Vārda dienu svin: Magda, Magone, Mērija
Pirmdiena, 2018. gada 23. jūlijs, 08:55
+19° C, vēja ātrums 1 m/s, Z vēja virziens

Melānija uzrunā

2016. gada 24. novembrī, 19:20
Raksta autors: Dina Poriņa
Melānija uzrunā
Foto: Publicitātes foto
Arī Kuldīgas kinoteātrī plašu interesi izraisījusi neiedomājamu ciešanu, bet arī apbrīnojamas cilvēcības pilnā filma "Melānijas hronika" – katrā seansā 56 sēdvietu zāle ir pilna vai pat vajadzīgas papildu vietas.

Vienas sievietes likteņa melnbaltais tuvplāns atklāj padomju režīma deportāciju briesmīgo seju, kas iemūžināta rakstnieces Melānijas Vanagas (1905–1997) atmiņu romānā Veļupes krastā un aptver laiku no 1941. līdz 1957. gadam. Izdevniecība Jumava nupat to laidusi klajā atkārtoti. Bet filma uzņemta studijā Mistrus Media, režisors – Viesturs Kairišs, operators-inscenētājs – Gints Bērziņš, titullomā – Šveices aktrise Sabīne Timoteo.

Kā informē kultūras centra darbinieki, pirmajās četrās dienās šo kinodarbu noskatījušies ap 400 dažādu paaudžu cilvēku, arī tie, kuri paši piedzīvojuši filmā attēloto 1941. gada vai arī vēlāko 1949. gada masveida izsūtīšanu uz Sibīriju. Skatītāji jau laikus pieteikuši pat veselas grupas un ar autobusu braukuši arī no Zlēkām un Saldus.

Kinoskatītāja, vēstures skolotāja Gunta Upesdegle atzīst:

 

iepriekš viņa neesot bijusi V.Kairiša filmu mīļotāja, tomēr „noticis brīnums” –

 

Melānijas hronika viņu emocionāli uzrunājusi ar divām vērtībām: ar noskaņu (mūziku, melnbaltajiem kadriem, dabas skatiem, kas nemaz nelikās par garu, jo varēts gremdēties pārdomās) un ar ideju, ka arī viens ir cīnītājs un ka, izejot cauri ellei, tomēr var saglabāt cilvēcību, turklāt ne vien izdzīvot pats, bet vēl glābt citus.

Elza un Pārsla no Zlēkām saka: „Mēs to neesam piedzīvojuši, tomēr pagātne un tas, ko citi pārdzīvojuši, mūs interesē.” Jaunākas paaudzes cilvēks, treneris un sporta pedagogs Ivo Solomahins, vaicāts, kāpēc gribējis filmu redzēt, atbild: „Esmu liels savas valsts patriots. Jau no bērnības mani interesē vēsture, latvju liktenis 1. un 2. pasaules karā. Filma ir ļoti smaga, tomēr tā būtu jāredz katram latvietim, jo tajā pastāstīts patiess stāsts, cik smagi mūsu tautieši izsūtījumā pazemoti.”

Bet kabilniece Dzidra Dāboliņa, kurai ir 89 gadi, daudzas epizodes gandrīz viens pret vienu Sibīrijā pieredzējusi pati: „Badu jau var saprast tikai tas, kurš to piedzīvojis. Mēs tāpat rakām saknes, ēdām zāli, mamma nomira no bada, un bez drēbēm viņu apglabājām kāda krievu vīra sanaglotā kastē.

 

Mēs, bērni, kuri palika bez vecākiem, trīs dienas gājām līdz Krasnojarskai, lai Sarkanais Krusts mūs ar vilcienu vestu mājās.

 

Filmu pārdzīvoju tik ļoti, ka meita mani gandrīz aiz padusēm nesa no zāles ārā. Tomēr režisors ir zelta cilvēks, ka uzdrīkstējies attēlot tieši 1941. gada izsūtīšanu.” Viņasprāt, pirmās deportācijas bijušas īpaši brutālas, nežēlīgas, melu pavadītas, un kara laikā dzīve Krievijā bijusi sevišķi nabadzīga.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: