www.kurzemnieks.lv patur tiesības izdzēst diskusijas, komentārus, kuri neatbilst LR reklāmas likumam.
Vārda dienas
Bella, Berta
Numura citāts
Kā būtu jāsauc cilvēks, kurš spēlē sitamos instrumentus: sitaminstrumentālists, perkusionists, sitējs... „Vislabāk mani nosauca vedējtēvs – par Bungatiņu. Tas laikam no kādas Blaumaņa lugas,” saka timpānists Vigo Račevskis.
Saruna ar Ivaru Godmani par klātneesošā Leha Valensas atziņām
Monday, 28 March 2005
Tiekoties ar jauniešiem Kuldīgā, Latvijas pirmais Ministru prezidents Ivars Godmanis, kurš pats jau kļuvis par daļu no valsts vēstures, stāstīja par to, kā smagos apstākļos veidojās mūsu valsts. Viņam bijusi interesanta tikšanās ar Polijas Solidaritātes līderi Lehu Valensu, tā devusi interesantas atziņas.
Runājot par Atmodu un cīņu ar komunismu, šķiet amizanti, ka gluži kā padomju laikos šim rakstam krietnu mēnesi bija jānostāv atvilktnē pirms pašvaldību vēlēšanām intervija ar politiķi tiktu uzskatīta par slēpto reklāmu.
Izvēles priekšā
Pats smagākais brīdis, iespējams, visā manā dzīvē nebija janvāra barikādes, bet tā paša gada augusts. Es pārdomāju, vai tad, ja notiks ļaunākais, man pietiks drosmes nenobīties. Redziet, es biju premjerministrs, es vairs nebiju privātpersona. Pārmaiņu laikā cilvēki man uzticējās, deleģēja varu.
Privātpersona var rīkoties dažādi, man tādas izvēles nebija. Vienu brīdi tiešām domāju, ka pēc barikādēm acīmredzot nāks atplūdi: Atmodas lieta tiks apturēta, un līderi iznīcināti. Un pēc laika citiem vajadzēs to visu sākt vēlreiz no gala.
Un tad man nelika mieru tāda doma kā ar godu... Jo tu neesi viens. Un, lai kas notiktu, vēsture to atcerēsies. Un tev taču jāpersonificē tas, ko cilvēki uzticējuši. Smagākajās dienās es pieņēmu lēmumu, ka palikšu kabinetā, lai demonstratīvi paliktu savā vietā. Tajā brīdī simbolikai bija ļoti liela nozīme, un es to apzinājos. Tikko es nebūtu uz vietas, būtu aizmucis krūmos, pazudis vai arestēts, uzskatītu, ka Latvijā valsts vara ir kritusi. Tas ir brīdis, kad jāsaņem dūša.
Es nevaru sevi nosaukt par drosmīgu cilvēku. Es gan zināju, ko nozīmē nāves bailes, jo biju nodarbojies ar alpīnismu, gadījās karāties virvē pie stāvas sienas ne reizi vien. Taču pie bailēm pierod. No sākuma panika ir milzīga. Tu esi saitē pie sienas, tad krīti kaut kur aizā, bet paliec virs bezdibeņa, karājoties striķos. Tās ir nāves bailes. Taču pierod, es pa kalniem biju nogājis sešus septiņus gadus. Pieradums sevī slēpj briesmas.
Taču bailes, ko es izjutu 1991. gada augustā, bija citādākas. Ne par to, ka mani nolikvidēs, jo tas vairs nebija manās rokās. Bailes bija par to, vai es spēšu nezaudēt cieņu un godu, ja lieta nonāks līdz fiziskai iznīcināšanai. Jo tad varētu teikt ko tad tā lieta bija vērta?
Viņi te dziedājuši par augstām lietām, bet, kad iet karsti, tad plinte krūmos, un prom! Taču augustā man tiešām bija sajūta, ka te vairs nav runa, kā mēs pēc puča varonīgi ieņemsim čeku un ko tik vēl ne. Naktī es domāju, kā pārdzīvot brīdi, kad mūs aiz škirkas vedīs uz nošaušanu. Lai nebūtu tā, ka mēs kaut kur mūkam prom un, nedod Dievs, sākam viņus pielūgties! Nu, šis ir jautājums, kas cilvēces attīstībā nekad nepazūd. Tas man bija vissmagākais brīdis.
