Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss
Piektdiena, 2018. gada 21. septembris, 09:37
+16° C, vēja ātrums 2.1 m/s, D-DA vēja virziens

Iģenes baznīca – pērle nekurienes vidū

2018. gada 4. jūlijā, 00:00
Raksta autors: Elīna Lāce, "Talsu Vēstis"
Iģenes baznīca – pērle nekurienes vidū
Starp rapsi un rudzupuķēm vijas ceļš uz Iģenes baznīcu.
Foto: Dainis Kārkluvalks
Jūnijs tradicionāli ir mēnesis, kad Latvijā plaši piedzīvojams kultūras notikums „Baznīcu nakts”. Tajā apmeklētājiem durvis vēra arī neparastais Iģenes luterāņu dievnams Talsu novada Vandzenes pagastā. Šī celtne cilvēku interesi saista arī ikdienā, un iemeslu tam ir daudz.
JOPROJĀM BEZ ELEKTRĪBAS

"Parasti visiem stāstu, ka baznīca ir īpaša ar trim faktiem," atklāj Iģenes draudzes padomes locekle Gunta Pence. Viņa jau vairāk nekā desmit gadus ir tā, kura regulāri atver baznīcu tūristiem. "Pirmais: šī ir viena no piecām vecākajām koka baznīcām Baltijā, kas vēl joprojām kalpo savam mērķim. Šeit notiek dievkalpojumi, pašlaik gan tikai reizi mēnesī – katra mēneša ceturtajā svētdienā. Otrs fakts: baznīcai ir interesants un savdabīgs vēsturiskais rašanās stāsts. Iģenes vecie ļaudis apgalvo, ka baznīca ir atvesta no citurienes un šeit nolikta! Otru stāstu var izvilkt no visai skopajiem vēstures datiem – toreizējais Iģenes muižas un pašas Iģenes īpašnieks 1757. gadā licis uzcelt koka guļbūves baznīcu netālu no vecās, sabrukušās Vecodres baznīcas. Un interesanti, ka patiesība ir abos stāstos. Jā, baznīca šeit ir uzcelta 1757. gadā, bet, ja paskatīsieties uz altārgleznu, labajā pusē aiz svečturiem apustuļa pamatnē ir gada skaitlis 1752. Ja jūs paietu tuvāk, redzētu, ka zem tā ir vēl viens gadskaitlis 1699. Tas nozīmē, ka iekārtas – kancele, altāris, soli – ir vecākas par pašu baznīcu! Tātad jaunajā baznīcā tās ieliktas no Vecodres baznīcas," stāsta Gunta.

Trešais, mūsdienām pavisam neierastais fakts ir tāds, ka Iģenes baznīcā nav elektrības. "Mums nekad nav bijusi elektrība un, domāju, nekad dzīvē arī nebūs, kamēr vien šī baznīca pastāvēs," G.Pence smejas. Draudze gan esot savu reizi vērsusies Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā ar lūgumu atļaut ierīkot elektrību, kas dotu iespēju arī baznīcu apkurināt. "Bet vienīgais, ko inspekcija atļāva, – sakristejā pārmūrēt mazo krāsniņu, kuras skurstenim jau cauri varēja redzēt, tāpēc dūmi nāca atpakaļ. Bet elektrību – oi, nē! Veca koka ēka, un runa ir arī par tās drošību. Tomēr mēs esam sadzīvojuši ar to, ka mums nav elektrības, un mēs pat lepojamies ar to, ka tās nav!" apliecina Gunta.

Tā kā baznīca celta no koka, tajā salu jūtot mazāk. Tam piekrīt arī draudzē kalpojošais mācītājs Andis Ķīvičs, kurš aukstumu Iģenes koka baznīcā var salīdzināt ar to, kāds ziemās valda, piemēram, Valdemārpils mūra baznīcā. Viņš smejas, ka Iģenē tikai nevajagot stāvēt tuvu logiem, tad gan vējš zēģelējot tā, ka mati plīvo.



Daiņa Kārkluvalka foto
Apmeklētājiem durvis ver Gunta Pence.


CER UZ RESTAURĀCIJU

Ne viens vien mācītājs mūžam paturēs piemiņā Iģenes baznīcu neparastās sijas dēļ, kas altāra priekšā sniedzas no vienas sienas līdz otrai, šķērsojot arī kanceli. Šīs sijas dēļ tikai retais mācītājs (A.Ķīvičs esot no tiem retajiem), dodoties teikt sprediķi, nav apdauzījis galvu. Gunta atzīst – nekur nav izdevies arī atrast pamatojumu, kad un kāpēc šāda sija, šķietami nevietā, vispār uzradusies.

1932. gadā cilvēki ar savdabīgu gaumi baznīcas iekārtas pārkrāsojuši ar brūnu un melnu grīdas krāsu, liekot zaudēt tām košumu. Pateicoties restauratoru biedrībai, deviņus gadus Iģenes baznīcā notikušas restauratoru nometnes, kurās milimetru pa milimetram interjers ticis atbrīvots no nejēdzīgā krāsojuma. Šajā laikā arī atklāts, ka apustuļiem, kuri ar lielām naglām tikuši pienagloti pie baznīcas sienas, īstā vieta ir abpus altārgleznai, kur tie tagad ir atgriezušies.

Restaurācija vēl nav galā, pat altāris nav pilnībā atguvis sākotnējo izskatu, tomēr pagaidām viss atduroties pret finanšu trūkumu. Lai tādā kultūras piemineklī kaut ko paveiktu, vispirms vajadzīga izpēte; lai veiktu izpēti, vajadzīga nauda, bet… "Lai kur mēs esam vērsušies pēc palīdzības, visur saņemts atteikums, jo Latvijā ir ļoti daudz kultūrvēsturisko pieminekļu katastrofālā stāvoklī, kur nauda vajadzīga tūlīt un svarīgākiem mērķiem," nopūšas G.Pence.

Iģenes baznīcas torņa smaile jau vairākus gadus palikusi arī bez gaiļa. Tas nolidojis kādas spēcīgākas vētras laikā. Esot pamats domāt, ka sākotnēji 1752. gadā darinātais gailis pildījis arī vēja rādītāja funkcijas, bet vēlāk rūsas dēļ kustība vairs nav bijusi iespējama. Pēc vētras gailis aizvests uz Rīgu, kur tam veikta izpēte. Domāts, ko ar to tālāk darīt, likt atpakaļ vai novietot baznīcā kā vēsturisku eksponātu, torņa vajadzībām izgatavojot kopiju, bet arī šajā lietā viss pagaidām apstājies. "Neatlaidīšos, zvanīšu un meklēšu, kur gailis palicis. Mēs to gribam atpakaļ! Mums gaili vajag atpakaļ!" uzsver Gunta.



Daiņa Kārkluvalka foto
Mācītājs Andis Ķīvičs baznīcā.


NEIZBRAUCAMA CEĻA GALĀ

Iģenes baznīca ievērojama arī ar to, ka tā iemūžināta gan daudzsēriju filmā Likteņa līdumnieki, gan latviešu pilnmetrāžas spēlfilmā Vogelfrei. Vēlme piedzīvot ko pārlaicīgu ik gadu Ziemassvētkos šo nekurienes vidū esošo dievnamu piepilda ar cilvēkiem, bet ikdienā baznīcēnu ir maz. "Domāju, ka vienkārši aizslēgt šādas baznīcas durvis būtu neprāts. Šis nams ir pietiekami pieprasīts kā arhitektūras piemineklis, tāpat bērnu kristības pēdējā mēnesī te bijušas gandrīz katru svētdienu, tiek plānotas arī laulības. Cilvēki Iģenes baznīcā ienāk un vēlas te būt, bet domāju, ka tāda vieta, kurā būtu ļoti aktīva draudze, šeit nekad nebūs. Tam ir dažādi iemesli – attālums no centra, ceļu stāvoklis… Rudeņos un pavasaros tie nav izbraucami! Iģenes baznīca paliks kā svētku un īpašu notikumu vieta. Protams, man ir prieks, ka ir arī cilvēki, kuri te grib būt dievkalpojumos," apliecina A.Ķīvičs.

Gunta neslēpj, ka ar to gribēšanu mazās draudzītes ļaudīm ejot visādi, un tad lieti noderot, ja mācītājs savu reizi drusku parājas. "Esmu kristīta un iesvētīta Dārtes luterāņu baznīcā, bet, ienākot Iģenes baznīcā, mani uzreiz uzrunāja šī ēka, šī vieta. To pat nevar izskaidrot!" viņa vērtē.

Uz atvadām ierakstām komplimentu īpašajai un savdabīgi smaržojošajai baznīcai pamatīgajā viesu grāmatā, ko draudzei 1999. gadā uzdāvinājis pēdējā baznīcas īpašnieka mazdēls Oto fon Grotuss. Ieraksti šajā grāmatā veikti dažnedažādās valodās, parādot, ka interese par Iģenes dievnamu sniedzas pāri Latvijas robežām.


No reģionālo laikrakstu Kurzemnieks, Kurzemes Vārds, Saldus Zeme un Talsu Vēstis projekta 3K – kas kultūrā Kurzemē, ko atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Kurzemes plānošanas reģions.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: