Vārda dienu svin: Verners, Muntis
Trešdiena, 2018. gada 19. septembris, 04:14
+15° C, vēja ātrums 2.1 m/s, D-DA vēja virziens

Prūši – mūsu senie radi

2016. gada 3. jūnijā, 16:23
Raksta autors: Mārīte Milzere
Prūši – mūsu senie radi
Foto: Aivars Vētrājs
Pagājušajā trešdienā Kuldīgas galvenajā bibliotēkā ar savu jaunāko pētījumu Prūši karā ar likteni iepazīstināja vēsturnieks Agris Dzenis.

Grāmatu izdevusi biedrība Domas spēks, un ar kuldīdzniekiem tikās arī tās valdes priekšsēde Liene Apine un Aleksandrs Kiršteins, viens no aktīvākajiem ideju rosinātājiem, plašāk zināms kā agrākais Saeimas deputāts.  
Vispirms A.Dzenis pastāstīja, kā veidojusies interese par prūšiem: būdams astoņgadīgs puika, māsīcas (viņa jau mācījusies vidusskolā) latviešu valodas grāmatā viņš ieraudzījis indoeiropiešu valodu saimes koku un tajā zaru ar trim lapi-                                                                   ņām – divām dzīvām, bet trešo melnu, mirušu. Puikam šķitis dīvaini: kā tā var būt, ka valoda mirst, un ko tas īsti nozīmē. Pēc tam par prūšu likteni A.Dzenis ieinteresējies jau 80. gados, kad bijis Kēnigsbergā (Kaļiņingradā) un redzējis, ka turienes iedzīvotāji ir bez saknēm zemē, kurā dzīvo. Vēlāk iepazinis dzejnieka Pētera Brūvera no senprūšu valodas atdzejoto dzeju, bet ar pilnu sparu pie grāmatas radīšanas ķēries pēc tikšanās ar Latvijas folkmetāla grupu Skyforger, kad to konsultējis pirms diska Senprūsija ieskaņošanas.
A.Dzeņa pētījums sniedz ieskatu rietumbaltu sentautas prūšu vēsturē un kultūrā no vissenākajiem laikiem līdz 18. gs. sākumam. Vairākkārt autors un arī A.Kiršteins pieteica, ka svarīgi nemitīgi atgādināt – prūši nav vācieši (diemžēl bieži starp šiem vārdiem tiek likta vienlīdzības zīme, taču vieni ir baltu,                                           otri – ģermāņu zaram piederīgie). Jaunā grāmata ne tikai informē, bet, kā cer izdevēji, kādreiz bijušo brāļu tautu arī padarīs latviešiem emocionāli tuvāku, rosinās meklēt latviešu, lietuviešu un prūšu kultūras un valodas kopīgās iezīmes un mijiedarbību.
Par kopīgo rosina domāt kaut vai daži vietvārdi: senprūšu apdzīvotajā teritorijā starp Vislu un Nemunu bijušas tādas zemes kā Vārme, Bārta (zeme – teritoriālais iedalījums), bijusi sava Alšvanga (alkšņu grava), mums jaunākos laikos tā gan pārtapusi par Alsungu, bet Kurzemē atrodami arī citi prūsiskās saknes vietvārdi, kā Vanga, Vandzene.
Vienlaikus šis darbs ir mēģinājums atbildēt, kāpēc prūši līdz                        13. gadsimtam tomēr spēja izdzīvot kultūru saskarsmes un karu zonā. Un tas nav iespējams bez aktīvas pretošanās, ko savukārt motivē savas identitātes un vērtību aizstāvēšana. Grāmatā dota arī neliela prūšu–latviešu vārdnīca, lai katrs var papētīt un radu tautu valodā meklēt kopīgo.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: