Vārda dienu svin: Jānis
Svētdiena, 2018. gada 24. jūnijs, 19:45
+14° C, vēja ātrums 5.1 m/s, Z-R vēja virziens

Kāpēc „Eža kažociņam” tehnikumā jāpaliek

2018. gada 5. martā, 00:00
Raksta autors: Kurzemnieks.lv
Kāpēc „Eža kažociņam” tehnikumā jāpaliek
16. februāra raksts „Kurzemniekā” par to, vai Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma ēdnīca „Eža kažociņš” ar savu zemo cenu veido negodīgu konkurenci pilsētas kafejnīcām un kādi ir uzņēmēju ierosinājumi, redakcija saņēmusi divas vēstules. Vienu raksta tehnikuma audzēkne Inita Peniķe, otru ilggadēja šīs mācību iestādes pedagoģe Antoņina Valeiņa.
VAI TĀ BŪS GODĪGA KONKURENCE?

Inita Peniķe, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēkne


16. februāra Kurzemniekā ir raksts par to, ka Kuldīgas tehnikuma ēdnīca Eža kažociņš, kas strādā pāris stundu dienā un tikai mācību periodā, spēj izkonkurēt tās prestižās ēstuves, kurās es atļaujos ieiet labi ja reizi gadā. To lasot, mani pārņēma ironiski smiekli un neizsakāms lepnums par tiem zēniem un meitenēm, kuri gatavo ēdienu (precīzāk sakot, mācās gatavot), par skolotājiem, kuri šiem jauniešiem spējuši dot tik labas iemaņas.

Savukārt smējos par to, ka tik prastā veidā, piesedzoties ar godīgu konkurenci, kāds domā, ka nav redzami šīs viltus problēmas patiesie iemesli. Mana dzīves pieredze rāda, ka reizēm lietas būtība ir daudz dziļāka, bet mērķi – daudz tālejošāki. Arī šoreiz redzu tālejoši aprēķinātu viltību – skola paplašinās (Kalpaka ielā 1), līdz 2020. gadam paredzēts izbūvēt radošo klasteri (Kalpaka ielā 4). Tādēļ uzņēmēji tagad arī grib kādu labumu no visa tā. Bet atļaušos uzdot jautājumu: kur uzņēmēju ambiciozajā konkurencē ir vieta skolēnam. Kur viņš gūs pieredzi? Jau paredzu vienu no atbildēm: „Jūs to visu darīsiet.” Un man nav ilūziju par to, ko tāds konkurējošs uzņēmējs var iemācīt māceklim. Ja ņem vērā uzņēmuma galveno mērķi – ātrāk un vairāk nopelnīt naudu, kad tad mācīs? Lielākais, ko jaunieši varēs darīt, ir mizot kartupeļus vai skatīties, kā profesionālis strādā. Jūs (uzņēmējus), kuru galvenais mērķis ir nopelnīt, ar apmācību ir grūti sasaistīt. Pat domās. Paldies tiem uzņēmumiem, kas ņem praktikantus, bet pilnīgi noteikti tie nav tie, kas saka: negodīga konkurence. Viņi rūpējas par to, lai sagatavotu savam uzņēmumam speciālistus. Un neuzskata mācību procesu par konkurenci.

Nav pārliecības, ka problēmas ierosinātājs rūpējas par godīgu konkurenci. Pašreiz tas izskatās pēc tādas neķītras grābstīšanās ar domu: varbūt izdodas to lietu novest tiktāl, lai pārņemtu. Ņemot vērā to, ka šī saruna notiek jau otro reizi, vairāk tas izskatās pēc mērķtiecīga spiediena uz attiecīgām svirām, lai panāktu sev vēlamu rezultātu. Un tie lēmumu pieņēmēji tik noplātīs rokas un teiks: „Mēs jau neko... Mums jāreaģē.” Vispārējas frāzes, kas izposta visu labo un stabilo, krietnu cilvēku radīto.

Ir vēl viens būtisks aspekts: pie tiem iebildumu pilnajiem uzņēmējiem, kuriem it kā rūp, manuprāt, mistiskais godīgums, tehnikuma audzēkņi ieturēt pusdienas nevarēs. Jau tagad redzu, ka ar tiem trīs eiro dienā ne katrs var atļauties paēst. Ar neveselīgu pārtiku varēs paēst lētāk. Un viņi ies to ceļu, kuru varēs atļauties.

Visiem, kuri vēlas mainīt labi iestrādātu lietu kārtību, jāapzinās, ka šīs izmaiņas lavīnas veidā skars daudz vairāk cilvēku, nekā jūs esat iedomājušies. Tas skars vairāku simtu audzēkņu dzīves kvalitāti šai skolā. Liela daļa no viņiem dzīvo dienesta viesnīcā, šķirti no vecākiem, no siltām pusdienām un vakariņām ģimenes lokā. Vai kāda uzņēmēja vājā konkurētspēja vai alkatība ir tā vērta, lai sabojātu to labo, ko tehnikums vairākos gados ir radījis? Iznāk, ka kāds grib paņemt kaut ko gatavu un pelnīt. Varbūt šādiem uzņēmējiem vajadzētu sākt ar sevi. Izvērtēt savas spējas šādā biznesā. Vai maz viņi Kuldīgā ir konkurētspējīgi? Tehnikums uzlicis augstu laktiņu, pat pieredzējušiem uzņēmumiem licis sarosīties.

Ļoti vēlētos, lai tie, kuru kompetencē būs izlemt šo jautājumu, kā primārās intereses liktu rūpes par jauno paaudzi un izglītību, jo tā ir daļa no mūsu nākotnes. Audzēkņi, vecāki un pārējie pilsētas iedzīvotāji, domāju, ka šī ir tā reize, kad vēl kaut kas ir glābjams un mēs paši varam izteikt savu protestējošo nostāju pret konkrēto uzņēmēju iebildumu. Neesiet vienaldzīgi – tas, kas jūs neskar šodien, pilnā mērā var negatīvi atsaukties uz nākotni. Ko sēsiet, to pļausiet!



TEHNIKUMS IR MĀCĪBU IESTĀDE

Antoņina Valeiņa, bijusī tehnikuma pedagoģe


Savu viedokli vēlos izteikt ne tikai par Kuldīgas tehnikuma ēdnīcu Eža kažociņš, bet par tehnikuma kā mācību iestādes vietu un nozīmīgumu Kuldīgas novadā un Kurzemē.

2019. gadā šai mācību iestādei būs 30 gadu pastāvēšanas laiks, kurā tā ir no mazas (ap 100 audzēkņiem) arodskolas izaugusi par labu, stabilu, daudzpusīgu (vairāk nekā 16 apgūstamie arodi) mācību iestādi – Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu.

Kā zinām, pēdējos gados valstī ir notikušas dažādas optimizācijas – reorganizācijas profesionālās izglītības iestādēs. Šajā laikā bija liels pārbaudījums arī mūsu tehnikumam, kas ar mācību programmu akreditācijām pierādīja dzīvotspēju – izkonkurēja citas bijušās skolas Kurzemē.

Tehnikumā ir modernas, mūsdienīgas darbnīcas (galdniekiem, automehāniķiem), laboratorijas ar jaunākajām iekārtām utt. Tas viss panākts, ieguldot neizsīkstošu enerģiju no skolas pedagogu saimes, kuru vada gudra direktore Dace Cine. Prieks arī par to, ka mūsu skolas bijušie audzēkņi ir beiguši augstskolas un atgriezušies savā bijušajā skolā kā skolotāji. Tas liecina, par jaunu spēku ieplūšanu pedagogu kolektīvā. Viss kopā ir vainagojies ar labiem rezultātiem – mūsu skolas audzēkņi startē ne tikai republikas konkursos, bet arī starptautiskajos, iegūstot godalgotas vietas. Darbojas dažādas mācību programmas, kurās mūsu audzēkņi apmaiņas programmās strādā praksē ārzemēs. Tā es varētu turpināt...

Vietējo iedzīvotāju vecāki priecājas, ka tepat var iegūt vidējo speciālo izglītību, attālāk dzīvojošie var palikt skolas viesnīcā – kopmītnē, var skolas laikā paēst pusdienas un justies drošībā, par ko ikdienā rūpējas skolotāji un skolas tehniskais personāls. Ir gadījies iztaujāt vecākus un aprunāties ar jauniešiem, kāpēc izvēle krita uz Kuldīgas tehnikumu. Atbilde: jo te ir labi skolotāji un stingra kārtība. Neskatoties uz visu augstāk minēto, dažus gadus atpakaļ Kuldīgā virmoja baumas, ka šo iestādi vajadzētu pievienot Kuldīgas 2. vidusskolai. Tās nebija tikai baumas, to apliecināja arī skolas pasniedzēji. Paldies Dievam, tas nenotika – skolas vadība prata pierādīt, ka tā ir patstāvīga un ilgtspējīga.

Tagad atkal kaut kas uzvirmo! 16. februārī Kurzemniekā publicētais: vajag godīgu konkurenci un audzēkņiem praksi. Nākošajā avīzes numurā kāda kuldīdzniece apgalvoja, ka skolas ēdnīca nevar būt konkurente restorāniem un kafejnīcām Kuldīgā. Pilnīgi piekrītu. Tā ir mācību telpa topošajiem pavāriem, viesmīļiem, bārmeņiem. Ēdināšanas servisu tehnikumā vada patiesi izcila, mērķtiecīga, ar starptautisku pieredzi bagāta skolotāja Vita Strautiņa ar veiksmīgu un saliedētu komandu, kurā ienākuši jauni skolotāji (viņas audzēkņi no arodskolas), kuri beiguši augstskolas. Lūk, tā!

Ir pilnīgi nepieņemami salīdzināt skolniekus ar lēto darbaspēku. Vēlreiz uzsveru, ka tehnikums ir mācību iestāde, kurā izglītojamie apgūst teoriju un darba iemaņas auditorijās un skolas ēdnīcā.

Mēs – Kuldīgas iedzīvotāji, vairums pensionāru un strādājošie ar minimāliem ienākumiem – neejam uz restorāniem un kafejnīcām. Vairākums gatavo mājās, bet reizēm gribas ieskriet tehnikuma ēdnīcā un, izstāvot rindu, paēst pusdienas. Kur ir problēma? Kāds ir apdraudējums Kuldīgas biznesa ļaudīm? Ēdnīca strādā tikai dažas stundas dienā, piecas dienas nedēļā. Ekskursanti un pilsētas viesi necenšas un necentīsies nokļūt tieši šīs ēdnīcas darba laikā, lai lētāk paēstu. Viņiem ir citi mērķi: apskatīt Kuldīgu un lēnā garā baudīt pusdienas vai vakariņas kādā vietējā restorānā vai kafejnīcā. Ceļotāji to var atļauties. Bet, lai piesaistītu tūristus, vajag ne tikai ēdināšanu, bet arī kvalitatīvu servisu, augstu apkalpošanas kultūru, izklaidējošu programmu utt. Un te, lūk, jums var noderēt mūsu tehnikuma absolventi, kuri nebrauks strādāt uz ārzemēm, ja jūs, Kuldīgas biznesmeņi, godprātīgi maksāsiet par darbu atbilstoši kvalifikācijai un darba kvalitātei. Jums ir priekšrocības iegūt labākos, paņemot savā uzņēmumā praksē jau mācību laikā.

Mazliet no pagātnes. Padomju laikā šī ēdnīca bija rajona patērētāju biedrības paspārnē un strādāja, liekas, no 10.00 līdz 18.00. Vietējai varai vajadzētu padomāt par kuldīdznieku ēdināšanu šajā ēdnīcā ilgākā laika posmā darbdienās, lai vietējie iedzīvotāji ar minimālo algu varētu ieturēt pusdienas lētāk. Ja tā notiktu, tad būtu parādītas rūpes par pamatiedzīvotājiem arī šajā jomā. Tas būtu lieliski.

Uzņēmējiem nevajag iedomāties: ja nebūs tehnikuma ēdnīcas, viņu ienākumi krasi pieaugs. Kas būs tie vietējie, kuri nāks dzert kafiju, kura maksā divi līdz trīs eiro? Restorāni un kafejnīcas domātas labi situētiem cilvēkiem, kuri var visu apmaksāt. Tātad jūsu restorānos elitārās vietās ieradīsies bagāti cilvēki, un viss būs kārtībā.

Tuvākajā laikā nav prognožu, ka Kuldīgā atvērsies kāda ražotne un pamatiedzīvotāji kļūs bagātāki. Ja nebūs vienas otras lētākas ēdnīcas, tad strādājošie pāries uz līdzpaņemto sauso pārtiku. Restorānu un kafejnīcu bizness pamatā ir vasaras sezonā.

Pagājušā gada vasarā pensionāru apvienības Rumbiņa valde uzticēja noorganizēt ekskursiju uz Latvijas austrumiem – Cēsīm, Āraišiem, Alūksni, Gulbeni, Smilteni, Valmieru. Ceļojām divas dienas, nakšņojām Alūksnē, vidusskolas internātā, turpat arī vakariņojām (vakariņas trīs eiro, gulēšana 12 eiro).

Smiltenē trāpījās gids, kurš iepazīstināja ar pilsētu un aizveda uz turienes tehnikumu, iepazīstināja ar tā darbu. Launagu ieturējām mācību ēdnīcā un iegādājāmies tehnikuma ražojumus par pieņemamu cenu.

Aizbraucot uz Rīgu, es arī nevaru atļauties ēst restorānos, bet zinu, ka garšīgus cepelīnus var baudīt Centrāltirgū, ēdnīcā Cepelīni, par 3,20 eiro. Tur ir cepelīni, salāti, sula vai tēja. Domāju, ka ar šo esmu pierādījusi, ka tehnikuma ēdnīca nav traucēklis biznesa pārstāvjiem, bet varbūt atspaids vietējiem iedzīvotājiem. Tehnikuma audzēkņi ar savu uzvedību netraucē pilsētas dzīvi.

Manā skatījumā mācību iestāde dara labu darbu jauniešu izglītošanā, audzināšanā un sagatavošanā patstāvīgai dzīvei ja ne dzimtenē, tad ārzemēs. „Amatam ir zelta pamats”. Diemžēl daudzi mūsu audzēkņi strādā ārzemēs un nedomā atgriezties.

Pagājušogad Saldū satiku savu audzināmo – galdnieku Jāni N., kurš jau desmit gadus strādā Norvēģijā. Sarunas nobeigumā viņš man teica: „Skolotāj, paldies, ka jūs bijāt audzinātāja trīs gadus! Ar dzīvi esmu apmierināts: man ir sieva, divi bērni, sava māja, kurā mēbeles esmu izgatavojis savām rokām. Uzaicinu jūs uz restorānu, to es varu tagad atļauties.” Man prieks par šo jaunieti, tikai žēl, ka viņš neatrada darbu Latvijā.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: