Aizvērt

Vētra atkal plosa stāvkrastu Jūrkalnē

2020. gada 10. janvārī, 14:10
Raksta autors: Alberts Dinters
Vētra atkal plosa stāvkrastu Jūrkalnē
Foto: Alberts Dinters
Janvāra spēcīgie vēji pamatīgi izpostījuši arī Ventspils novada Labraga kāpu Jūrkalnes pagastā. Kā stāsta vietējie, pēdējā reizē nobrukuši vairāki metri stāvkrasta. Vai ar to var un vajag cīnīties? Viens uzskats ir – jā, ekspertu viedoklis – nē.
SKATS BAISS, BŪT TUVU – BĪSTAMI

Kā stāsta blakus esošā kempinga Sīļi pārvaldnieks Ingus Antonovičs, Labraga stāvkrasts dabas untumu dēļ pēdējā laikā tiek bojāts jau no Ziemassvētkiem, bet pēdējā vētrā janvāra sākumā jūra no iekšzemes sev paņēmusi aptuveni sešus metrus.

Kā novēro Kurzemnieks, stāvkrasta malā skats patiesi baiss... Līdz ūdens līnijai nobrucis pamatīgs daudzums smilts, koki sagāzušies krustu šķērsu. Gar krasta augšējo līniju savulaik bija izveidota pastaigu taka: viens posms no tās pazudis, jo nobrucis, kāpnes, pa kurām agrāk varēja nokāpt pludmalē, pa pusei izārdītas. Kempinga saimniekiem nācies ik pa gabalam gar krastu izlikt zīmes, ka atrasties tuvu kraujai ir bīstami.

Kā uzskata Sīļu pārvaldnieks, nobrukumos vainojams arī tas, ka krasta augšienē atrodas lielas priedes, kuru sakņu sistēma iepriekšējo smilšu nobrukumos atsegusies, vairs nav tik stipra, un lielie vēji, kokus šūpojot, kustina arī saknes, tā veicinot zemes nogruvumus jau augšpusē.

„Manā ieskatā šie koki būtu vai nu jānozāģē, vai arī jāatslogo, nozāģējot zarus,” uzskata I.Antonovičs. „Paskatieties paši, kā izskatās! Koki izgāzti ar visām saknēm, jo tām vairs nav bijis, kur turēties. Pēdējais nobrukums ir tur, kur viļņi līdz krastam pat neskalojās. Vainīgs vējš.”


GRIBĒTU PASARGĀT

Labraga iedzīvotāji ar bažām gaida nākamās dienas, jo atkal tiek solīts stiprs vējš. Viņi ir runājuši ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvjiem, kuriem likuši priekšā ideju kokus atslogot, bet saņemta atbilde, ka tā nav izeja. I.Antonoviča ieskatā stāvkrasta augšējā mala būtu jāstiprina ar citiem krūmiem, piemēram, ceriņiem. Viņš skaidro, ka tiem ir gana stipra sakņu sistēma, bet tie nav tik augsti, lai lielais vējš tos izgāztu. Krasta erozija, pēc vietējo teiktā, nenotiek vienā vietā, bet, sākot vismaz no Liepājas, periodiski virzās gar visu piekrasti līdz Ventspilij.

„Kādreiz, kad bija kārtīgas ziemas, piekrasti aizsargāja sals,” atminas Ingus, „Jūra aizsala, pie krasta veidojās vižņu krāvums, un, ja uznāca lielāks vējš, viļņi līdz krastam netika.”


MAZLIET NAV VĒRTS, PAMATĪGI IR DĀRGI

Kā atzīst Jūrkalnes pagasta pārvaldes vadītājs Guntars Reķis, iepriekšējos gados novērotie stāvkrasta nogruvumi bijuši postošāki. Ņemot vērā laika apstākļus un to prognozes, nākotnē nekas labāks nav sagaidāms. Uz jautājumu, vai pagastā domāts par to, vai un kā palīdzēt stāvkrastu saglabāt, G.Reķis atbild: „Es domāju, ka darīt mazliet nav vērts – neatmaksāsies. Ja šai problēmai ķertos klāt nopietni, krasta stiprināšanā būtu jāiegulda miljoniem eiro.” Pārvaldes vadītājs pieļauj, ka viens veids, kā krastu pasargāt no turpmākas erozijas, ir Vācijas metode – proti, smiltis, kas iegūtas, padziļinot kuģu ceļu ostās, nevis izber jūras dziļumā, bet nogādā pludmalē. Vienkāršā valodā to sauc par pludmales piebarošanu.

Līdzīgi jau vairākus gadus rīkojas Jūrmala, kur Kaugurciema pludmalē pagājušajā gadā savests vairāk nekā 3700 m3 smilšu, apmēram 500 m uz Jaunķemeru pusi tās izklātas 30 cm biezā, slīpā slānī. Šāda metode, iespējams, būtu gana laba arī Jūrkalnes stāvkrasta pasargāšanai, bet tas tiešām izmaksātu milzu summu.


SPECIĀLISTI: AR EROZIJU JĀSADZĪVO

„Cita veida būvniecība būtu ļoti apjomīga un patiesībā nekādu rezultātu nedotu,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols. „Posms, kurā erozija notiek, ir ļoti garš, un, ja vienā vietā kaut ko nostiprinātu, problēmas varētu sākties citā.” Ar to eksperts domā: ja vienā punktā izveidotu šķērsli, kas neļautu viļņiem krastu postīt, straumes var mainīties, un jūra sāks dziļāk iekšzemē grauzties citā vietā.

Tam piekrīt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents, ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Lapinskis. Arī viņš uzskata: pirms kaut ko glābt, jāizvērtē nepieciešamība. „Citur pasaulē lieto daudz metožu, lai šādu eroziju novērstu, un daudzviet pat sekmīgi. Bet! Vai vajag? Vispirms jāatbild uz jautājumu, vai tas ir tā vērts.”

Zinātņu doktors domā, ka tas, kas notiek ar Baltijas jūras stāvkrastu Jūrkalnē, ir absolūti dabisks process, ar ko jāsadzīvo. Ja cilvēks tajā sāks iejaukties, rezultāts var būt arī negatīvs. Pašreizējie aprēķini rāda, ka katru gadu Baltijas jūra Jūrkalnei atņem aptuveni pusotru metru. Ja to sareizina, piemēram, ar 50 gadiem, iznāk, ka jūra no sauszemes sev paņēmusi 75 metrus.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.