SILTUMS – siltums tiek ņemts no zemes vai ūdens, ar elektrību darbināmās iekārtās to pārveidojot apkurei.



KĀ ENERĢIJU LABĀK UZKRĀT

„Zinātnieki daudz pēta jaunus siltuma un elektrības akumulācijas veidus, lai saražoto var uzkrāt un izmantot tad, kad saules vai vēja nav,” saka Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktors ANDREJS SŅEGIRJOVS.

„Visplašāk izmanto skābes akumulatorus, kuriem ir vidēji 150 ciklu, pēc tam tie jāmaina. Tiek rēķināts, ka Latvijā tas notiek gada vai pusotra laikā.

Daudz ilgāk kalpo litija akumulatori. Tie ir četrreiz dārgāki, un, sistēmu ierīkojot, tie veido apmēram pusi no izmaksām. Ja sistēmas ierīkošana maksā 10 000 eiro, tad akumulators vēl 5000. Toties tas ir piecreiz izdevīgāks. Tas var kalpot visu saules bateriju darbības mūžu – līdz 30 gadiem, un efektivitāte var kristies ne vairāk kā par 15%. Skābes akumulatoriem ielādēšanas un izlādēšanās laikā ir ap 25% zudums, bet litija – tikai 5%.

Pasaulē vēl ir sālsūdens akumulatori, kuru lielākā priekšrocība – tie nebaidās pilnīgi izlādēties (abus pārējos akumulatorus nedrīkst izlādēt pilnībā). Šie ir lētāki, ielāde un izlāde var notikt diezgan lielā sprieguma amplitūdā, bet pasaulē tos piedāvā tikai dažas kompānijas, un Eiropā nav nevienas. Šie akumulatori ir smagāki, tos var izmantot stacionārās sistēmās. Mūžs ir līdzvērtīgs litija akumulatoriem.”



VIEDOKĻI

Vai jūs pats vai kāds pazīstamais izmanto vēja ģeneratoru, saules baterijas, zemes siltuma sūkni? Ko tas dod?


Inga Šabāne, skolotāja:
– Pelčos pie vienas mājas esmu redzējusi mazu vēja ģeneratoru. Esmu no tiem, kuri neņem plastmasas maisiņus, nemet atkritumus zemē un cenšas taupīt elektrību. Es zinu, ko tas dod, – tas glābj planētu. Tā ir mūsu nākotne, bet vai esam tai gatavi? Uz to jātiecas, bet gaidīsim ļoti ilgi.



Ints Folkmanis, pensionārs:
– Zinu cilvēkus, kuri izmanto ģeneratorus. Nedraudzīgās cenu politikas dēļ tās ir tikai nepatikšanas. Pazīstu divus cilvēkus, kuri sacerējās, bet nekā. Tā tomēr ir mūsu nākotne, un tas jāizmanto, bet pašlaik cenas ir neadekvātas. Manuprāt, cilvēki, kas tādas iekārtas uzlikuši, beigās palikuši ar lielu mīnusa zīmi, nevis ar plusu. Iekārtas ir ļoti dārgas.



Sanita Bušma, bezdarbniece:
– Redzēts ir, bet nevienu konkrētu nepazīstu. Man šķiet, ka ir lieli izdevumi, lai to visu uzliktu. Zinu, ka cilvēki brīnās, kā var nekūpēt skurstenis tiem, kam enerģiju dod saules baterijas. Domāju, ka kaut kāds ieguvums ir, tas nepiesārņo vidi. Gribētāju ir daudz, bet to ierīkot ir ļoti dārgi.



Dairis Bušma, bezdarbnieks:
– Nepazīstu nevienu, kam kaut kas no tā būtu. Visam stāv pāri likums, jo to pašu vēja ģeneratoru nemaz tik viegli nevar uzlikt. Lieliem uzņēmumiem tas ir citādi. Tāpat saules baterijām ir mazs termiņš, šķiet, septiņi gadi. Investīcijas lielas, bet pagaidām izskatās, ka tas nav ienesīgi.


Materiāls tapis Latvijas valsts budžeta finansētā mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: