Vārda dienu svin: Kristaps, Krists, Klinta, Kristofers
Pirmdiena, 2017. gada 18. decembris, 13:00
+1° C, vēja ātrums 3.1 m/s, D vēja virziens

No karsta līdz mērenam

2017. gada 7. jūlijā, 14:15
Raksta autors: Edīte Bēvalde
No karsta līdz mērenam
MĀRTIŅā DAUGUĻA, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas un politikas komunikācijas programmas vadītāja, pētnieka viedoklis.
Pašvaldību vēlēšanas Latvijā šogad aizritējušas savdabīgā gaisotnē. Kāpēc tā? Pirmkārt, dažādas sabiedrības grupas pirmsvēlēšanu cīņas karstumu uztvērušas citādi – tie, kas ir sociālajos tīklos, pieredzējuši nebijušu politisko kampaņu spiedienu. Tāpat cīņa par Rīgu izskanējusi ļoti intensīvi. Tas arī rada pirmo savdabību – fakts, ka sociālajos tīklos virmo kaislības, nenozīmē, ka šie rezultāti nonāk līdz vēlēšanu urnām. Kopumā vēlēšanu aktivitāte Latvijā ir mērena – tā teikt, bez īpašiem pārsteigumiem. Tie, kuri nav sociālajos tīklos, kā arī atrodas ārpus "karstās Rīgas", domājams, arī priekšvēlēšanu laikā nav sajutuši kādas būtiskas atšķirības no citām reizēm.

Tomēr ir būtiski apzināties vienu lietu nākotnei – nopietni diskutējams jautājums  ir par uzraugošiem pasākumiem kampaņām sociālajos tīklos, kuros iesaistās aizvien vairāk cilvēku, arī Latvijā, un tas nozīmē, ka no politikas sociālajos tīklos neizvairīsimies arī turpmāk. Šajās vēlēšanās partijas jau sajuta brīvības garšu sociālajās vietnēs, tālāk šo nišu tās izmantos vēl vairāk.

Savdabīgas vēlēšanas ir arī no tā sauktā pirmsvēlēšanu aptauju socioloģijas un rezultātu sakritības viedokļa. Būtiskākā nesakritība – nespēja pirms tam prognozēt Jutas Strīķes pārstāvētā spēka panākumus Rīgā. Atkāpjoties no diskusijas, kāpēc tā, – J. Strīķes ienākšana pašvaldībā ir signāls par to, ka politiskajiem spēkiem, kas nāca ar šo pretkorupcijas ideju, tā ir tikpat aktuāla arī šodien kā divtūkstošo gadu sākumā. Būtībā šis gadījums apstiprina, ka pašvaldību deputātu kandidāti, formulējot pēc iespējas šaurāku uzdevumu konkrētas problēmas risināšanai, var sasniegt labus rezultātus. Uzskatu sistēmu, kurā īsti nav vietas tikai šova elementam, Latvijas iedzīvotāju vidū pierāda arī akcijas Kam pieder valsts? neveiksme Latvijas mērogā.

Par vēlētāju aktivitāti un ideju ieviest obligāto mehānismu vēlēšanās – pasaules prakse pierāda, ka šāda sistēma principiāli neko nemaina. Tie, kuri neiet vēlēt, nomaksā simbolisku sodu, un kopējos rezultātos nekas nemainās. Saprotama ir vilkme pēc kāda likuma, kas liktu visiem rīkoties, un tāpēc kļūs labāk. Dekonstruējot šo domu – jo vairāk kaut ko regulējam ar likumu, jo mazāk vietas paliek pašu domāšanai, racionalitātei un morālei. Tas ir būtiski atšķirīgais starp Vakareiropu un postpadomju valstīm. Mēs pārregulējam jomas, jo gribam atrunāt visu līdz sīkumam, kamēr otrs ceļš ir uzticība savam pilsonim, tam, ka arī viņš ir spējīgs domāt.

Likumam jānosaka rezultāts, ne metode. Regulēt vēlēšanu apmeklējumu ar likumu manā skatījumā būtu galējā necieņa pilsoņu prāta spējām. Domāt un rosināt piedalīties ir viena lieta, bet sodīšana par izvēles izdarīšanu (arī nebalsot ir izvēle) ir mēreni absurda, jo izslēdz domāšanu visiem procesa dalībniekiem. Labāk būt saprāta nekā burta kalpam.


/No pielikuma Novadi domā, kas tapis deviņu reģionālo laikrakstu - Kurzemes Vārds, Auseklis, Talsu Vēstis, Stars, Kurzemnieks, Zemgale, Saldus Zeme, Druva, Liesma - sadarbībā./
Sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Komentāri
Kristīne
2017. gada 31. augustā, 18:33
Pareizrakstība Kurzemniekam ļoti klibo!
Pievieno jaunu komentāru: