Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss
Piektdiena, 2018. gada 21. septembris, 05:10
+16° C, vēja ātrums 1.5 m/s, D-DA vēja virziens

1941. gadā viņi bija bērni

2018. gada 18. jūnijā, 02:00
Raksta autors: Rūta Mediņa
1941. gadā viņi bija bērni
Pie politiski represēto piemiņas akmens Kuldīgā – tie, kuri 1941. gadā nežēlīgā ceļā uz Sibīriju izsūtīti kā bērni: Melita Eida, Ilze Lūse, Rita Kalve, Kārlis Dazarts, biedrības vadītāja Cecīlija Kinda un Ausma Berga. Ar ziediem – koordinācijas padomes pārstāvis Uldis Jumiķis.
Foto: Andra Ālīte
1941. gada vasarā tūkstošiem cilvēku tika atņemtas mājas un izjauktas ģimenes, jo padomju režīms viņus izsūtīja uz Sibīriju. Kuldīgas novada politiski represēto biedrības 1941. gada bērni un jaunieši, kā viņi sevi sauc, 14. jūnijā pie piemiņas akmens nolika ziedus par izsūtīto dzīvībām.
Uzrunu teica mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics: „Tagad dzīvojam brīvā valstī, taču visu laiku jāatceras, ka pasaule ir mainījusies. Šis datums parāda, ka jābūt ļoti uzmanīgiem: ja gribam dzīvot stiprā zemē, tad par tās drošību jārūpējas. Jūs, kas 1941. gadu esat piedzīvojuši kā bērni un pusaudži, varat vienmēr atgādināt, ka šos notikumus aizmirst nedrīkst. Jābūt stipriem – jāceļ sava zeme, jāstiprina attiecības ar ģimeni. Tā ir lielākā traģēdija, ja sevi atrodam kā sašķeltus, saraustītus gabalos. Bet Dievs noslauka asaras. Nav vairs vaimanu un bēdu. Esiet pateicīgi par dzīvi!”

Atnākušie atcerējās briesmīgos laikus, taču priecājās, ka tagad tās ir tikai sliktas atmiņas. Visi, kuri 1941. gadā bija bērni, tagad ir vecmāmiņas, vectētiņi, dažiem ir pat mazmazbērni. Kuldīgas represēto biedrībā no 1941. gadā izsūtītajiem palikuši tikai 11 cilvēki.

„Pagājuši 77 gadi,” stāsta biedrības vadītāja Cecīlija Kinda. „Mēs kā bērniņi tikām izrauti no mājām. Pie vilciena mums atņēma arī tēvus.” Cecīlijai bija pieci gadi, kad piebraukusi mašīna un vedusi ģimeni prom. Tēva neesot bijis mājās, pēdējā brīdī atbraucis ar riteni, to nosviedis un ielēcis mašīnā. Stacijā viņš tomēr ģimenei atņemts. Krievijā Cecīlija zaudējusi arī māti, tāpēc augusi bērnunamā un tur aizmirsusi latviešu valodu. Pēc kara atvesta uz Latviju, no Rīgas bērnunama viņu izņēmusi krustmāte, un Cecīlija sākusi latviešu valodu mācīties no jauna. „Bet priecājamies, ka Dieviņš ļāvis atgriezties dzimtajā zemē, kurā kārts šūpulis.”

Biedrība darbojas jau 25 gadus. Piemineklim 1941. gada bērni sakrājuši paši, un Cecīlijas kundze priecājas, ka tas ir iesvētīts un joprojām pastāv.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: