Aizvērt

Vardarbība ir tuvāk, nekā gribas atzīt

2019. gada 2. augustā, 20:27
Raksta autors: Dina Poriņa
Vardarbība ir tuvāk, nekā gribas atzīt
Foto: Modris Rubenis
Ģimenes strīds. Sadzīves konflikts. Aiz šīm īsajām frāzēm regulārajās policijas ziņās stāv reizēm prātam neaptverama vardarbīga rīcība, uz mūžu traumēta bērna vai pieaugušā dvēsele, izpostīti dzīves gadi, dažreiz pat traģēdija. Tomēr bēdīgi slaveno vardarbības apli var salauzt, un izeja ir. Visu izšķir pašu lēmums – izeju meklēt.
Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica gan rakstos, gan video īsstāstos feisbukā, gan dokumentālajā filmā Izdzīvotājas sāpīgo un neērto tēmu nesen aktualizējis. Atbalstot cilvēkus, kuriem šie stāsti var palīdzēt, arī Kurzemnieks pārpublicē žurnālistes Ingas Spriņģes un viņas kolēģu veikumu. Līdzīgi rīkojās vairāki portāli, sižetus gatavoja LTV Panorāma.

Vardarbībai diemžēl nav robežu – tā ir tuvāk, nekā dažkārt gribam atzīt. Kā vēsta Re:Baltica, fizisku vai seksuālu vardarbību reizi mūžā piedzīvo trešdaļa Latvijas sieviešu. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā.


Visa informācija:
https://rebaltica.lv/vardarbiba-gimene/


Galvenie raksti:

https://rebaltica.lv/2019/04/ludzu-tikai-nesit-pa-acim/

https://rebaltica.lv/2019/04/atnemtie-berni/

https://rebaltica.lv/2019/05/uz-vinas-majam-policija-brauca-piecreiz-sestaja-sieviete-bija-mirusi/


Dokumentālā filma Izdzīvotājas (režisore Adriana Roze, žurnāliste Inga Spriņģe):





REĢISTRĒTI KONFLIKTI – KATRU NEDĒĻU

Valsts policijas Kuldīgas iecirknī katru nedēļu tiek fiksēts pa kādam ģimenes konfliktam, uz kuru kārtības sargi ir reaģējuši, informē Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka palīdze Signe Šteinberga.


Šogad pusgada laikā pieņemti seši lēmumi par varmākas piespiedu nošķiršanu. Policistiem ierodoties notikuma vietā, visbiežāk varmāka tur vairs neatrodas, un tad šāds lēmums netiek pieņemts.

Par katru ģimenes konfliktu tiek ziņots bāriņtiesai un sociālajam dienestam. Tas tiekot darīts jau vairākus gadus, un policija uzskata, ka sadarbība ir veiksmīga, jo kopā ar pašvaldības policiju riska ģimeņu uzraudzībai tiek rīkoti profilaktiski pasākumi.

Par pārkāpumiem ziņojot paši ģimenes locekļi un kaimiņi, retāk tādi iedzīvotāji, kuru rīcībā nonākusi informācija par iespējamu vardarbību. Konflikti esot neregulāri, biežāk notiekot diennakts tumšajā laikā. Gadījumu skaits nepieaug, taču tendence arī nemainās.




JA TIKAI ŅEM PRETĪ...

Palīdzība ģimenēm, kas piedzīvojušas vardarbību, ir daudzveidīga, ja vien cilvēki to pieņem, saka Kuldīgas novada sociālā dienesta darbiniece Kristīne Ivanovska. Viņa strādā ar ģimenēm, kurās ir bērni.


SADARBĪBA IR

Kristīne apstiprina, ka sadarbība ar policiju notiek: „Ja situācija ir steidzama, vispirms saņemam telefonisku ziņu, pēc tam – rakstisku informāciju. Tad aicinām ģimenes pie sevis.”

Kopā ar citiem dokumentiem policija atsūta riska izvērtēšanas anketas, kurās minēts, vai varmāka bijis alkohola reibumā, vai vardarbība ir atkārtota, vai cietuši bērni, vai noteikta piespiedu nošķiršana, pagaidu aizsardzība utt. Sociālais dienests piedāvā valsts vai pašvaldības finansētu palīdzību: konsultācijas, kursus, terapiju utt. Rehabilitācijas programmas ir gan vardarbībā cietušajiem bērniem un pieaugušajiem, gan varmākām.


PALĪDZ PSIHOLOGS, JURISTS UN CITI

Vai konfliktā iesaistītie palīdzību izmanto? „Es teiktu, ka cietušo sieviešu vidū lielākajā daļā atsaucība ir,” saka K.Ivanovska. „Viņas var saņemt desmit apmaksātas psihologa konsultācijas. Ja dzīvesvietā nejūtas drošas, tās var saņemt arī krīzes centrā. Bieži sievietes izmanto jurista konsultācijas – lai sagatavotu pieteikumu tiesai par pagaidu aizsardzību vai par šķiršanos.”

16 nodarbības grupā valsts piedāvā arī varmākām. „Mēs ar psiholoģi esam apmācītas un tās vadām,” stāsta sociālā darbiniece. „Katru gadu ir viena vai divas grupas vismaz pa desmit cilvēkiem. Ir arī tādi, kuri tās apmeklēt negrib. Tad var saņemt individuālas konsultācijas. Tos vairāk policija pārliecina, ka ir tomēr jānāk.

Bet vienā daļā ģimeņu joprojām ne cietušais, ne varmāka palīdzību nepieņem. Motivējam visādi, bet... Ja ir pieaugušie vien, tā paliek pašu izvēle: vai viņi savu problēmu saprot un ir gatavi risināt, vai arī ir pilnīgi noliedzoši. Ģimenēs, kurās aug bērns, ir citādi – tur varam iesaistīt bāriņtiesu un pieaugušos piespiest rīkoties, ja vardarbība var turpināt bērnu apdraudēt.”


SĀK RUNĀT VAIRĀK

Par to, ka kādā ģimenē, iespējams, valda vardarbība, lielākoties informējot kaimiņi un citi. „Cilvēki vairs nekaunas, arī cietušās sievietes vairāk par to runā un lūdz palīdzību. Daudzas jau zina, ka var saņemt dažādus pakalpojumus,” saka speciāliste.

Vai uzzināto gadījumu skaits pieaug, K.Ivanovska šaubās – drīzāk situācija ir nemainīga. Piemēram, vardarbībā cietušajiem bērniem, kuriem Latvijas Bērnu fonds piešķir valsts pakalpojumus, Kuldīgas novadam ik gadu atvēlētas 75 vietas, un visas tiek izmantotas. Vēl ir akūtie gadījumi, kad bērni ar mammu vai tēti tiek nosūtīti uz krīzes centriem.


IR SMAGIE UN CERĪGIE GADĪJUMI

Vai novērojumi liecina, ka policijas, sociālā dienesta un bāriņtiesas kopdarbam ir augļi un tas mazina recidīvu – vardarbības atkārtošanos? K.Ivanovska secina: „Vienā daļā noteikti, bet citā – vardarbības aplis iet uz riņķi: atkārtojas un atkārtojas. Ja cilvēks līdz galam to neapzinās, tad nepalīdzēs nekas.

Bet ir arī tādas ģimenes, kurās attiecības tiek saglabātas. Tad piedāvājam bērnu emocionālās audzināšanas kursus, par kuriem maksā pašvaldība. No visām pusēm mēģinām ģimenes stiprināt, un ir arī ļoti veiksmīgi piemēri, kad vecāki grib mainīties un spēj dzīvot kopā veselīgi – bez kašķiem un vardarbības.”
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: