Vārda dienu svin: Jānis
Svētdiena, 2018. gada 24. jūnijs, 19:39
+14° C, vēja ātrums 5.7 m/s, Z-R vēja virziens

Stambulas konvencija un baznīca

2018. gada 26. februārī, 00:00
Raksta autors: Maija Jankovska
Stambulas konvencija un baznīca
Kuldīgas luterāņu mācītājs Viesturs Pirro un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, agrākā kuldīdzniece Dace Balode izsaka savu viedokli par Stambulas konvenciju.
Foto: Aivars Vētrājs
To, ka pastāv tāda Stambulas konvencija, visticamāk, būs dzirdējis vai katrs. Diskusijās iesaistījušies ne tikai politiķi, kuriem jālemj, vai to ratificēt, bet arī visdažādāko jomu pārstāvji. Vieni no skaļākajiem iebildumiem nākuši no Latvijas Evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, Latvijas Pareizticīgās baznīcas un Latvijas Baptistu draudžu savienības.
Kurzemniekā (31. janvārī) jau publicēta Labklājības un Tieslietu ministrijas nostāja: pirmā aizstāv vajadzību šo dokumentu ratificēt, otra iebilst. Redakcija saņēmusi Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītāja Viestura Pirro vēstuli, tāpēc šoreiz sniedzam ieskatu kristīgo ļaužu nostājā, kas tomēr nav viendabīga.


LIELĀ POLITIKA

Jau iepriekš baznīcu pārstāvji izteikušies par, viņuprāt, problemātiskajiem Stambulas konvencijas aspektiem (konfesiju vadītāju atklātā vēstule 2016. gada aprīlī). Tomēr visskaļāko rezonansi šīgada janvārī ieguva Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča viesošanās Saeimā pie Zaļo un zemnieku savienības, kad viņam izdevās partijas deputātus pārliecināt konvenciju tomēr neatbalstīt, jo no tās izrietot draudi laulības un ģimenes institūtam. Tieši tas raisīja viedokļu lavīnu gan medijos, gan sociālajos tīklos: tika rakstītas gan šo dokumentu atbalstošas, gan noliedzošas vēstules, veidoti raidījumi.


BAZNĪCA NEIESTĀJAS PAR VARDARBĪBU!

Izskanējis viedoklis: ja baznīca nostājas pret konvenciju, tā atbalstot vardarbību. Šādu interpretāciju konfesiju pārstāvji kategoriski noliedz. Kā LTV raidījumā Kultūršoks izteicies Rīgas Kristus Karaļa draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs, „konvencijā ir 90% ļoti labu lietu”, taču atlikušo 10% dēļ „tā ir baznīcai ļoti grūti pieņemama”. Tai ir bažas, ka medus mucā var izrādīties darvas karote, kas sabojā visu saturu.

Bet vai Stambulas konvencija tiešām ietver ko tik bīstamu, kā dēļ to nevajadzētu ratificēt?



Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu pieņemta Stambulā 2011. gadā.

Daudzi ieteikumi jau ņemti vērā

Kaut gan konvencija vēl nav ratificēta, jau kopš 2011. gada, kad tā pieņemta, Labklājības ministrija strādājusi, lai ieteikumi tiktu īstenoti arī Latvijā. LTV raidījumam De facto ministrija saka: 80% jau ieviesti.

Ieviestais:
  • iespēja potenciālo varmāku izlikt no paša dzīvokļa, lai pasargātu tuviniekus,
  • valsts finansēta rehabilitācija pilngadīgiem ģimenes vardarbības upuriem,
  • mācības policistiem par vardarbību ģimenē,
  • kriminalizēta izsekošana vai draudi,
  • ieviests termins psiholoģiskā vardarbība,
  • mainīta izvarošanas definīcija.

Vēl jāievieš:
  • diennakts krīzes telefons,
  • iespēja tikt pie tiesu medicīnas eksperta, tiklīdz kāds paziņo par izvarošanu (nevis pēc vairākām dienām),
  • regulāras informēšanas kampaņas.


Kritiķu iebildumus raisa

12. panta 1. daļa: 
„Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.”

12. panta 5. daļa: „Konvencijas dalībvalstis nodrošina to, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais gods netiek uzskatīti par attaisnojumu nekādiem vardarbības aktiem, uz kuriem attiecas šī konvencija.”



Kuldīgas luterāņu mācītāja Viestura Pirro vēstule


Viesturs Pirro


STAMBULAS KONVENCIJAS SPOŽUMS UN POSTS

Latvijas nav ratificējusi un, cerams, neratificēs Stambulas konvenciju tās sākotnējā redakcijā, jo tā ir kārtējais nekonkrētais vai arī apzināti maldinošais sacerējums, ko sastādītāji cenšas uzspiest visām valstīm. Cilvēkiem analītiskā domāšana, kas prot analizēt visu kopumā un prognozēt tālejošas sekas, ir reta dāvana. Stambulas konvencijas autori cer, ka viņu garadarbu bezierunu paklausībā pieņems visi, jo kurš tad atbalsta vardarbību? Konvencijas pilnais nosaukums ir Eiropas Padomes konvencija par vardarbību pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Kā jau visi šādi sacerējumi, virspusīgi izlasot, tas liekas ļoti labs, ar cēliem saukļiem – pret vardarbību ģimenēs (no kuras cieš kā sievietes, tā vīrieši) un vardarbību vispār, akcentējot vardarbību pret sievietēm. Tāda apņemšanās – mazināt vardarbību – vērtējama ļoti pozitīvi. Taču nopietnam starptautiskam dokumentam, lai tas nekļūtu par teorētisku pļāpāšanu un cīņu ar sekām, būtu jāpievēršas vardarbības cēloņiem. Bībele un baznīca tos uzrāda skaidri un nepārprotami: cilvēka grēks, netikumi, vājības, kļūdas. Savukārt Stambulas konvencija par cēloņiem uzrāda tradīcijas, kultūru, reliģiju un ģimenes institūciju.

Nopietnā dokumentā tūlīt būtu jānoskaidro, ko tas saprot ar ģimeni, kāda ir ģimenes un laulības definīcija tā izpratnē. Latvijas Republikas Satversmē tas pateikts skaidri un nepārprotami.

110. pants: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

Tātad par ģimeni var saukt tikai savienību starp vīrieti un sievieti, kas vienota laulībā. Savienība starp diviem vīriešiem, divām sievietēm, poligāmistiem, transpersonām vai neviena dzimuma piederīgajiem nav ģimene. (Ir arī tādi cilvēki, kas sevi neatzīst ne par vīrieti, ne par sievieti.) Vīrieša un sievietes laulība ir un vienmēr paliks dabisks ģimenes modelis. Tā Dievs mūs ir radījis, tikai tādu modeli Viņš svētī. Pārkāpt to nozīmē pārkāpt kā Dieva nodibinātu kārtību, tā Latvijas Republikas Satversmi.

Ar to mēs arī varētu beigt, jo nevienai konvencijai nav augstāka spēka par valsts pamatlikumu – Satversmi, taču tieši šeit parādās Stambulas konvencijas viltus un posts – tā vardarbību saista ar „vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu”. Kroni visam uzliek 12. pants: „Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos  nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja (..) par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.”

Kādi vajadzīgie pasākumi tiek pieprasīti, lai veicinātu izmaiņas? Kādi aizspriedumi, paražas, tradīcijas ir jāizskauž? Kādi ir šie modeļi un stereotipi, kādas ir šīs lomas? Kā mainīt sociālo vidi un kultūru, kas veicina vardarbību? Stambulas konvencijā par to nav neviena konkrēta vārda, gluži kā ļoti vilinošās polisēs, kurās sāls ir pašā apakšā ar vissīkākajiem burtiņiem iespiestajos teikumos.

Tieši šāda virspusība un apzināta nekonkrētība ļauj Stambulas konvenciju skaidrot ārkārtīgi plaši un – galvenais – to pavērst pret ģimenes institūciju kā tādu un ieviest genderisma ideoloģiju: cilvēks pats sev var izvēlēties dzimumu, to mainīt, uzskatīt sevi, par ko vien vēlas, vai arī to visu mainīt pēc saviem ieskatiem un iegribām. Genderismam ir vajadzīga leģimitāte un tiesisks pamatojums – to, lai arī nedaudz aizplīvurotu, sniedz Stambulas konvencija. Tā nevēršas pret vardarbības patiesajiem cēloņiem – vardarbības popularizēšanu saziņas līdzekļos, alkoholismu, narkomāniju, pornogrāfiju, kas sievieti pazemo par dzīvu priekšmetu, konvencija arī neaizsargā ieņemtos bērnus no galējas vardarbības formas – aborta. Tātad tā neaicina cīnīties ar patiesajiem vardarbības cēloņiem, bet paver iespējas genderismam jeb sociālā dzimuma ideoloģijai. Būtībā Stambulas konvencija ir sabiedrības pārveidošanas projekts.

