Jāiesaistās visai sabiedrībai

Gints Karols, SIA Saldus ceļinieks izpilddirektors:
– Latvijā ļoti reti tiek būvēti jauni ceļi, tiek tikai lāpīti un remontēti vecie. Līdzekļus autoceļu sakārtošanā nepietiekami iegulda gan valsts, gan pašvaldības. Atbalsta vienīgi Eiropas Reģionālās attīstības fonds, bet šī nauda pārsvarā nonāk galveno autoceļu sakārtošanai. Iedzīvotāji bieži vien neizprot, ar ko atšķiras jauna ceļa uzbūvēšana, rekonstrukcija un vienkārši bedru aizlāpīšana.

A/s Latvijas Valsts ceļi (LVC) kopā ar Satiksmes ministriju aprēķinājusi, ka ceļu sakārtošanai pietrūkst trīs miljardi latu. Turklāt summā nav iekļauta jaunu ceļu būvniecība. Tas Latvijas budžetam ir nereāli. Tomēr jāsaprot – vismaz 300 miljoni gadā autoceļiem ir jāatvēl. Turklāt jāiesaistās visai sabiedrībai. Ja prasība sakārtot autoceļus tiks izvirzīta valsts pārvaldes iestāžu un valdības pārstāvjiem un politiķiem, tad viņi arī atbilstoši rīkosies.

Ar svešu naudu lāpa budžetu

Aino Salmiņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tehniskajos jautājumos:

– Paradoksāls ir Finanšu ministrijas (FM) viedoklis, ka, atjaunojot ceļu fondu, budžets nebūs pārskatāms. Ir pretēji – plānot un pārskatīt var tikai tad, ja ir šis fonds. Tagad šī nauda tiek plānota pēc pārpalikuma principa, kad apstiprināts budžets. Ko var izdarīt pašvaldība, saņemot mērķdotāciju, kas atbilst 16 latiem gadā? Akcīzes nodoklis degvielai un transporta nodeva ir FM biznesa plāns, lai aizpildītu budžetu. Līdz ar to nav atbildes uz šoferu jautājumu, kur paliek mūsu nauda. Tik zems finansējums kā šogad nav bijis kopš ceļu fonda izveidošanas, esam atsviesti 2002. gada līmenī.

Traģiska nianse, par kuru jārunā ļoti skaļi: tiek izstrādāts Nacionālās attīstības plāns. Tajā noteikti 30 attīstības centri, tās ir lielās pilsētas un daži novadu centri. Izskatās, ka ceļa naudu plānos pēc to savienojuma. Tas nozīmē, ka pārējiem naudas nebūs, valdība neplāno savienot pagastus. Mērķdotācijas nav paredzētas ceļu attīstībai, bet tikai uzturēšanai. Kā izpētījis kāds amerikāņu ekonomists, viens ekonomēts dolārs šajā jomā dod 2 – 3 dolāru zaudējumu. Mēs tikai varam nojaust, ko zaudē tautsaimniecība, ja, piemēram, ātrā medicīniskā palīdzība nevar aizbraukt, ja netiek savākts piens, ja nav ražošanas ceļu dēļ. LPS pieprasīja pakāpeniski ceļu fondam atdot akcīzes nodokli līdz 80%, kā arī transporta nodevu. Tad pašvaldības atgrieztos vismaz 2011. gada līmenī. Citu iespēju nav – tūlīt beigsies Eiropas nauda līdz nākamā perioda ieviešanai.

Var prognozēt, ka jaunus projektus iesniegt varēsim tikai pēc diviem gadiem. 2013. gadā vēl dažas pašvaldības pabeigs tranzītielu sakārtošanu, bet 2014. un 2015. gadā projektiem naudas nebūs. LVC mūs atbalsta, saprot arī dažas ministrijas, taču valdībā neklausās nemaz.

Apburtais loks

Olafs Jākobsons, Latvijas Valsts mežu (LVM) Dienvidkurzemes mežsaimniecības izpilddirektors:

– LVM ik gadu lielus līdzekļus iegulda ceļu infrastruktūrā: gan uzturam, gan atjaunojam, arī jaunus būvējam. Mežizstrādātājiem no meža ir jātiek ārā un jābrauc gan pa pašvaldības, gan valsts ceļiem. Tāpat kā citi arī kokvedēji maksā akcīzes nodokli par degvielu; jājautā, kur paliek šī nauda. Vēl ir arī citi nodokļi, ko no mežsaimniecības saņem valsts. Taču mēs esam spiesti slēgt ar pašvaldībām līgumus un uzturēt arī šos ceļus, kaut gan tā nevajadzētu būt. Tāds kompromiss jāpieņem, jo pašvaldībām naudas nav, bet mums ir jāstrādā un jābrauc pa ceļiem.

Aizslēgt ceļu un uzlikt aizlieguma zīmi nav atrisinājums. Pēdējos gados valsts jaunus ceļus tikpat kā nav būvējusi, tikai lāpīts un lāpīts. Arī kvalitāte apšaubāma. Pie Grobiņas pirms gadiem sešiem vai vairāk rekonstruēja šoseju, tagad tā pilnīgi lupatās. Mēs ceļus atstājam pat labākā stāvoklī nekā pirms to izmantošanas.