Un otrs kad tev jāpieņem lēmums par citu cilvēku dzīvību. Te es runāju par 20. janvāri, kad sākās apšaude ar OMON vienībām. Apziņa, ka tu sūti cilvēkus nāvē, ir briesmīga. Un tu nezini: sūtīt vai ne. Tolaik tas nenotika automātiski, tas ir, man kā premjeram bija jāpieņem daudzi smagi lēmumi.
Automātiski nozīmē, ka valsts sistēma ir perfekti sakārtota, Bruņoto spēku komandieriem nav emocionālas izvēles, viss notiek saskaņā ar apstiprinātu plānu un reglamentu. Jā, pēc kaujas jau visi ir gudri, tagad katrs var pateikt, ka vajadzēja tā vai citādi.
Starp vienu un otru pasauli
Es atceros, ko man reiz sarunā sacīja poļu Solidaritātes līderis Lehs Valensa Ivar, tev jāsaprot, kur ir robeža starp jauniešiem un tevi vai mani. Ir tāda sarkana līnija, kas mūs atdala. Es toreiz nesapratu. Viņš skaidroja mūsu paaudzei visa dzīve tā vai citādi pagājusi cīņā. Un tas cīņas gēns tolaik sasaucās ar kolektīvo motivāciju. Tādi bija mūsu dzīves pēdējie 15 gadi. Mēs motivējām sevi un cilvēkus.
Starp citu, pēdējais kolektīvās motivācijas akts bija pavisam nesen iestāšanās Eiropas Savienībā. Un mums bija jāiestājas ne jau tādēļ, ka tagad kāds kaut ko ļoti daudz dos. Es nekad neesmu teicis, ka tad, kad iestāsimies, mums visu iedos. Muļķības! Es esmu pietiekami daudz runājis ar spāņiem un portugāļiem, kas ES dzīvoja 18 gadu, un sapratu, ka tik daudz, cik viņi, mēs nedabūsim nekad. Un otrkārt kas tā galu galā būs par dzīvi, ja mēs visu būvēsim uz to, ka mums kāds kaut ko visu laiku dos?
Iestāšanās bija svarīga citu iemeslu dēļ. Beidzot bija jāpieliek punkts cīņai, kas ilga pēdējos gadus. Iestāšanās bija robežšķirtne no vienas sistēmas neatgriezeniski iegājām otrā. Tai paaudzei, kurai tagad ir ap 30, visa apzinātā dzīve, tas ir, pēc vidusskolas, pēc augstskolas pirmā kursa, pagājusi mūsu sistēmā. Šai paaudzei, manuprāt, vairs nav tā cīņas gēna, kāds piemīt mūsu paaudzei, kas tā vai citādi vairākus gadus pavadīja, cīnoties ar komunismu.
No vienas puses, varbūt labi, ka jaunajiem tā nav. No otras puses, jārēķinās, ka šiem cilvēkiem nav tādas kolektīvās motivācijas, kāda bija mums iesim visi te! Šodien indivīda rīcības motivācija ir svarīgāka par kolektīvo. Atcerieties, mums tā nebija! Tagad valdības un politiķu uzdevums ir nevis vicināt karogu un saukt: Mums ir plāns 15 gadiem, sekojiet!
Nē, tagad pilnīgi viss mainās. Valdībai jābūt kā struktūrai, kas skatās, lai valstiskās lietas turas gultnē, lai neiet radikāli uz vienu vai otru pusi. Bet tā ir pavisam cita politika, mēs kā cilvēki ar cīņas gēnu pie tādas vēl neesam pieraduši.
Es reiz Valensam jautāju, kādēļ komunisti šobrīd ir tie lielākie kapitālisti. Visur taču miljonāri ir bijušie Komunistiskās partijas Centrālkomitejas darbinieki! Viņš man atbildēja ne jau tādēļ, ka šiem cilvēkiem būtu kas slikts, viņi vienkārši ir aktīvi. Taču manas bažas ir par ko citu. Mēs demokrātiju vairāk vai mazāk esam attīstījuši.
Sākumā kā alternatīvu kompartijai, tad Tautas fronte pret Interfronti. Un tad Tautas fronte sadalījās tāpat kā Solidaritāte Polijā. Bet kas ir svarīgi ja mēs būtu to atstājuši kā vienīgo pareizo spēku pēc tam, kad uzvarējām kompartiju, mums rastos nākamais totalitārais režīms, mēs iekāptu kompartijas vietā. Un tad vairs nebūtu diskusiju par demokrātiju, jo tagad mēs būtu vienīgie pareizie, bet pārējiem galvas nost!
Ko es gribu teikt kompartija kā sistēma varēja eksistēt, tikai būdama vienīgā politiskā organizācija, kas ilgstoši pārvaldīja milzīgu valsti. Tas varēja notikt tādēļ, ka šai piramīdā diskusijas pa vertikāli nebija iespējamas. Lūk, un šis apstāklis manī rada piesardzību: vai cilvēkos ar kompartijas skolu nav palicis tas gēns, ko viņi iezīduši ar kompartijas mātes pienu? Tas ir tāds bezdiskusiju gēns.
Antikomunisti, kuriem parasti ir tīra biogrāfija, turpretim ir pasīvi. Viņi pabļaustās, ka komunistus vajag noņemt, un iet krūmos. Viņi nav orientēti uz aktīvu ilgstošu darbību.
No nulles. Pēdējoreiz
Kad es Valensam jautāju, kā būs ar to Eiropas Savienību, viņš sacīja: Tu redzēsi, mēs viņus vinnēsim. Tagad mums iet grūtāk, taču vēlāk vinnēsim. Kā? Viņiem šī cīņas gēna, kas ir mūsu paaudzei, nav. Tas mums palīdzēs iekarot savu vietu. Nostāties uz skrejceļa un noķert viņus. Protams, runājot par jauno paaudzi... No vienas puses, viņus jau nevar iespaidot ne ar kādiem piemēriem, tas ir fakts. Pamēģini jaunietim kaut ko didaktiski pateikt!
Mūsu nelaime ir tā, ka katrai paaudzei jāsāk no nulles. Arī 1991. gada revolūcija būtiski izmainīja cilvēku dzīvi. Likvidēja kolhozus, daļa saņēma atpakaļ mantotās mājas, taču daļai no mājām bija jāizvācas. Kam bija iekrāts tūkstotis rubļu, tas pārvērtās par pieciem latiem. Tas bija ārkārtīgi smagi. Ja arī nākamajai paaudze dzīve būs jāsāk no nulles...
Kāpēc tie amerikāņi un francūži tik labi dzīvo? Nu viņiem nav šādas situācijas! Ko viena paaudze sakrāj, to nākamā attīsta, sakrātajai labklājībai liek klāt savējo. Tā ģimenes māja veidojas daudzslāņaina, ar katras paaudzes ieguldījumu. Mums, latviešiem, tā nav bijis. Tādēļ mums svarīgi to sistēmu palaist, un pietiks ar divām paaudzēm, lai šeit sāktos stabila attīstība.
Pirmā pensionāru paaudze, kas dzīvos normāli, būs tie, kuri sāks saņemt pensiju otro līmeni. Kad pirmais un otrais līmenis sakrāsies vienā kontā, cilvēki sāks dzīvot kaut cik normāli. Es iekšēji jūtu, ka normāla valsts attīstība varētu sākties pēc gadiem piecpadsmit.
Svarīgākais, ka mums ir cilvēki, kuri negrib, lai kāds apsēžas TV ekrānā un saka priekšā, kas jādara. Viņi uzskata, ka paši ir vērtība. Lūk, un politiķu uzdevums ir nodrošināt, lai viņi varētu iet tur, kur vēlas, un darīt to, ko vēlas. Protams, netraucējot citiem. Taču dzīvot brīvi.
Sludinājumi - 63324881
e-pasts:
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret spamu, Jums ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu
e-pasts:
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret spamu, Jums ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu
Redakcija - 63350567
e-pasts:
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret spamu, Jums ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu
Piektdien, 3. septembrī
+9°...+18°C
ZR vējš 3-6 m/s
Sestdien, 4. septembrī
+5°...+14°C
Z, ZR vējš 1-4 m/s Sestdien, 5. septembrī
+3°...+16°C
DR, Z vējš 1-2 m/s