Vardarbība, īpaši pret sievieti, ir pretrunā gan kristīgajai ticībai, gan cilvēcībai vispār. Tā izskaužama visos veidos – ar izglītošanu, likumdošanu, atbalsta sniegšanu vardarbībā cietušajiem. Kristīgā baznīca kalpo ar sagatavošanās kursiem pirms laulībām, ģimenes terapiju, vecāku izglītošanu, krīžu centriem utt. Taču tā nevar atbalstīt un neatbalstīs it kā labi domātas konvencijas, kurās tiek iestrādāti pret ģimeni un laulību vērsti noteikumi. Par to ir izteikušies Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji atklātā vēstulē vēl 2016. g. 29. aprīlī. To parakstīja Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgās baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs), Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Lai esam vienoti ar visiem, kas patiesi un bez viltus cīnās ar pasaules lāstu – vardarbību.



Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekānes, agrākās kuldīdznieces Daces Balodes viedoklis


Dace Balode


 „RUNA IR PAR VARDARBĪBAS UPURU SARGĀŠANU”

Vispirms gribu izteikt cieņu mācītājam Viesturam Pirro – viņš ir mans pirmais mācītājs. Viņš mani kristījis, un no viņa esmu mācījusies pirmos savas ticības soļus.

Tomēr nevaru piekrist viņa Stambulas konvencijas interpretācijai, kura, manuprāt, ir ideoloģiski ietekmēta un nebalstās precīzā teksta analīzē, kā arī starptautiskā pieredzē tajās valstīs, kas šo konvenciju jau pirms vairākiem gadiem ir ratificējušas.


Par cēloņiem un attaisnojumu

Par vardarbības cēloņiem Stambulas konvencijā noteikti netiek uzrādītas „tradīcijas, kultūra, reliģija un ģimenes institūcija”. To Stambulas konvencija neapgalvo ne tieši, ne netieši. Ģimenes institūcija nekur netiek minēta kā vardarbības cēlonis un būtu jābrīnās, ka kāds iedomātos apgalvot, ka ģimene vainīga pie vardarbības. Tas pats arī attiecībā uz tradīcijām, kultūru vai reliģiju – tās nav minētas kā vardarbības cēloņi, bet gan kā attaisnojums.

Jāatceras, ka konvencija domāta dažādu kultūru, paražu un reliģiju pārstāvju aizsardzībai. Protams, kultūra un paražas, kā arī reliģija var ietvert diskriminējošus aspektus. Piemēram, kultūrā var būt iesakņota sieviešu dzimumorgānu apgraizīšana, arī Eiropā, kurā mīt dažādas nācijas, var tikt piekopta šāda prakse.

Ja mēs paskatītos uz sabiedrības vēsturi Latvijas teritorijā mazliet vairāk nekā pirms 100 gadiem, tad daudz kas no tiesībām, kuras sievietes bauda šobrīd, nebija vēl tajā laikā iespējamas. Esam pieraduši, ka Latvijā sievietes var ieņemt faktiski jebkuru profesiju un pozīciju, tomēr, piemēram, 19. gs. beigās ar reliģiskiem argumentiem (sievietei pēc dievišķās kārtības būtu jābūt pakļautai vīrietim) vērsās pret to, ka sievietes drīkstētu studēt un strādāt. Šāda attieksme bija sakņota mūsu kultūrā, paražās, tradīcijā un arī reliģiskajā pārliecībā. Mūsdienās reizēm šķiet pašsaprotami, ka gan meitenes, gan zēni var vienādi iegūt izglītību, bet jāatceras, kas tas bijis ilglaicīgs process, kurā tas kļuvis par daļu no mūsu kultūras.

Vēl joprojām ir situācijas un jomas, kur tiek jautāts, vai sieviete to drīkst (piemēram, vai sievietei vajag iet politikā). Bieži sastopama emocionāla diskriminācija, piemēram, sievietes tiek uzskatītas par mazāk inteliģentām, pārāk jūtīgām, pļāpīgām, vadošam amatam nepiemērotām. Dažkārt arī vīrietis pieprasa no sievietes, lai viņa atteiktos no darba dzīves. Visai bieži saistībā ar vardarbību parādās aizspriedums, ka upuris pats vainīgs. Piemēram, sieviete pati atbildīga par izvarošanu, jo pārāk pavedinoši ģērbusies. Te patiešām jāiebilst, ka nekas nevar attaisnot vardarbību.


