Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss
Piektdiena, 2018. gada 21. septembris, 10:55
+19° C, vēja ātrums 3.6 m/s, D-DA vēja virziens

Ai, kā mums te gāja!

2018. gada 2. septembrī, 00:00
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
Ai, kā mums te gāja!
Svinētāji zaļumos Jūrkalnē.
Foto: "Serdes" arhīvs
Zaļumballes Latvijā zināmas vismaz kopš 19. gadsimta otrās puses, kad sākās latviešu biedrošanās un organizēšanās. Izrīkojumi brīvā dabā, kā lasāms tālaika presē, beigušies ar dejām. Kā zaļumballes svinētas gados, kurus labi atceras laikabiedri, nu var uzzināt starpnozaru mākslas grupas "Serde" klajā laistajā jau 20. tradīciju burtnīcā. Materiāli apkopoti un izdoti par godu Latvijas simtgades zaļumballei, ko nosvinējām 11. augustā, atceroties arī veco laiku etiķeti un tikumus.
TIKPAT SVARĪGA KĀ BAZNĪCA

Novadpētnieku un valsts simtgades reģionālo koordinatoru pierakstītās un cilvēku pašu iesūtītās atmiņas par zaļumballēm publicēšanai sagatavojušas kultūras pētnieces Ieva Vītola un Signe Pucena. No senām fotogrāfijām uz lasītājiem raugās stalti muzikanti, iznesīgi puiši un elegantas dāmas, it kā sakot – ek, cik skaisti bija! Daudzi atmiņu stāstītāji vēsta par Kurzemes zaļumballēm Misiņkalnā Aizputē, Dāmas parkā Aizvīķos, estrādē Manteifeļu dzimtas kapenēs Kazdangā, Alsungā, Talsos un Ai, kā mums te gāja! Piltenē. Jau iepriekšējos Serdes pētījumos, kas veikti, gatavojot tradīciju burtnīcas par citām tēmām, cilvēki pieminējuši zaļumballes. S.Pucena stāsta: "Viņi ar nostalģiskām atmiņām "ai, kā mums te gāja…" stāstīja par vietām, cilvēkiem un muzikantiem. Šī ir 20. burtnīca, un droši vien ir likumsakarīgi, ka daudzie stāsti, kas agrāk bija pa ausu galam dzirdēti, šajā brīdī labi sakrita ar Latvijas simtgades zaļumballes ideju. Mēs sakām, ka mūsu svētki ir Jāņi, Mārtiņi un Miķeļi. Bet vēl neapzināta ir ballēšanās, kas kādreiz notika diezgan regulāri." Signe uzskata, ka ir svarīgi piefiksēt liecības, kamēr cilvēki vēl var izstāstīt. Kā bija pieņemts uzlūgt, kā atlūgt, kas ir dāmu deja un kā puišiem jāuzvedas. Un arī meitenes nedrīkst būt vīzdegunīgas, tas var slikti beigties. "Iespējams, zaļumballei bija tikpat liela vieta kā baznīcai savulaik. Cilvēki satikās baznīcās un zaļumballēs."



Zaļumballe Misiņkalnā Aizputē.


KŪKAS ĒST ARĪ NAV LABI

Zaļumbaļļu tradīcijas pētīšanai, iespējams, iepriekš neviens īpaši nebija pievērsies, jo neuzskatīja to par pietiekami nopietnu tēmu, pieļauj S.Pucena. "Ir tādas nenopietnas tradīcijas," saka pētniece. "Mēs sākām burtnīcu izdošanu ar pētījumu par kandžu. Ja, piemēram, maize cilvēkus interesēja un to arī pētīja, tad tās likās, ka nav labas tradīcijas. Kandžas gatavošanai nāk līdzi dažādi blakus efekti – alkoholisms un sociāli nelabvēlīgas lietas. Tāpat ballēšanās bieži beidzās ar kautiņiem un iedzeršanu. Varbūt tas ir aspekts, kuru biežāk neizvēlas pētīt. Bet mēs savā darbībā skatāmies uz tradīciju kā tādu, nevis uz to, tā ir laba vai slikta. Arī kūku ēšanas tradīcija nav tik viennozīmīgi laba."

Interesanti, ka cilvēku atmiņās pat trūcīgo pēckara gadu balles un arī viss, kas saistīts ar grādīgo un kaušanos, tomēr palikuši kā jauki notikumi. Bet par dzīvi un izpriecām šodien viņiem šķiet, ka viss ir daudz sliktāk. "Par to, ka šodien viss ir daudz trakāk un šī ir pēdējā paaudze, kam ir zināmas tradīcijas un kas vēl kaut ko no folkloras zina, jau Krišjānis Barons ir liecības savācis," smejas S.Pucena. "Šis ir mūžsens apgalvojums. Tas vienkārši tā ir, ka katrai paaudzei liekas – mūsu laikos gāja vislabāk, mūsu jaunībā nu gan bija jauki. Esmu saskārusies, ka jaunieši, kuri lasa par zaļumballēm, saka, cik toreiz bijis romantiski gulēt sienaugšā vai pavadīt meiteni pēc balles mājās. Tagad jau tā nenotiek. Nav tās romantikas, bet ir citas lietas, un pēc gadu desmitiem būs atkal citi stāsti."



Muzikanti Lēnās pie Skrundas.


JAUNĪBAS DARBS

Lažas speciālās internātpamatskolas direktors un Aizputes novada domes deputāts Linards Tiļugs tradīciju burtnīcā ierakstījis daudzus stāstus no muzikanta gaitām 30 gadu garumā, spēlējot sitaminstrumentus un ģitāru. "Kas no tā laika paņemts līdzi? Tās ir emocijas. Zaļumballēs spēlēt ir grūtāk nekā zem jumta klubā. Saistīts tīri tehniski ar to, ka aparatūra, vadi nosmērējas, lietus uznāk. Manā jaunībā tās visas bija ārkārtīgi vērtīgas lietas, jo nevarēja tā vienkārši ieiet veikalā un nopirkt," stāsta L.Tiļugs. Arī pašu ballēšanos zaļumos viņš skaidro no emocionāli mentālās puses. "Latvietis ir dabai tuvs cilvēks. Kāpēc mēs, piemēram, necepam gaļu virtuvē un nesvinam, bet cenšamies iziet ārā pie grila? Ir vēlēšanās būt tuvāk dabai gan cepot, gan dejojot, gan dziedot Dziesmu svētku estrādē."

Zaļumballes ir pārbaudījums, kas devis lielu rūdījumu. "Ja tu vari tur nospēlēt, tad jau esi mūziķis rangā. Ne visiem to kvalitatīvi izdarīt ir pa spēkam. Arī man jaunībā ir gājis šā un tā, ir bijis milzīgi jācīnās, lai viss notiktu godam. Tādu aktīvu muzicēšanu es beidzu 2008. gadā. Tad es pēkšņi apjautu, ka nedēļā ir septiņas dienas, no kurām divas ir brīvdienas. Tā spēlēšana bija liela fiziska un garīga slodze. Tajā brīdī ir jautri, bet pēc tam jūties noguris. Ja tā ir gadiem ilgi, vecumdienās tas atstāj iespaidu uz veselību. Tas ir jaunības darbs," saka muzikants.

Vai cilvēki uztver nopietni šo nodarbošanos un, muzikantam kļūstot, piemēram, par deputātu, nesaka – tas jau tas baļļu muzikants! "Es par to neesmu domājis," atzīstas L.Tiļugs. "Tas nav noteicošais. Tu vari būt švauksts jebkurā jomā un vari nopietni darīt jebkuru darbu, vai esi muzikants, skolotājs vai deputāts."



Slavenie Piltenes prāģeri.


SŪTIET VĒL STĀSTUS!

Kāpēc panīkušas zaļumballes un nav vairs tik lielu notikumu kā agrāk? "Acīmredzot tās nav aktualitātes," spriež S.Pucena. Pie vainas arī demogrāfiskā situācija – ir mazāk cilvēku. Toties ir daudz citu iespēju priecāties. "Un viens aspekts noteikti ir iepazīšanās, kam tagad ir daudzas alternatīvas. Nav arī tā, ka zaļumballe būtu pavisam izzudusi, vienkārši ir arī citi ballēšanās veidi." Iespējams, dejošana vairs nav tāda, kāda aprakstīta zaļumbaļļu burtnīcā. Jo meitenei bija jāizdejojas ar pilnīgi visiem, kas lūdza. Vīriešiem bija jāizdancina pēc iespējas vairāk meiteņu, nevarēja dejot vairākas dejas pēc kārtas, bet vienu. "Šobrīd ir citādi – nedod dies, ja kāds ar tavu meiteni vispār danco! Tas varētu novest pie kautiņa. Tradīcija ir transformējusies, var skatīties, kā tālāk būs," saka pētniece.

Viņasprāt, katra vieta Latvijā varētu būt savas tradīciju burtnīcas vērta. Ja ilgus gadus pie tā strādātu, noteikti savāktu daudz plašāku materiālu. "Esam sagatavojuši zaļumbaļļu Wordpress lapu. Tajā cilvēki var iesūtīt savus zaļumbaļļu stāstus. Visi, kam ir interese, var pievienot savus komentārus. Mēs saskārāmies ar to, ka daudzi pēc burtnīcas klajā nākšanas saka: vai, man taču bija tik daudz ko stāstīt! Nu, tad, lūdzu, šī būs platforma, kur var izstāstīt! Kas zina, varbūt taps vēl kāda burtnīca," pieļauj S.Pucena.



UZZIŅAI
♦ Tradīciju burtnīca Zaļumballes pieejama mājaslapā lv100.lv vai iegādājama, pasūtot mājaslapā www.serde.lv, sadaļā Izdevumi.
♦ Savas atmiņas par zaļumballēm var iesūtīt http://zalumballe. wordpress.com vai e-pastā smg.serde@ gmail.com.


Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Kurzemes plānošanas reģiona atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: