Aizvērt

Pārmaiņu laikā daudz iemācāmies

2020. gada 31. martā, 09:37
Raksta autors: Dina Poriņa
Pārmaiņu laikā daudz iemācāmies
Sigita Setkus ar vīru Remigiju: „Īrija ir mana sirds zeme, kurā dzīvo draudzīgi cilvēki. Bet esmu kuldīdzniece, un, ja kāds jautā, no kurienes esmu, vienmēr rādu bildes, cik skaista ir mana pilsēta. Vienmēr ieteicu aizlidot uz Latviju, kad tas vēl bija iespējams.”
Foto: Sigitas Setkus arhīva foto
"Kurzemnieks" turpina interesēties, kā jaunā koronavīrusa pandēmijas laikā klājas mūsu novadniekiem, kuri dzīvo vai strādā citās valstīs. Pārdomās dalās SIGITA SETKUS, kura desmit gadus nostrādājusi sociālajā aprūpē pansionātā Īrijā.
Agrākā kuldīdzniece Sigita Setkus 12 gadus mīt zaļajā, kalnainajā Īrijā, kurp devusies pēc tam, kad ekonomiskās krīzes laikā Kuldīgā zaudējusi darbu. Pēc desmit darba gadiem pansionātā paņēmusi pārtraukumu, lai uzkrātu enerģiju kaut kam jaunam, taču vīrusa dēļ tagad darba meklējumi jāatliek.


Liek izvērtēt

„Dzīve ir pārsteigumu pilna, un notiek tas, ko pat nevarējām iedomāties. Biju domājusi par jauna darba meklējumiem un jaunu kursu apguvi, kad dzirdēju par nopietnu krīzi – slimību, ko izraisa vīruss, pret kuru nav zāļu. Tādas ziņas dzirdēt ir satraucoši un sāpīgi, kad esi tālu no mājām. Viss mainās vienā mirklī, un jāsāk pielāgoties. Visi esam vienā kuģī, un palikusi tikai cerība, ka viss būs labāk.

Pārmaiņu laikā daudz vairāk iemācāmies par sevi un pasauli. Dzīve liek lielajā skrējienā apstāties, izvērtēt pašreizējo mirkli un to, kas ir svarīgākais. Cilvēki vienmēr pārdzīvojuši grūtus laikus, it īpaši mūsu vectētiņi un omītes. Mūsu paaudze dzīvojusi labos laikos, un šādas pārmaiņas ir prātam neaptveramas.

Laiku izmantoju lietderīgi: eju garās pastaigās, sportoju un meditēju. Ja varu kādam palīdzēt, tad to daru, jo atbalsts vajadzīgs katram. Tas palīdz tik daudz nedomāt par rītdienu un šo vīrusu. Pie draugiem neciemojamies, tikai sazvanāmies. Ja tiekamies, ievērojam distanci, un tas ir nepierasti. Mans vīrs ir lietuvietis, viņš vēl strādā celtniecībā, bet nezinām, cik ilgi. Viņus darbā katru rītu pārbauda, vai nav temperatūras. Man arī uznāk dienas, kad domāju, kā būs, bet neko nevar paredzēt, tāpēc nodomāju: „Dzīvojam šodien.”

Nezinām, kad sanāks aizbraukt uz Latviju pie savējiem, sazvanāmies katru dienu. Kā zinādama, pagājušogad vairākas reizes biju Latvijā un Lietuvā. Šodien (24. martā) ziņās lasu, ka lidmašīnas nelidos līdz jūnijam. Pirms tam draugi Latvijā teica, lai lidojam, bet mums te ir mājas – nevarējām visu tā pamest. Jā, atpūta iznākusi ilgāka, nekā domāju, bet nu jau tas ir pavisam citādi.”



Ieņemt aizsardzības pozīciju

„Īrijā cilvēki ir neziņā. Visi veikali, izņemot pārtikas, bāri, viesnīcas ciet. Ielas tukšākas. Citi strādā no mājām, citiem darba nav, un labi, ka valsts maksā sociālās garantijas, lai var izdzīvot līdz laikam, kamēr viss atjaunojas. Bet tas laiks nav zināms un ir satraucošs. Ir cilvēki, kuri vēl saglabājuši pozitīvismu, lai negaidīto atvaļinājumu izbaudītu ar bērniem, atpūstos no skriešanas, pielāgojoties jaunajiem ierobežojumiem. Tas ir tik nepierasti,” secina Sigita.

Viņa arī vēsta, kā jūtas paziņas. Bijusī kolēģe Tamāra, pansionāta medmāsa, ir apbēdināta, ka nesatiks vecākus, kuri plānoja atlidot martā. Jaukā kaimiņiene Ilona Čilipāne, pie kuras Sigita mācījusies gleznot, viņai stāsta savas izjūtas: „Kamēr vīruss bija tālu, jutos mierīga, bet, kad izlasīju, ka jau trīs miruši, pārņēma bailes. Covid-19 drīz var klauvēt arī pie manām durvīm. Vienīgā doma – no mājām neiziet. Uz dārzu pat neaizbraucu. Beidzot izcepu rudzu maizi un aizdomājos. Vai tiešām vajag notikt epidēmijai, lai ceptu maizi? Visu jau var nopirkt. Varbūt Dieviņš atsūtījis pārbaudījumu? Cilvēki, attopieties! Dzīve iet uz priekšu, bet jūs tik visu atliekat uz vēlāku laiku un skrienat dzīvei pa priekšu. Te nu ir tas vēlāk!

Mājās pagājusi nedēļa. Ar meitu braucām uz veikalu iepirkties. Bija liels satraukums, it kā brauktu pie ārsta un viņš man paziņotu briesmīgu diagnozi. Raudāt gribējās. Veikalā bija maz cilvēku, visi ieturēja distanci, un es nomierinājos. Pie tā būs jāpierod. Saprotu, ka jāgatavojas karam ar neredzamu ienaidnieku. Esmu apguvusi vingrojumus plaušām. Es ieņemu aizsardzības pozīciju!” Ilona arī glezno, ada, tamborē, šuj un ikvienam novēl būt stipram, atrast jaukus vaļaspriekus.


Īrijā stingri ierobežojumi noteikti līdz 12. aprīlim. 27. martā saslimušo skaits – 2121, tostarp 375 veselības aprūpes darbinieki, miruši 22 cilvēki. Ārā no mājās drīkst doties tikai īpašos gadījumos.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kāds ir darbs attālināti?
Man tas ir atklājums
Ir ērts
Ietaupa laiku un citus resursus
Ir sarežģīts
Nav produktīvs
Ir apgrūtinošs
Nevaru pateikt; nestrādāju attālināti
Kurzemnieks Horoskopi