Par grēku un netikumiem

Jēdziens grēks ir specifiski reliģisks jēdziens, kas nāk no jūdu kristiešu tradīcijas un, izņemts ārā no konteksta, prasītu atsevišķu paskaidrojumu. Tas apraksta cilvēka un Dieva attiecības, proti, šo attiecību traucējumu, kā to saprot šī tradīcija. Jājautā, ka šāda jēdziena lietojums dažādās kultūrās, dažādās reliģijās un arī sekularitātes kontekstā būtu palīdzošs. Arī vārds netikums prasa tuvāku definīciju. Kas tad ir netikums? Kā mēs zinām, ka kaut kas ir netikums? Varētu teikt – netikumu veidošanās saistīta ar audzināšanu, bet kas tad iespaido audzināšanu? No kurienes ņemam priekšstatus par to, kas ir tikums? Citiem vārdiem, arī jēdziens tikums bez pamatotas definīcijas nav pašsaprotams.


Par sociālo dzimumu un genderisma ideoloģiju

Konvencija pilnīgi noteikti neaicina uz vieglprātīgu dzimuma izvēli, maiņu vai dzimumidentitātes izšaubīšanu. Jāatceras, ka ir cilvēki, kas piedzimuši ar jauktām dzimumpazīmēm, ka ir cilvēki, kas jūtas ieslogoti pretējā dzimuma ķermenī, tomēr par to te nav runas. Daudzus biedējošais jēdziens sociālais dzimums nenozīmē identificēšanos ar pretējo dzimumu. Tas izsaka to, ka bez tā, ka mēs piedzimstam ar noteiktām dzimumpazīmēm, lomas, ko mēs ieņemam vai ko uztveram kā sievišķīgas vai vīrišķīgas, bieži ir sabiedrības konstrukts. Piemēram, apģērbs – uzskati par to, kas ir vai nav sievietei vai vīrietim atbilstošas drānas, mainījušies caur gadu simtiem un atšķiras dažādās kultūrās.

Būtu jājautā, ko gan saprotam ar genderisma ideoloģiju. Šis jēdziens ir diezgan jauns – radies baznīcas vidē kā cīņas jēdziens. Tas pieder pie t.s. tukšajiem jēdzieniem, jo genderisma ideoloģija kā vienota kustība vai politiska vai akadēmiska vienotu uzskatu sistēma nepastāv. Šis jēdziens veidots, lai radītu priekšstatu, ka pastāv vienota fronte, sazvērestība, ko īsteno kādi spēki Eiropā, un ir, manuprāt, daļa no kampaņas, kas tiek izvērsta, lai Eiropu šķeltu un vājinātu.

Tiem, kas šo jēdzienu lieto, būtu jāpadomā, kas tad būtu šīs ideoloģijas paudēji? Kas tieši pieder pie šīs ideoloģijas? Ja ar to būtu saprasts feminisms, tad jāatceras, ka arī tā nav vienota kustība. Varbūt kopsaucējs dažādiem feminisma virzieniem ir iestāšanās par to, lai sievieti atzītu par pilnvērtīgu cilvēku, tomēr to, ko tas nozīmē, definē dažādi. Piemēram, abortu jautājumā ir tādas feministes, kas cīnīsies par to, ka tās ir sievietes tiesības – izšķirties par abortu, bet cits feminisma virziens iestāsies par nedzimušā bērna tiesībām uz dzīvi un par abortu aizliegumu.

Genderisma ideoloģijas saturs noteikti nevarētu būt tikai dzimumidentitātes izvēles jautājums, kā tas izriet no mācītāja Viestura Pirro teiktā. Ja tā būtu, tad būtu arī jājautā, kur šāda ideoloģija tiktu īstenota. Zviedrijā? Norvēģijā? Somijā? Spānijā? Portugālē? Francijā? Itālijā? Vācijā? Turcijā? Gruzijā? Igaunijā? Polijā? Šīs visas konvenciju jau ir ratificējušas, un ir tikai viena daļa Eiropas valstīm, kas to ir izdarījušas. Vai tiešām kāds var iztēloties, ka tagad šajās valstīs vīrieši vairs nav vīrieši un sievietes – sievietes? Acīmredzot šīs valstis nav uzskatījušas, ka šī konvencija apdraud viņu tradicionālo kultūru, pakļaujot sabiedrību kādam nevēlamam transformācijas plānam. Kādēļ gan mēs tik ļoti baidāmies par to Latvijā?

Manuprāt, Latvijai būtu ļoti svarīgi šo konvenciju ratificēt, lai stiprinātu tās politisko gribu preventīvo, cietušo aizsardzības, sodu piemērošanas un saskaņotas politikas pasākumu veidošanā. Jāatceras, ka te ir runa par vardarbības upuriem, kurus aizsargāt ir mūsu sabiedrības, bet vēl īpaši kristīgās baznīcas uzdevums.”



CITU TICĪGO VIEDOKLIS

Janvāra beigās tapusi vēl kāda atklāta vēstule, ko parakstījuši 55 pārstāvji no dažādām kristīgajām konfesijām.

Viņu vidū ir teologi, daži vietējie luterāņu garīdznieki, daudzi luterāņu mācītāji ārpus Latvijas, citu konfesiju kalpotāji, radošā inteliģence: Dace Balode, Laima Geikina, Valdis Tēraudkalns, Rudīte Losāne, Ralfs Kokins, Modris Plāte, Linards Rozentāls, Kaspars Simanovičs, Juris Cālītis, Lauma Zušēvica, Ieva Graufelde, Nora Ikstena, Rēzija Kalniņa, Deniss Hanovs u.c.

Vēstulē cita starpā teikts: „Cienot mūsu baznīcas un arī to vadītājus, tomēr uzskatām, ka ir nepieciešams atgādināt, ka viņu izteiktais viedoklis ir tikai viens no baznīcai piederošo un reliģiju praktizējošo cilvēku viedokļiem. Aizstāvot demokrātiju Latvijas sabiedrībā un arī tās reliģiskajā vidē, atgādinām, ka pastāv cita kristīga izpratne par Stambulas konvencijas nozīmi, saskaņā ar to konvencija, kas veidota, lai aizsargātu sievietes, bērnus un arī vīriešus, kas cieš no vardarbības, atbilst kristīgo vērtību un pārliecības pamatprincipam, proti, iestāšanos par tiem, kuri cieš. Tādējādi, balstoties uz kristīgām vērtībām, aicinām Stambulas konvenciju ratificēt. Kā Jēzus sekotāji uzskatām, ka esam aicināti aizstāvēt nabadzīgos un cietējus, to starpā varmācības upurus, un gādāt par tiem. Tas nozīmē arī aizstāvēt viņu intereses tur, kur upuru balsis ir reti dzirdamas.”



SKAIDRS RĪCĪBAS PLĀNS

Atklātu vēstuli publicējis arī Centrs „Marta”, kas aizstāv sieviešu cilvēktiesības un palīdz no vardarbības cietušajām. Pēc biedrības ieskatiem, konvencija izstrādāta, balstoties visu Eiropas Padomes dalībvalstu ekspertu pieredzē un novērojumos par rīcību, kas mazina un novērš vardarbību, un paredz „sistemātisku un visaptverošu pieeju, nosakot skaidru rīcības plānu dažādās jomās”. Tās aptver:
  • cietušo aizsardzību, nodrošinot palīdzību un skaidru informāciju,
  • atbildību un sodu par pārkāpumiem,
  • aizsargājošus pasākumus vēl pirms vardarbības (sabiedrības un speciālistu izglītošanu),
  • saskaņotu politiku, nodrošinot sadarbību starp valsts un pašvaldību iestādēm, nevalstiskajām organizācijām u.c.,
  • uzraudzību, lai konvencija tiktu īstenota, nevis būtu formālas normas.
Komentāri
Nesaprotu.
2018. gada 22. aprīlī, 20:20
kāpēc jārunā par GENDERISMA IDEOLOĢIJU un nevis par DZIMUMA IDEOLOĢIJU, ja ir skaidri zināms, ka vārds GENDER angļu valodā nozīmē DZIMUMS. Jeb vārdam DZIMUMS angļu valodā ir cita nozīme? Savādāk, histērija ap Stumbulas konvenciju atgādina tirgus sievu alošanās, un nebūt nav jāuztraucas, ka to pieņemot, teiksim, Viesturam Pirro notiks spontāna dzimuma maiņa.
the litch
2018. gada 26. februārī, 08:32
"...kārtējais nekonkrētais vai arī apzināti maldinošais sacerējums, ko sastādītāji cenšas uzspiest visām valstīm." Hmm.... to pašu var teikt par bībeli un visu tās "mācību" kopumā. LR Satversmē ir 99. pants, kura otrais teikums ir "Baznīca ir atdalīta no valsts." Jūs te varat spriedelēt bez gala un malas - tik pat svarīgs ir Maksimas autobusa pieturiņā sēdoša Koļas viedoklis. Nu, tieši tik pat cik manējais :)
Pievieno jaunu komentāru: