Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss
Piektdiena, 2018. gada 21. septembris, 05:42
+15° C, vēja ātrums 2.1 m/s, D-DA vēja virziens

Baltā zvirbuļa dabas izjūta

2018. gada 7. augustā, 00:00
Raksta autors: Ilze Kļepikova, "Kurzemes Vārds"
Baltā zvirbuļa dabas izjūta
"Kad sāk ziedēt pirmie ziedi, tad gribas gleznot to, kas dārzā. Ir parādījies zieds, ko esi lolojis, laistījis," stāsta mākslinieks Jānis Judins. Paša iekoptajā no omītes mantotās mājas dārzā viņš glezno labprāt.
Foto: Ģirta Gertsona foto
„Drusciņ ir tāda baltā zvirbuļa sajūta," neslēpj 31 gadu vecais gleznotājs Jānis Judins, kurš neraksturīgi jaunajai paaudzei pārstāv klasisko glezniecību un strādā lielākoties plenēra žanrā. Lai kāds gadalaiks pašlaik būtu, mākslinieks to labprāt gleznotu. Dotos dabā, ļautos tās harmonijai un censtos tajā ieraudzīto un izjusto pārnest gleznās. Ikviens gada cēliens, kas aiz loga, zem debess, viņaprāt, ir vislabākais laiks gleznošanai.
Kas jūs saista plenēra glezniecībā, kas jūs aicina, mudina gleznot dabā?
Man patīk glezniecība dabiskā vidē, viss tāds nesamākslots un neizdomāts. Mani interesē pati daba – krāsas, noskaņas un nemitīgā maiņa. Pavasaris, vasara, rudens nāk, un emocionāli arī tu pats mainies. Jau agri bērnībā piefiksēju, ka daba aicina ieklausīties. Kad mainījās gadalaiki, sirdī izjutu tādu kā iekšēju pārdzīvojumu, prieku. To pat īsti nevar izteikt vārdos, kas tas bija. Mana pirmā skoliņa bija Ezerkrasta sākumskoliņa, no omes mājām uz turieni gāju. Kad katru dienu tu mēro to ceļu, redzi, kā laiks mainās, gaisa smarža mainās. Mani iepriecina daba, viss, ko Dievs ir radījis, viss, kas nav samocīts. Man patīk arī pilsētvide, bet tajā es mazāk varu atpūsties. Kad tu izbrauc pie dabas, jūti debesis un visu apkārt.

Bērnībā, atceros, kopēju mikimausa žurnālus un krāsoju ar flomāsteriem, bet vēl nebija tik izteiktas intereses par mākslu. Tā vairāk atvērās pamatskolā. Vēlāk gāju uz mākslas skolu, bija arī zīmēšana, bet interese vēl nebija tik izteikta. Tagad gleznošanas aicinājums man ir ļoti izteikts. Cik dots būs dzīvot, tik to attīstīšu.


Atceraties to robežpunktu, reizi, situāciju, kad sapratāt, ka glezniecība ir jūsu joma?
Tā bija tā reize, kad Juris Pasternaks mākslas skolā mūs veda zaļajā praksē no Vārtājas ielejas. Tas bija vasaras sākums, bija lietus nolijis, rīts spirgts, saulains,  svaigs gaiss kā jau pēc lietavām. Braucām ar sabiedrisko transportu. Pirmo reizi biju tur laukos, un mani tas viss paņēma. Lielie gubu mākoņi sāka iet, ķēru tos. Meža strēle tālumā, kā jau mūsu Kurzemes ainavā. Akvareļiem ūdens beidzās, dzert gribējās, uz grants celiņa bija izdangātas bedrītes, tur no peļķītēm smēlām virspusīti, to dzidro ūdeni gleznošanai. Dalījām maizīti, pasēdējām, apēdām to uz ceļa. Kad bija jāskrien uz autobusu, lai brauktu atpakaļ, es vēl taisīju darbus, pat gandrīz mājās negribēju braukt. No tās reizes es sāku diezgan intensīvi pats taisīt izbraucienus pie dabas.

Bet plenēra glezniecībā ir ļoti jāmobilizējas, lai tu kaut ko varētu izdarīt, visam jābūt gatavam. Vajadzētu divās stundās dabūt gatavu. Ja ilgāk, mainās saule, tā pagriežas, ir citas gaismas. Un vai nu tu taisi jau nākamo, vai, ja tu ar laiku esi pieredzējis, glezno pēc atmiņas. Ēnas jau ir izmainījušās, gaisma jau krīt no citas puses, bet tev bildē vēl pēdējie uzsvari jāsaliek.


Tātad plenēra glezniecība prasa arī meistarību mobilitātes, tempa ziņā.
Tagad es cenšos uzreiz neķert kadru, kad aizbraucu pie dabas. Tev vajag pašam atpūsties, pastaigāties, papriecāties par to, gūt baudījumu pa īstam. Noklusti pie dabas, paskaties, cik viss brīnišķīgi radīts, paanalizē krāsas un tad lēnām ķeries klāt. Bet sākums man bija nervozs. Daudzi bija teikuši, ka ilgi nevar, vajag ātri, ātri. Tad tu aizbrauc pie dabas un pavadi laiku vienā skrējienā. Kad tu jau sāc ķert krāsas, sāc likt pirmos vēzienus, tad ir jāiet līdz galam. Tad nav nekādu pauzīšu, maizīšu ēšanas. Kad darbs ir gatavs, tad tikai vari. Jo, kamēr tu ēdīsi maizīti, tikmēr paies 15–20 minūtes. Tas ir liels laiks, ko tu pazaudē.

Ir dažādi mākslinieki. Ir, kas uztaisa ātru skici un var mājās pēc tam darbnīcā strādāt. Tā kā mani iekštelpas tā neiedvesmo, man vajag gleznot laukā. Pie dabas, uz laukiem, mežmalās – tur ir harmonija, tur ir sava putnu mūzika, tur ir debesis, krāsas, nav nekā lieka.


Kuri ir tie gada cēlieni dabā, kas jums ir tie tuvākie gleznošanai?
Ļoti daudziem māksliniekiem rudens ir tas mīļākais gadalaiks, citiem pavasaris. Man grūti nodalīt. Patīk visi gadalaiki. Pavasaris ar savu pamošanās svaigumu. Tāds rosinošs spirgtums, kad viss plaukst. Kaut kur aizbrauc pie upes, ūdeņi sāk čalot. Tas ir tāds darbīgāks, pamošanās cēliens. Kad nāk vasara un tu to esi sagleznojis, iestājas vasaras pagurums, zaļuma ir par daudz. Kad iestājas rudens, gaiss paliek dzestrāks, rudens rīti ir svaigi dzestri, iekrāsojas pirmās lapas. Kad tas zaļums pāriet dzeltenumā, oranžumā, tas atkal ir kaut kas jauns, tad atkal tas tevi pārņem. Un, protams, skaistās ziemas. Ziemās es arī gleznoju. Cenšos. Līdz mīnus pieciem grādiem var daudzmaz komfortabli. Ir mākslinieki, kas vēl lielākos mīnusos iet, ir, kas baidās. Bet ziemā gleznot ir ļoti baudāmi, galvenais nežēlot drēbes, saģērbties kārtīgi. Ziemā ir ļoti svaigs gaiss, kad tu izej. Vasarā tā nav. Gadalaiki mainās, un katru reizi it kā viens un tas pats, bet katru reizi tas ir kā no jauna. Neapnīk. Man glezniecībā vienmēr aktuāls ir tas, kas pašreiz ir. Kad sāk ziedēt pirmie ziedi, tad gribas gleznot to, kas dārzā uzziedējis, ir parādījies zieds, ko esi lolojis, laistījis. Tagad gribas iziet pilsētvidē pēc plenēra "Liepājas marīna", kur gleznojām vairāk ostu, jūru. Tagad jūra nebija tik gleznieciska, jo laiks bija mierīgs. Vairāk gribas to putojošo, bangojošo. To gludo jūru ir sarežģīti gleznot. Tad tas jādara ļoti niansēti, kā vecmeistars Eduards Kalniņš mācēja ar smalkām tonālām pārejām.


Pieminējāt pilsētvidi. Strādājot tajā, droši vien ir lielākas iespējas, ka kāds pienāks paskatīties, ko gleznojat, uzsāks sarunu. Kādam tas patīk, kādam traucē. Kā ir jums?
Nesen pārlapoju par vecmeistaru Arvīdu Egli. Viņš rakstīja, ka uz ielas tikai uzmet skices, ļoti traucējušas garāmgājēju replikas, jautājumi un ziņkāre. Vienu daļu mākslinieku tas izsit, jo mākslinieks it kā ir vairāk introverts cilvēks. Bet es kaut kā esmu iemācījies ar to samierināties, un pat izvēršas visādi interesanti gadījumi, interesantas sarunas, ir arī kuriozi jautājumi, uz kuriem jāsaņemas, jādomā, kā tu tā mierīgi atbildēsi. Bet ziņkāre ir milzīga, kad izej ārā gleznot. Jo tas mūsdienās ir neraksturīgi – redzēt uz ielas topam mākslu.

Pilsētā – nezinu, kā to nosaukt, šovam to nevar pielīdzināt, bet tev jābūt gatavam uz visu. Gribas arī darbu uzgleznot, bet, kad tu sāc runāt, tas kavē laiku, taču tu parādi sevi, parādi cilvēkiem, ka eksistē tāda plenēra glezniecība, izglīto liepājniekus. Viņi redz, ka var iznākt ārā ar krāsām, redz, kā tu jauc paleti. Kad sāc šķaidīt, ir interesanta smarža – terpentīns ar damāras laku ir tāds ēterisks, gandrīz pat smaržīgs. Standarta jautājumi ir – kur jūs tās bildes pēc tam liekat, vai jūs tās pārdodat, cik maksā? Un kāpēc jūs gleznojat? Kam to vajag?


Un ko jūs atbildat?
Brīžiem es apmulstu no tādiem jautājumiem. Īsts mākslinieks ir tāds, kurš nevar to nedarīt, tā gandrīz ir tāda nepieciešamība kā paēst vai gulēt. Tevī ir tāds aicinājums. Ja es nedēļā reizi neesmu ticis pie pindzelēm, tad ir skumīga sajūta. Gribētos biežāk, bet es cenšos vismaz reizi nedēļā. Plānoju pa nedēļas nogalēm, vai nu izeju pilsētā vai dārzā, vai ieplānoju braucienu uz vietām ap Liepāju 30 kilometru robežās.

Gadās arī pie dabas satikt cilvēkus, un tās ir īpaši romantiskas reizes. Kad kaut kur pļavā esi, un izrādās, aiz koka ir stropi, nāk bitenieki. Es kalnā augšā gleznoju, viņi nāk sveicināties ar mani. Cilvēki ir ļoti izbrīnīti un it kā apgaroti, ieraudzījuši mākslinieku. Redzu, ka viņiem tie ir gandrīz svētki. Viņiem ir ļoti interesanti pētīt to procesu. Un komunikācija ir ļoti dziļa, ieinteresēta. Pilsētā ir dažādi – citi tevi ignorē, citiem pat liekas, ko tu uz ielas maisi gaisu.


Saprotu, ar to, ka studējat dabu, jums nepietiek. Jūs arī patstāvīgi studējat citu mākslinieku dzīvi un glezniecību, mākslas vēsturi. Cik svarīgi tas ir māksliniekam?
Man liekas, tas ir automātiski, visi mākslinieki visos laikos ir skatījušies, ko darījuši mākslinieki pirms viņiem. Izgudrot velosipēdu no jauna ir sarežģīti un laikietilpīgi, labāk tomēr paskatīties, kā un ko mākslinieki ir darījuši iepriekš, arī gūt iedvesmu. Man gandrīz katrs vakars tā aiziet. Ieslēdzu internetu, studēju arī krievu plenēristus. Krievijā plenērs vēl ir diezgan populārs. Man mākslā ir vidusskolas izglītība. Kaut gan gribētos studēt, Latvijas Mākslas akadēmijā glezniecībā daudz māca modernās lietas. Ja studentiem māca ar lielām krāsu bundžām šļakstīties uz izklātiem papīriem, man īsti to negribas. Cits to sauc par vecmodīgumu. Bet tas ir tas, kas manī iekšā. Var braukt uz Sanktpēterburgas akadēmiju, tur vēl ir tās klasiskās glezniecības tradīcijas, kas balstītas uz dabas studijām, bet ārzemniekiem tur ir ļoti dārgas studiju izmaksas. Tāpēc gandrīz esmu spiests mācīties no daudziem vecmeistariem. Mani tas iedvesmo. Man arī patīk daudzi jauni mākslinieki, no kuriem mācos. Un es ļoti daudz priecājos par citu mākslinieku darbiem, citu laikmetu. Ļoti tuva man ir arī krievu glezniecības vēsture. Tas viss tevi tikai bagātina. Ja zini glezniecības vēsturi, varbūt tevi grūtāk izsist no sliedēm, kad nāk kāda jauna vēsma un tev saka: nē,nē, Jāni, tā, kā tu glezno, tā nevar, tagad tikai šitā ir moderni. Tas viss ātri mainās. Bet patiesa, uz dabu balstīta glezniecība vienmēr ir vijusies cauri, un es domāju, ka tā arī turpinās vīties. Ja tev patīk, tu jau vari iet kādos modernisma novirzienos, es to nenoliedzu un nevienu nenosodu, bet tas īsti nav mans. Man tomēr to dzīvības elpu dod dabas patiesums.


Runājot par gleznošanu dabā, mūsdienās tā tomēr iet mazumā un nav tik ļoti raksturīga jaunākās paaudzes māksliniekiem, pie kuras pieskaitu arī jūs.
Jā, ir tā, ka mana vecuma domubiedru praktiski man nav. Es zinu, ka ir Latvijā tādi, kurus iedvesmo daba un kuri dabā glezno plus mīnus reālistiskos ietvaros, bet te, Liepājā, man nav domubiedru. Tā ir tāda daļēja mana sāpe. Plenēra mākslinieku ir maz, pārsvarā viņi visi jau ir vidējās vai vecās paaudzes, un ar tiem es arī komunicēju. Bet būtu priecīgs, ja uzrastos arī kāds jaunais. Drusciņ ir tāda baltā zvirbuļa sajūta. Bet ja mani glezniecība dabā aizrauj, dod dzīvības elpu...


Bet izjūtat atbildību, ka esat plenēra glezniecības turpinātājs un ar savu darbu varbūt iedvesmosiet kādu tam pievērsties?
Varbūt par to neesmu aizdomājies, bet zemapziņā atbildība ir. Šis glezniecības žanrs īpaši necieš halturēšanu, tev jāpiemīt labam līmenim un jākļūst arvien labākam, lai tu spētu konkurēt ar moderniem mākslas žanriem, jo skatītājs ir diezgan nežēlīgs. Viņš uzreiz pateiks – patīk vai nepatīk. Lai tu viņu mūsdienās spētu pārsteigt, tev ir jābūt ļoti augstām profesionālajām iemaņām, nepārtraukti jāpilnveidojas. Ir atbildības sajūta šādā izteiksmē.

Galvenais, lai māksla manī vieš dzīvotgribu, prieku. Neslēpsim, pasaulē ir ļoti daudz negatīvu lietu, un cilvēkiem nav dzīvotgribas, daudziem ir depresija. Es dažreiz pārdomāju, bet kādēļ man būtu tas neglītais mākslā jārāda? Mani ceļ putnu dziesmas, skaistas krāsas, viss dievišķais dod to enerģiju. Un gribas to arī vairot. Es gribētu, lai māksla vairāk vairotu skaisto, pozitīvo, tā ir arī mana misijas apziņa.



Vizītkarte

JĀNIS JUDINS
  • Dzimis 1987. gada 29. aprīlī.
  • 2007. gadā absolvējis Liepājas Mākslas vidusskolas koka izstrādājumu dizaina nodaļu.
  • Strādā par amatnieku, namdari.
  • Aicinājums – glezniecība.
  • Pēc mākslas skolas beigšanas patstāvīgi studējis zīmēšanu un gleznošanu kā autodidakts.
  • Izstādēs piedalās kopš 2011. gada.


Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Kurzemes plānošanas reģiona atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: