Vārda dienu svin: Guntra, Marianna, Ginters
Ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris, 16:17
+21° C, vēja ātrums 7.2 m/s, D-DR vēja virziens

Dūdu renesanse suitos

2018. gada 4. martā, 12:00
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Dūdu renesanse suitos
Daļa no folkloras kopas „Suitu dūdenieki” dalībniekiem (Pauls Leimanis, Santis Vanags, Juris Krafts, Juris Lipsnis un Aleta Lipsne) uzstājas Kuldīgas Mākslas namā tautastērpu un etnogrāfijas izstādes "Latvijas dvēseles raksti" atklāšanā.
Foto: Aivars Vētrājs
Līdzīgi domājošu cilvēku entuziasms un it kā nejauša, bet tomēr likumsakarīga apstākļu sakritība ir novedusi pie tā, ka Alsungā līdz ar folkloras kopas „Suitu dūdenieki” aktīvu darbošanos ir atdzimis viens no būtiskiem suitu kultūras tradīciju elementiem – dūdu spēlēšana.
BIJA IZZUDUŠAIS ELEMENTS

Folkloras kopu alsundznieki izveidojuši aptuveni pirms trim gadiem, bet saknes idejai meklējamas senāk. 2008. gadā suiti sāka gatavot pieteikumu, lai kultūrtelpa tiktu iekļauta UNESCO Pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kas nu realizēts. Toreiz pieteikuma sagatavošanā, sadarbojoties ar vietējo kopienu, strādāja arī Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte. "Veicām aptauju, kā suiti sevi redz savā tradicionālajā kultūrā," stāsta S.Pujāte. "Bija pozīcijas, ko vietējie atpazina, jo lieto ikdienā – dzied, valkā tērpus, cep sklandraušus, bet daži elementi, kas Latvijā folkloras kustībā pastāv, suitu zemē bija zuduši. Viens no tiem – dūdu spēle. Reiz, braucot pie suitiem, biju paņēmusi līdzi savas dūdas, ko pati protu spēlēt. Juris Lipsnis palūdza, lai iedod tajās iepūst. Tas bija maģiskais brīdis, kad man likās, ka dūdu sakarā drīz kaut kas notiks. Tā arī bija, jo viņš iedegās par ideju atjaunot suitos dūdu spēlēšanu. Šobrīd ar patiku sekoju līdzi Suitu dūdenieku gaitām, kurus no vienkāršiem nu jau var saukt par slavenajiem Suitu dūdeniekiem, jo Latvijā diezgan plaši ir izskanējusi viņu muzicēšana."


SKAŅAS KĀ NO JŪRAS GOVĪM

Toreizējais Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu draudzes prāvests Andris Vasiļevskis, zinot, ka J.Lipsnis ieinteresējies par dūdām, viņam sagādājis meistara Eduarda Klinta darinātu instrumentu. Juris atzīst, ka sākumā viņam nekas no spēlēšanas nav sanācis, tādēļ uz pusgadu atteicies no nodoma tās apgūt: "Kad iepūtu Signes dūdās, kaut kādas skaņas izveidojās, un tad likās, jā, šitas ir īstais. Bet, kad man atveda Andra dotās, sapratu, ka varu izdabūt pāris pīkstienu, un tas arī viss. Man nav muzikālās izglītības, citus instrumentus, izņemot blūmīzeru un ģitāru, iepriekš nebiju spēlējis, tādēļ nesapratu, ar ko lai sāk. Atdevu dūdas sievai Aletai, kurai ir muzikālā izglītība. Viņa pamēģināja, un – izdevās."

A.Lipsne smejot piemetina, ka viņu it kā kāds dīdījis iemācīties spēlēt: "Skanēja, bet bija ļoti grūti. Nevarēju saprast, kā dabūt vajadzīgās skaņas, jo biju pieradusi spēlēt tikai pēc notīm, savukārt dūdas pēc tradīcijas spēlē pēc dzirdes. Sākumā ārā nāca tādi kliedzieni kā no jūras govīm. Turpināju pašmācības ceļā apgūt. Dienā varēju iepūst desmit līdz piecpadsmit minūtes, ne vairāk. Dūdas nav sieviešu instruments, jo ir fiziski grūti. Septiņas elpas jāiepūš, lai piepildītu maisu."


APMEKLĒ MEISTARKLASES

Arī Etniskās kultūras centra (EKC) Suiti vadītājai Dacei Martinovai ideja par dūdu spēlēšanu patikusi, un viņa uzrakstījusi projektu, kurā iegādātas divas dūdas. Tās sākuši apgūt J.Lipsnis un Māris Laizāns, un 2014. gada jūnijā starptautiskajā burdona festivālā Alsungā dūdenieki pirmo reizi oficiāli uzstājušies. J.Lipsnis smej, ka šodienas skatījumā diez cik kvalitatīva tā reize neesot bijusi: "TV ierakstīja, ka suitu novadā atjaunota dūdošana. Klausos ierakstu un pirmo minūti nevaru saprast, ko tur spēlējam. Šķiet haotiskas skaņas, un tikai pēc brīža var atpazīt Goda soli."

D.Martinova uzrunājusi slaveno tautas mūzikas instrumentu meistaru Eduardu Klintu, lai iemāca suitiem spēlēt dūdas. Meistars piekritis, un ar Valsts kultūrkapitāla fonda Kurzemes kultūras projektu konkursa atbalstu un EKC Suiti gādību Alsungā sākās dūdu spēles meistarklases. "Ļoti grūti un lēni apguvām instrumentu. Brīžiem Eduards mums kā tāds dzenis stundām ilgi kala vienu un to pašu, līdz visiem izdevās. Nofilmējām, kā Eduards spēlē, tad skatījāmies videoierakstā uz viņa pirkstiem un atdarinājām," atceras J.Lipsnis. "Iesākumā instrumentu bija mazāk nekā spēlēt gribētāju. Reiz manas dūdas pamēģināja Anta Puķīte, un viņai uzreiz raisījās melodijas. Anta ir unikāla – viņai visi instrumenti skan, lai kuru mēģinātu, ir arī muzikālā izglītība. Atdevu viņai biedrības dūdas, jo man patiešām pielēca ļoti lēni – sapratu, ka jāspēlē tam, kuram sanāk. Bet pats internetā pasūtīju sev bulgāru dūdas, Eduards tās pārbūvēja pēc latviskās tradīcijas, un es atkal pievienojos spēlētājiem."


TAS IR DZĪVESVEIDS

Tā nu dūdu spēle pamazām apgūta, dalībnieki mazliet pamainījušies, jo kāds aizgājis, kāds nācis klāt, un šobrīd folkloras kopā ir viens bundzinieks un seši dūdenieki. Suitu dūdenieki ir oficiāli atzīti, pērnajā pavasarī skatē ieguvuši pirmo kategoriju un iekļauti Latvijas digitālajā Kultūras kartē. Kopu vada J.Lipsnis, kurš gan precizē: "Mana vadīšana mazāk attiecas uz spēlētmācīšanu, vairāk koordinēju mēģinājumus un organizēju braucienus uz koncertiem." Jaunus gabalus pārējiem varot mācīt ikviens kopas dalībnieks, kuram gadījies noklausīt kādu interesantu meldiņu. Aleta, arī māsas Inta un Anta Puķītes (viena mācās Rīgā, otra Jelgavā, bet brīvdienās, kad atbrauc uz Alsungu, atrod laiku arī dūdu spēlei) spēj skaņdarbus nolasīt no notīm un tad nospēlēt pārējiem, kuri mācās pēc dzirdes.

Santis Vanags sākotnēji sitis bungas, bet nu spēlē dūdas. "Daudz brīva laika man nav, jo esmu Alsungas vidusskolā saimniecības pārzinis, studēju RTU Ventspils filiālē enerģētiku un elektrotehniku un dzīvoju lauku mājā, bet būt šajā kolektīvā man ļoti patīk. Tā ir iespēja ne tikai kopā muzicēt, bet arī satikties ar līdzīgi domājošiem ļaudīm no citām Latvijas vietām, jo bieži mūs aicina uzstāties, piedalīties kādos kopprojektos."

Arī Pauls Leimanis folkloras kopai pievienojies kā bundzinieks, līdz ticis pie savām dūdām. "Māte (ansambļa Suitu sievas vadītāja Ilga Leimane – aut.) uzdāvināja, bija jāsāk spēlēt. Dūdošana man ir relaksiņš no ikdienas darbiem. Esmu audējs, amatnieks, arī celtniecībā strādāju. Par dūdu spēlēšanu varu teikt, ka tā ir mana sirdslieta," saka P.Leimanis.

Šobrīd bungas rībina Juris Krafts. Viņš dzimis Rīgā, dzīvojis Dundagā, pēc tam Jūrkalnē, kur bijis tautas deju kolektīva dalībnieks, dziedājis ansamblī Maģie suiti, bet nu jau būs divi gadi, kopš dzīvo Alsungā. "Pirms kāda laika Rīgā, Valsts vēstures muzejā, tika rādīts uzvedums Suitu kāzas, kurā vajadzēja saprecināt alsundznieci ar jūrkalnieku," stāsta Juris. "Es tiku izraudzīts par precināmo jūrkalnieku. Mūs ar Inesi uzvedumā tā saprecināja, ka pēc gada arī dzīvē apprecējāmies, un nesen pasaulē nāca mazais Kārlītis. Pievienojos gan Suitu vīriem, gan dūdeniekiem, jo, lai gan neesmu dzimis suits, man patīk tādam justies, valkāt suitu drānas, dzīvot vietā, kur sevi gandrīz vai par neatkarīgu tautu ir pasludinājuši. Jūtu, ka manī ir tas jūras piekrastes sāļums. Dalība Suitu dūdeniekos dod kopienas sajūtu, un tas mums nevienam nav tikai hobijs, tas ir dzīvesveids."

J.Lipsnis smej, ka vēl viens dalībnieks esot, tā teikt, tapšanas stadijā: "Nesen pievienojās Ronalds Veiss, kurš šādu nodomu izteica pēc tam, kad spēlējām viņa kāzās. Ronalds cītīgi nāk uz mēģinājumiem, mācās arī patstāvīgi. Tas ir mans sapnis, lai Alsungā būtu septiņi dūdenieki, jo 1860. gadā tieši tik, plus vēl astoņi āžradznieki no mūspuses Liepājā spēlējuši Krievijas troņmantniekam Aleksandram II." Vadītājam ir aizdomas, ka drīz var nākties meklēt citu bundzinieku, jo arī J.Krafts sācis interesēties par dūdu cenām…


ARĪ PRAKTISKS PIELIETOJUMS

2016. gada augustā Suitu dūdenieki kopā ar E.Klinta vadīto folkloras kopu Abra, kuras bundziniece Dagnija Pārupe mācījusi arī bundzinieku Paulu, piedalījušies 22. Starptautiskajā dūdu festivālā Strakonicē (Čehijā). J.Lipsnis pastāsta, ka brauciens bijis kā kolektīva saliedēšanas pasākums. "Tur radās pārliecība, ka varam muzicēt un rādīt, ko darām, arī citiem. Ja pirmsākumos bija grūti nospēlēt piecpadsmit minūtes, tad Strakonicē vairāk nekā 30 grādu karstumā pusotru stundu gājām gājienā un – spēlējām. Tas nozīmē, ka arī mūsu varēšana jau ir izaugusi."

Suitu dūdenieki uzstājušies neskaitāmos sava un kaimiņu novadu pasākumos, roksāgā Atkal Kursā, mākslas un mūzikas festivālā Bildes, labdarības pasākumos baznīcās, muzicējuši kāzās un pat bērēs, spēlējuši danču pavadījumu vietējiem deju kolektīviem. "Tas bija solis uz priekšu, jo dūdas nav domātas, lai spēlētu fonā, kad citi dzer vīnu – tā ir deju mūzika. Senāk taču nespēlēja uz skatuves, bet gan viens spēlēja dūdas, citi dancoja. Arī šo tradīciju atjaunojam," saka J.Lipsnis, kurš janvārī kā dūdenieks piedalījies Starptautiskajā danču naktī Ģikšos, bet šobrīd lolo ieceri maija beigās Alsungā sarīkot Latvijas dūdenieku pirmo saietu. Vēl kāds fakts – pirms gada J.Lipsnis kopā ar S.Vanagu četras nedēļas nogales pavadījis Drabešos (Vidzemē), kur mācījušies izgatavot dūdas.



UZZIŅAI

Dūdas jeb somas stabules ir pūšamais mūzikas instruments. Gaisa tilpne izgatavota no dzīvnieka (visbiežāk – kazas vai aitas) ādas, tai pievienotas divas vai vairākas stabules.


Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: