Vārda dienu svin: Kristaps, Krists, Klinta, Kristofers
Pirmdiena, 2017. gada 18. decembris, 12:58
+1° C, vēja ātrums 3.1 m/s, D vēja virziens

Kā pareizi pabarot

2017. gada 17. jūlijā, 00:00
Raksta autors: Daina Tāfelberga
Kā pareizi pabarot
Racionāla barošana ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem sekmīgai zivkopībai, jo ļauj vienā un tajā pašā ūdenstilpē izaudzēt daudz vairāk zivju un būtiski palielināt produktivitāti.
Par tendencēm stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR akvakultūras, pētniecības un izglītības centra speciālisti Olga Revina, Mārcis Ziņģis un Vjačeslavs Revins.

Nosaka garšu

Katram zivkopim svarīgi zināt barošanas pamatus un mācēt lietot konkrētajai sugai atbilstošu recepti, devu un režīmu.

Pilnvērtīga barība, kas atbilst organisma vajadzībām, nodrošina ātru augšanu un palielina ražību. Lai nodrošinātu dzīvības procesus un iegūtu enerģiju, zivīm vajadzīgas organiskās vielas (olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti u.c.) un neorganiskās (minerālvielas). Olbaltumvielas ir aminoskābju avots, no kura zivis veido muskuļaudus. Tauki un ogļhidrāti kalpo kā enerģijas avots.
Tieši tauki nosaka zivju kā pārtikas garšu.
Parasti barības līdzekļos, ko lieto ēdināšanai (graudi, kartupeļi), olbaltumvielu ir par maz. Zivju un asins miltos olbaltumvielu ir vairāk.

Dabīgā un mākslīgā

Dzīves agrīnajos posmos zivju kāpurs pārtiek no dzeltenuma maisiņa, bet tā rezerves ātri vien izbeidzas, un zivs pāriet uz eksogēno barošanu (ēdiena uzņemšana no vides). Barību var dalīt divās pamatgrupās – dzīvā jeb dabīgā un mākslīgā, kuru klasificē pēc sastāvdaļu izcelsmes: augu, dzīvnieku un kombinētās barības.

Dīķos, zivis audzējot ekstensīvi (zemā blīvumā), tās var nepiebarot un tām pietiks ar to, ko var atrast dabā. Mūsdienās intensīvās dīķsaimniecībās līdz 80% zivju iegūst, pateicoties mākslīgajai piebarošanai, bet, audzējot baseinos, piebarošanas rezultāts ir visa produkcija. Dabā mazuļi sāk baroties ar sīkām dzīvām radībām – zooplanktonu, kura daudzumu, dīķus mēslojot ar organiskajiem un minerālajiem mēsliem, audzētājs var daudzkārt palielināt, radot labvēlīgu vidi izdzīvošanai un ātrākai augšanai. Zivīm pieaugot, tās sāk izmantot lielāka izmēra barību.


Plēsējas, veģetārietes un visēdājas

Pēc barības veida zivis var dalīt plēsīgās (līdaka, forele u.c.), zālēdājas (baltais amūrs) un vis-ēdājas (karpas, līņi, karūsas u.c.).

Dažādām sugām atšķirība starp pamatbarošanās īpašībām un barību ir ļoti lielas. Piemēram, platpieru galvenā barība ir zooplanktons, un par spīti izmēram tās visu dzīvi, filtrējot ūdeni, iegūst sīkos organismus. Baltais amūrs ir vienīgais Latvijā audzētais īstais zālēdājs, jo tas spēj pārtikt arī no augstākajiem ūdensaugiem, šķelt augos esošo kokšķiedru un izmantot to biomasas audzēšanai. Tomēr Latvijas klimats reti un īsu brīdi ir piemērots optimālai šīs sugas audzēšanai.

Audzējot zivis kā polikultūru (dažādas vienā ūdenstilpē), var nākties saskarties ar konkurenci, kad vienai sugai domāto apēdīs cita. Lielākoties gandrīz visas ēd zooplanktona (zemākos vēžveidīgos, virpotājus un vienšūņus) un zoobentosa organismus (kukaiņu kāpurus, mazsaru tārpus, gliemežus, vēzīšus u.c.). Ļoti augstvērtīgi ir trīsuļodu kāpuri (sarkanie tārpi) – tie satur 54,4% olbaltumvielu un 4,34% tauku. Plēsīgo zivju galvenā barība, protams, ir mazākas zivis.

                                                 

Barībai ir divas pamatgrupas:
  • dzīvā jeb dabīgā,
  • mākslīgā, kuru klasificē pēc izcelsmes: augu, dzīvnieku un kombinētās barības.

Pēc barības veida zivis var dalīt:
  • plēsīgās (līdaka, forele u.c.),
  • zālēdājas (baltais amūrs),
  • visēdājas (karpas, līņi, karūsas u.c.).
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: