Vārda dienu svin: Daiga, Dinija
Otrdiena, 2018. gada 16. oktobris, 10:58
+12° C, vēja ātrums 2.1 m/s, D-DA vēja virziens

Rindā pēc izglītības

2018. gada 15. janvārī, 00:00
Raksta autors: Maija Jankovska
Rindā pēc izglītības
Pirmklasniece Kate Lagzda (pirmā no kreisās) Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību skolā jūtas labi. 1. septembrī nav bijis bail nākt, un vislabāk viņai te patīk mācīties, klase esot draudzīga. Kate kopā ar klasesbiedrenēm Evu Ozolu, Aleksandru Pšečenko, Nikolu Zalenskaiti un Annu Moldovāni.
Foto: Aivars Vētrājs
Stāsts par tēti, kurš nakti pirms bērna reģistrācijas 1. klasē pavadījis savā auto pie Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas (KMHZV), lai rindā būtu pirmais, nav mīts.
Tajā pašā gadā savu mazbērnu skolai pieteikusi arī šīs skolas pedagoģe Aina Tovstuļaka. Uz viņu īpaši nosacījumi neattiecas, tāpēc pati tajā rītā turp devusies jau sešos, ielaidusi tēti un pārējos vecākus, kuri gribējuši pieteikties, un, dzerot kafiju, visi kopā sagaidījuši reģistrācijas brīdi.

Laikā, kad valsts līmenī uzmanības centrā ir runas par to, kā skolām piesaistīt vairāk audzēkņu, jo no tā atkarīgs valsts finansējums, var atrast tādas, kas par lielāku bērnu skaitu necīnās. KMHZV ir tāds gadījums, kurā, lai piereģistrētu atvases 1. klasei, drīzāk jāpiepūlas pašiem vecākiem. Arguments: telpu dēļ vien vairāk uzņemt nav iespējams.


PRIEKŠROKA MAZAJĀM MĀSĀM UN BRĀĻIEM

Tieši šīs skolas vecāki bijuši tie, kuriem šajā gadā izdevies panākt īpašu kārtību: Kuldīgas novadā, piesakot pirmklasnieku, priekšroka būs tiem bērniem, kuru vecākās māsas vai brāļi jau mācās attiecīgajā skolā, kā arī skolas darbinieku bērniem. Vecāki, kuri šim nosacījumam atbilst, bērnus 1. klasei var piereģistrēt jau tagad, pārējiem novada iedzīvotājiem tāda iespēja būs tikai no 16. janvāra. Humanitārajā skolā šī iespēja tiek izmantota: 10. janvārī bija pieteikti jau 16 bērni, kopumā plānots uzņemt 24.

Idejas pretinieki satraukušies, ka citu bērnu vecāki nemaz netiks pie reģistrēšanas, jo visas vietas jau būs aizpildītas ar māsām un brāļiem, tomēr vairāk ir to, kuri ieteikumu atbalstījuši, stāsta Kuldīgas novada domes priekšsēde Inga Bērziņa. Savukārt Ginta Berga, kuras divi bērni mācās humanitārajā skolā, izpētījusi, ka šāda kārtība nebūt nav unikāla – līdzīgi notiekot arī citās pašvaldībās (piemēram, Daugavpilī, Liepājā).

Galvenie argumenti par labu jaunajai kārtībai: lai vecākiem nebūtu grūti katru bērnu izvadāt uz citu skolu, lai kopīgie pasākumi dažādās skolās nepārklājas (gluži vai katrs uzrunātais piemin šīs skolas īpašos Ziemassvētku koncertus un 1. septembri) un arī lai psiholoģiski mazajam bērnam vieglāk iejusties, ja tur jau mācās vecākie brāļi vai māsas.

Guna Čuguna, kura beigusi šo skolu, smej, ka citu iespēju savā prātā nemaz nepieņem – viņas bērniem jāmācās turpat, kur reiz mācījusies pati. Viņa nav vienīgā, kura atzīst, ka tradīcija vai nostalģiskas atmiņas ir svarīgas šajā attieksmē. Vecākajam bērnam uz skolu jādodas šoruden, un viņš īpašajiem nosacījumiem neatbilst. Lai gan Guna apzinās risku, ka vietu var arī nepietikt, tomēr uzskata, ka jaunā kārtība ir godīga. Uzzinot, cik daudzi jau tagad pieteikušies, viņa ir apņēmības pilna 16. janvārī uz skolu doties agri no rīta ar termosu rokā.


MAZO SKOLU ŠARMS

Situācija liek jautāt: „Kāpēc tā notiek?” Viens arguments: vietu vienkārši ir maz, un, ja skolā būtu vairākas paralēlklases kā citur, tad pietiktu visiem gribētājiem. Tomēr tieši nelielais audzēkņu skaits ir iemesls, ko kā būtisku faktoru šīs skolas pievilcībai min kā uzrunātie vecāki (gan tie, kuri paši tur mācījušies, gan tādi, kuriem bijusi lielas skolas pieredze), tā pedagogi un direktore.

„Skolā jābūt tik daudziem, lai viens otru var sajust, atbalstīt, labi izprast,” stāsta A.Tovstuļaka, pie kuras mācīsies bērni, kuri skolas gaitas sāks nākamajā mācību gadā. „Mēs visi viens otru pazīstam, 1. septembrī iepazīstinām ne tikai ar jaunajiem skolotājiem, bet arī bērniem visās klasēs. Protams, vislielākais gods tiek pirmklasniekiem, jo tā viņiem ir īpaša diena. Ja redzu, ka kādam bērnam ir problēma, es nešķiroju, vai viņš ir no manas klases vai citas. Un tā ir ar visiem skolotājiem. Mēs tiešām esam kā ģimene: priecājamies par kolēģu bērniem, esam kopā gan prieka, gan bēdu brīžos.”


VAIRĀK NAV LABĀK

Baiba Ivanovska, kurai te mācās divi vecākie bērni, sašutusi par Izglītības un zinātnes ministrijas plāniem skolu tīklu optimizēt, padarot tās audzēkņu skaita ziņā lielākas: „Man ir liels pārsteigums par šīm reformām, par ministrijas nostādni, ka lielāka skola nozīmē labāka. Tas liekas pilnīgs absurds, jo nevar labi mācīties klasēs, kurās ir 30 un vairāk bērnu. Uzskatu, ka labi mācīties var tikai mazākās, kompaktākās klasēs, kurās bērnu ir mazāk.”

Direktore Valda Gaure uzskata: valsts līmenī vajadzētu rēķināties ar to, ka bērni ir dažādi un visi nespēj iejusties lielās skolās: „Jābūt izvēles iespējām. Ir tādi, kuriem piemērotas skolas ar lielākām klasēm, kurās izpausties un cīnīties, kur viņi jūtas labāk, bet vienmēr ir arī tādi bērni, kuriem svarīga mierīgāka un mājīgāka vide – kur tas viss ir aptverams un kur viņš zina, ka viņu vienmēr redz un par viņu rūpējas. Visi nevar dzīvot vienādi.”

Skolotāja A.Tovstuļaka kā piemēru min bērnus, kuri mācījušies lauku skolās, pieraduši pie mazākām klasēm, – pati mācību sākšana pilsētā vien esot būtisks pārdzīvojums, un iejusties lielā skolā būtu vēl grūtāk.

Taisnības labad gan jāsaka – nemaz tik maz skolēnu klasē KMHZV vairs nav. Tie laiki, kad konkursa kārtībā vienā klasē uzņemtas astoņas meitenes un tikpat zēnu, jau aiz muguras. Ir tādas klases, kurās mācās pat 28 skolēni, lai gan ir nodarbības, kurās viņi tiek dalīti mazākās grupās.


PEDAGOGU UN VECĀKU ATTIEKSME

Kā vēl viens faktors skolas pievilcībai minēti skolotāji ar savu īpašo attieksmi pret darbu. Pēc telefonintervijas ar G.Bergu saņēmu viņas īsziņu. Lai gan jau sarunā viņa stāstīja, cik augstu vērtē pedagogu ieguldījumu, tomēr acīmredzot tas nelikās pietiekami, ja gribējās to izvērsti paust vēl īsziņā. Tieši tāpat jau pēc intervijas diktofonu vēlreiz lūdza ieslēgt skolotāja A.Tovstuļaka, kura vēlējās uzsvērt, cik liela nozīme ir vecāku atbalstam: „Mēs esam laimīgi, ka mums tik atsaucīgi vecāki, kuriem varam gan padomu, gan atbalstu prasīt, kuri labprāt piedalās pasākumos. Jau gadiem organizējam pasākumu, kurā vecāki vada stundas, un bērni šīs dienas ļoti gaida. Tā arī ir viena no veiksmes atslēgām. Gadās jau arī pa kādam konfliktam, bet tie jārisina – jāzvana, jānāk, jārunā.”


PAPILDU NODARBĪBAS

Vēl viens fakts minēts pilnīgi visu intervēto stāstītajā – plašais skolas fakultatīvo nodarbību un interešu izglītības piedāvājums. No vienas puses, tā bērniem nodrošināta vispusīga attīstība, no otras puses, tas ir arī ļoti ērti vecākiem.

Skolotāja A.Tovstuļaka: „Mēdz būt tā – bērnu atved astoņos no rīta un savāc piecos pēcpusdienā, viņš šajā laikā bijis parastajās stundās, piedalījies pulciņos, fakultatīvajās nodarbībās, un vecākiem par to galva nav jālauza. Sakārtojam to mācību dienu tā, lai ir skolotāji, kuri bērnus aizved uz dejām, keramiku, šahu. To darām tādēļ, lai atvieglotu dzīvi vecākiem un arī bērniem diena nebūtu saraustīta. Lai būtu dažādība. Lai rīts sāktos ar ritmiku, bērns varētu pamosties, izkustēties, būtu pozitīvi uzlādēts. Pēc tam notiek mācību stundas, bet dienu var pabeigt ar kori vai ko citu.”


JA NU VIETAS NEPIETIEK

Ņemot vērā to, cik daudzi jau tagad pieteikušies 1. klasē, tiešām var gadīties, ka kādam gribētājam šajā skolā vietas nepietiek. Taču droši vien jāieklausās A.Tovstuļakas teiktajā: „Es saprotu, cik būtiski ir vecākiem atrast tieši to skolu, uz kuru viņi ar vislielāko mieru var bērnu no rītiem aizvest, bet domāju, ka Kuldīga ir īpaša pilsēta, jo šeit visas skolas ir ļoti labas. Varu to teikt, liekot roku uz sirds, jo, piemēram, sākumskolas skolotājiem satiekoties metodiskās apvienības sanāksmēs, varu tikai priecāties, cik radoši, brīnišķīgi un profesionāli viņi ir.”
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: