Vārda dienu svin: Māris, Mārica, Maigurs
Sestdiena, 2018. gada 22. septembris, 01:08
+19° C, vēja ātrums 6.2 m/s, R-DR vēja virziens

Ikviens ir savu skolotāju summa

2018. gada 31. augustā, 00:00
Raksta autors: Daina Tāfelberga
Ikviens ir savu skolotāju summa
"Es cenšos norobežoties no strīdiem, kuros nav iespējams kaut ko panākt, jo strīdas tikai strīdēšanās dēļ. Tāpat, kā ir dažādas konfesijas, ir dažādas valodas. Vai tad strīdēsimies, kura labāka?"
Foto: Aivars Vētrājs
Nesen klajā nācis Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji”. Lai gan stāstījuma pamatā ir autora vecāku atmiņas no pagājušā gadsimta 50. – 60. gadiem Vidzemē, arī mūspuses bibliotēkās pēc grāmatas izveidojusies rinda. Romāns ir lasītāju novērtēts.
Dzimtā esi vienīgais, kurš nav skolotājs. Vai tam ir saistība ar Sarmītes (viena no grāmatas varonēm) lielo prieku pēc pedagoģijas skolas beigšanas, ka viņai nebūs jāstrādā skolā?
No dzīves skolotāju vidē man pielipušas dažādas viņu īpašības. Reizēm šķiet, ka es varētu strādāt šajā profesijā. Nekur tālu no tā neesmu aizgājis – kādus sešus septiņus gadus Liepājas Universitātē lasu lekcijas maģistriem par dzeju. Divus gadus vadīju kursus Ventspils jaunrades namā jauno rakstnieku klubam. To nevēlos turpināt tieši tā iemesla dēļ, ka neesmu skolotājs. Kļuva par grūtu, jau rakstot grāmatu. Varbūt tiktu galā, ja katru gadu nāktu citi bērni un es tikai atkārtotu veco programmu. Tik un tā slikti justos, ja nevarētu izstāstīt ko jaunu gan tiem, kurus mācu, gan sev. Kad skolotājs ir labā garastāvoklī un iedvesmas pilns, tad viņš var kalnus gāzt. Bet parādes solī uz pirkstgaliem tālu nevar aiziet (sens ķīniešu teiciens). Es varu būt tikai labs vieslektors. Manī pietiek jaudas auditorijai divām stundām, tad gribu iet domāt. Skolotājiem nav tādu iespēju. Apbrīnojami ir skolotāji, kas spēj izdzīvot drūmo ikdienu un visu mūžu. Mana māsa nomainīja skolu, lai būtu kur augt un interesantāk. Kādu trešo gadu viņa dzīvo baigā uzrāvienā.

Skolas slēdz, ik gadu augstskolas absolvē jauni pedagogi, bet daudzviet ir vakances.
Par labiem speciālistiem reģionu skolās vajadzētu cīnīties, kā to dara slimnīcās. Jau iepriekš sola jauniem mediķiem dzīvokli un citas priekšrocības. Ir vērts paskatīties, kas mums iepriekšējos laikmetos labs bijis un interesants, bet vairs nav pieejams. Vai tagad klases audzinātāja var apciemot katru bērnu mājās un paskatīties, kā viņš dzīvo? Vai viņu tur vispār ielaistu? 50. gados un arī vēlāk tā bija pat norma. Man grūti saprast, kā senos laikos, kad visi bija trūcīgi, varēja izdzīvot.

Lasot ik pa laikam ienāca prātā, cik tagad mēs patiesībā labi dzīvojam. Bet senāk, par spīti pēckara nabadzībai un Hruščova laika nejēdzībām, cilvēki tomēr nesūdzējās, kā to dara tagad.
Es it kā peldējos sentimentā, kas nāca no tiem cilvēkiem, mēģinot attīrīt šo dažādo laiku sentimentu. Grāmatā aprakstīts sasodīti sarežģīts un draņķīgs laiks, bet tā bija to cilvēku jaunība. Lielākais prieks, ka kara vairs nav, dzīve pamazām uzlabojas. Tad vēl tie lielie panākumi, kā kosmosa kuģa palaišana. Kuriem rados nebija izsūtīto, tie bija sajūsmā par padomju varu, kas solīja, ka nāks komunisms. Ar pārtikas rindām sāka atvērties acis. Biju pārsteigts arī par to, cik maz vecāki tad saviem bērniem stāstīja par iepriekšējo laiku pieredzi. Tik daudz toreiz tika pagrūsts pagaldē. Mums joprojām ir kanāli, kas ģenerē uz šo pašu sentimentu, āķē tam klāt dažādas politiskas ziņas. Katrā savienojuma vietā tiek kaut kas iepilināts, sabiedrība tiek tracināta un kļūst diezgan neirotiska. Iestāsta, ka, piemēram, latviešiem noteikti jāpretojas kristietībai, jo tā mums uzspiesta. Vienam tas pilinājums trāpa vairāk, citam mazāk.

 Jebkurā sabiedrībā ir autoritātes. Savulaik skolotāji vismaz savā ciemā tādi bija.
Tāda slavenība kā matemātiķis, mācību grāmatu autors Jānis Mencis kā bija autoritāte kopš pirmās brīvvalsts laika, tā palika līdz mūža galam. Padomju gados viņu nespēja nokaut pat tas, ka bija piedalījies leģionā. Pārejot no neatkarīgas brīvvalsts uz padomju sabiedrību, bija lielas prestiža izmaiņas. Tas, ka Papiņš (viens no romāna varoņiem – aut.) palika amatā, bija liels brīnums, jo Latvijas laika skolotājus centās nomainīt, zāģēja visādos veidos. Arī vēlāk turpinājās tendence, ka tie vecie učuki jāmet nost. Tie neko nesaprot. Man patiktu, ja varētu apvienot jauno skolotāju trakumu ar veco pieredzi. Cilvēki, kurus atceros no saviem audzēkņa gadiem, bija optimistiski, vienkārši, ar gaišu un brīvu smaidu, kaut daži knapi spēja iztikt ar algu. Varbūt man paveicās. Varbūt tas bija mātes dēļ, jo viņa bija skolotāja, un kaut kā vairāk žēloja. Pēc grāmatas iznākšanas man daži teikuši, ka viņiem gan nav paveicies ar tik foršiem skolotājiem. Kaut kādā mērā ikviens ir savu skolotāju summa. Mēs veidojamies no tā, ko esam iemācījušies. Tēvs mācīja mani makšķerēt, māte bija fantastiska stāstniece. Tā kopā tos talantus izkopām.

Vai zaudēts profesijas prestižs?
Senāk skolotājam vairāk piederēja tas, ko otra puse gribēja iegūt, proti, zināšanas. Tika kultivēts: ja tev nebūs izglītības, tu nekas nebūsi, tu pazudīsi. Automātiski tie ar zemāku izglītību tika virzīti pakļautībai. Mūsdienās tas nav tik uzsvērti, cilvēki ar divām augstākajām izglītībām var nonākt dziļā izmisumā, jo nevar neko ietekmēt. Gūgle šodien ir efektīvāka par skolotāju. Kādreiz bija skaidrs, ka ir viena patiesība, tad nāk skolotājs un bērnam atklāj to. Tagad labākajā gadījumā meklē kopā. Kas tad ir skolotājs, ja katrs pats var visu uzzināt. Ceļvedis, urdītājs krustcelēs? Ministrijas vadlīniju nomākts cilvēciņš, kurš neredz vairs nekam jēgu? Skolēni taču to jūt. Šķiet, ka prestižs tomēr atgriežas. Grāmatā atļāvos iepludināt visādas dzīves anekdotes, ko noklausījos skolotāju sanākšanās. Tur ir tāda epizode, vecāki sametuši naudu dāvanai skolotājai dzimšanas dienā. Meitenīte pasniedz vāzīti un saka: “Nu, beidzot arī jums, skolotāj, būs kaut kas no kristāla!” Tad saprotiet, ko tie vecāki bija domājuši, bērni taču ir viņu atspulgs. Mana paaudze auga, kad vecākiem alga bija 100 – 200 rubļu, piemājas saimniecība, dārziņš, lai piepelnītos. Augām, kā gribējām, jo vecākiem nebija laika. Norūdījāmies. Tagadējā paaudze tiek hiperpieskatīta, piecas minūtes pat nevar atstāt, jo tā nosaka vadlīnijas. Gan padomju, gan agrīnajā kapitālismā 90. gados darbā nobesītajiem vecākiem bija prasība: es jums iedodu bērnu, audziniet. Ja kas, skola vainīga, ka sabojāja. Tagad cilvēciski sāk kopīgi risināt problēmas.

Kas ir Skolotāju lasītāji?
Tā paaudze, kas to laiku atceras kā savu jaunību. Romānam nav klasiskā sižeta – kad notiek tas un tas, viss laimīgi, viss beidzas. Grāmata ir lēni lasāma, lai var pasēdēt un pēc teikuma vai rindkopas padomāt. Nākotnes veiksme atkarīga no tā, vai šāda veida rakstība attaisnosies. Sižetisku, krāsainu, aizraujošu notikumu ziņā grāmata nevar izkonkurēt filmu. Cilvēki vairs nelasa grāmatas, lai kaut ko uzzinātu. Informāciju ātrāk var iegūt citur.

Vai grāmata palīdzēs jaunajai paaudzei saprast vēsturi?
Meklēju tiltu no paaudzes uz paaudzi. Būtībā jau nekas liels tur nenotika, un tajā ir gan skaistums, gan traģēdija.



ANDRIS AKMENTIŅŠ
• Dzejnieks, rakstnieks un dziesminieks (īstajā uzvārdā Grīnbergs).
• Dzimis 1969. gadā Valmierā.
• Diplomēts žurnālists, strādājis laikrakstā, izdevniecībā un reklāmas aģentūrā Rīgā.
• Pirms vairākiem gadiem pametis profesionālo darbību un pārcēlies uz Ventspili. Joprojām uzskata sevi par malēnieti.
• Kaislīgs makšķernieks, ģitārists un Latvijas apceļotājs, vides sargs.
• Ieguvis Klāva Elsberga literāro prēmiju un citas balvas.



Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Kurzemes plānošanas reģiona atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: