Vārda dienu svin: Jānis
Svētdiena, 2018. gada 24. jūnijs, 19:42
+14° C, vēja ātrums 5.1 m/s, Z-R vēja virziens

Trīs princeses dzīvei gatavas

2018. gada 14. februārī, 00:00
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Trīs princeses dzīvei gatavas
Šogad atvadas skolai teiks gan 12. klases meitenes Megija Vilsone, Lita Laine un Alise Punclava, gan viņu audzinātāja Santa Niedra.
Foto: Jolanta Hercenberga
„Tik mazai klasei, kurā esam trijatā, ir savi plusi un mīnusi,” savā žetonvakarā pārdomās dalās Alsungas vidusskolas 12. klases skolnieces. „Katrai vairāk atbildības un uzmanības, bet nav kolektīva izjūtas, jo esam drīzāk draudzenes, nevis klasesbiedrenes.”
PRIEKS UN ARĪ IZMISUMS

Alise Punclava te mācās kopš 1. klases un šajā pasākumā īpaši apjaušot, ka tuvojas brīdis, kad šķirties no tik ierastās vides. Izjūtas esot divējādas: „Savā ziņā prieks un arī izmisums, jo nav skaidrības, ko gribu darīt tālāk. Ar skolotājiem jūtos burtiski kā saaugusi – tik ilgs laiks pavadīts kopā. Man šī skola ir ļoti mīļa, cenšos iesaistīties, lai bez mācībām būtu arī aktīva sabiedriskā dzīve un nepazustu tradīcijas. Šogad esmu skolas prezidente. Pēc vidusskolas gribu mācīties Rīgā, mani interesē uzņēmējdarbība un juridiskās zinības.”


„JŪTOS ŠEIT LABI”

Lita Laine mācījusies Ēdoles pamatskolā, 10. klasi pabeigusi Kuldīgas Centra vidusskolā, bet Alsungā ir kopš 11. klases: „Tās bija krasas pārmaiņas, jo Kuldīgā klasē bijām 24, bet šeit tikai trīs. Man tas der, jo plašā sabiedrībā es ātri neiekļaujos. Te jūtos labi: ir jauki skolotāji, patīk skolas vide. Pagaidām domāju, ka mācīšos Latvijas Lauksaimniecības universitātē un kļūšu par pārtikas tehnoloģi. Labprāt daru darbus, kas saistīti ar ēdiena gatavošanu, tādēļ tāda profesija varētu patikt. Bet viss vēl var mainīties, jo izlemt grūti. Man patīk arī lasīt grāmatas un adīt, bet to ar profesiju nesaistu.”


IESPĒJU TIK DAUDZ

Megija Vilsone mācības Alsungā sākusi pēc Ēdoles pamatskolas. „Es te jūtos kā mājās. Ir skumji, ka drīz būs šī vieta jāatstāj, bet gribas arī redzēt, kā ir citur. Par nākamo profesiju vēl neesmu izlēmusi, bet tā varētu būt saistīta ar bioloģiju, ķīmiju vai psiholoģiju. Izvēlēties grūti, jo iespēju ir ļoti daudz.”


ARĪ SKOLOTĀJA SAKA ARDIEVAS

Krievu valodas skolotājai Santai Niedrai šī būs trešā izlaiduma klase. „Esmu mēģinājusi no audzināšanas izvairīties,” viņa smej. „Bet šie bērni man ir no 6. klases. Sākumā bija ap 17 skolēniem, bet vidusskolā iestājās septiņi. Pamazām daži saprata, ka nav izdarījuši pareizu izvēli, un aizgāja. Audzināt klasi ir smags un atbildīgs darbs, bet ar šīm meitenēm ir viegli. Strādāju trīs dienas nedēļā, bet viņas ir atbildīgas, labi mācās un daudz padara pašas.”

Arī S.Niedra beigusi Alsungas vidusskolu, un šī ir viņas vienīgā darbavieta: „Nāku no Pāvilostas, kur tolaik vidusskolas nebija, tādēļ braucu uz šejieni. Pēc tam studēju Latvijas Universitātē. Vīram, kurš strādāja uz dzelzceļa, Alsungā iedeva dzīvokli, un likumsakarīgi es atgriezos šajā skolā. Esmu te nostrādājusi 24 gadus, bet šis man ir pēdējais. Aiziet – tas ir vairākus gadus apdomāts lēmums. Bez darba skolā jau iesāktas citas lietas, un tās turpināšu. Man mammai nākamgad paliks 90 gadi, viņa dzīvo Pāvilostā, un man arī viņai jāpiepalīdz.

Skolā vairs neatgriezīšos, jo darbs kļuvis ļoti grūts: nemitīgās reformas, absurds izglītības sistēmā mani nogurdinājis. Es negribu iesaistīties kompetenču izglītības ieviešanā, jo uzskatu, ka tas sabojās vēl to, kas labs palicis. Pēdējā laikā arī aizvien vairāk pārņem izjūta: neko nevaru iemācīt. Nezinu, kas notiek, bet pat elementāras lietas bērniem izskaidrot grūti, jo viņiem nav intereses un uzmanības. Protams, reformas skolā vajadzīgas, bet man liekas, ka šībrīža virzība nav pareiza.

Taču nav jēgas sūkstīties. Katram jādomā par sevi, kā rīkoties. Var jau skolotājs meklēt sevī vainu, bet labāk darīt darbu, kurā var just atdevi un gandarījumu.”


ŽETONI – 68. REIZI

68. žetonvakarā Alsungas kultūras namā bija pulcējušies divpadsmito skolasbiedri, vecāki un pedagogi.

Skolotāja, ansambļa Gudenieku suiti vadītāja Lidija Jansone dalījās atmiņās par savu 1960. gada žetonvakaru: „Mēs nebijām tik droši un pašpaļāvīgi. Bijām skolas formās un baltos priekšautiņos, kā jau svētkos. Pēc tam ballē meitenes kā sniegpārsliņas dejoja. Netikām tā lutināti kā jūs: pēc balles pašiem zāle uzreiz jāizmazgā, klasēs nebija tik silti un skaisti. Viss bija citādāk – daudz vienkāršāk, bet tas nenozīmē, ka jutāmies mazāk laimīgi.”

Tradicionāli žetonvakarā 12. klases audzēknes sveica skolasbiedri, bet noslēgumā topošās absolventes rādīja izrādi. Šoreiz tā stāstīja par trim princesēm, kuras tikās ar Lāčplēsi, Sprīdīti un citiem pasaku tēliem, uzzināja daudz dzīves gudrību un beigās apliecināja, ka ir gatavas doties lielajā dzīvē.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: