Aizvērt

Visu nosaka reaģēšanas ātrums

2020. gada 18. septembrī, 00:02
Raksta autors: Alberts Dinters, Jolanta Hercenberga
 Visu nosaka reaģēšanas ātrums
Vasaras ugunsnedrošais periods mežziņiem ir stresa pilns, jo ugunsgrēks var izcelties jebkurā brīdī. Cilvēkiem nav iespēju atpūsties, doties izbraucienos ar ģimenēm.
Foto: Alberts Dinters
2018. gadā Talsu novada Valdgales pagastā meža ugunsgrēks, kas izcēlās valsts nozīmes dabas liegumam Stiklu purvs tuvumā esošajā kūdras purvā, bet pēcāk pārmetās uz mežu, ir pēdējo gadu postošākā ugunsnelaime. Provizoriski aprēķināts: zaudējumi naudas izteiksmē ir vismaz 3,5 miljoni eiro. Izdegusi septītā daļa no Stiklu dabas lieguma jeb 1355 hektāri. Kas divos gados mežu ugunsdrošībā mainījies? Vai viss jau sakārtots?
SVARĪGĀKAIS - LAIKUS PAMANĪT

„Vienmēr ir situācijas, kurās gribas, lai būtu labāk,” atzīst Dienvidkurzemes virsmežniecības meža ugunsdzēsības stacijas vadītājs Pēteris Lapiņš.

Ugunsdzēsības jomā Valsts meža dienestam (VMD) pamata tehniskais nodrošinājums ir ļoti labs, ar sūkņiem apgādātas visas automašīnas Toyota Hilux. Tas garantē mobilitāti, jo, ja meža vidū izceļas neliels ugunsgrēks, ar tām var piebraukt gana tuvu perēklim. Ja runā par lielajiem ugunsgrēkiem, situācija ir sliktāka. Iemesls – Dienvidkurzeme ir puse no Kurzemes, un uz visu šo platību ir tikai trīs kārtīgi ugunsdzēsības auto. Mežu ugunsdzēsībā esot īpatnēja lieta, kas neesot raksturīga Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbam: jo agrāk VMD sāks uguni dzēst, jo mazāk jāstrādā. „Ja deg māja, tad nodeg, un viss beidzas,” skaidro P.Lapiņš. „Ja mēs nokavējam ugunsgrēka sākumu, tad strādājam ilgi un grūti.”

Nav naudas sargiem torņos

Ugunsnedrošajā periodā dežūrrežīmā atrodas visi mežziņi, un resursi nav pietiekami, lai tā strādātu ilgstoši. Tādēļ, kā uzsver P.Lapiņš, svarīga ir teicami izveidota uzraudzība, lai informāciju par meža ugunsgrēku saņemtu ātrāk. Šis ir vājais posms, jo par šādu sistēmu tiekot runāts jau gadiem, bet novērošanas torņiem naudas vienmēr pietrūkstot. Ar pašiem torņiem viss ir labi – naudas trūkst, lai samaksātu cilvēkiem, kuri tajos ik dienu atrodas un mežus novēro. Finansējums pietiek maijam, jūnijam, jūlijam un pusaugustam. Šovasar no 28 uzraugu vietām aizpildītas tikai astoņas – pārējie torņi bijuši tukši. Meža ugunsgrēku dzēšanā efektīvas ir pirmās divas stundas: ja uguns izplešas, dienests vairs nevar to noturēt. Tad sākas kalkulēšana un plānošana, kur uguns apstāsies pati, kuros virzienos ir lielākā bīstamība, bet noteiktām vietām ļauj izdegt.

Uz pretargumentu, ka vienmēr var iesaistīt VUGD, P.Lapiņš atbild: jā, bet šis transports nav paredzēts tādiem apstākļiem. Tas domāts pilsētām, lauku viensētām, bet ne mežiem. Šādās situācijās VUGD var palīdzēt, tikai pievedot ūdeni. Kā piemērs tiek minēts postošais ugunsgrēks Stiklu purvā un degšana Rendas pagasta Ozolos. Par degšanu purvos VMD neatbild – tā ir VUGD atbildība, bet problēma tā, ka ugunsdzēsēju transports netiek purvā iekšā. Tas pierādījās Ozolos, kur vairāki VUGD auto nostriga. Kā atzīst P. Lapiņš, ja vējš būtu mainījis virzienu un uguns būtu iegājusi mežā, Ozolos atkārtotos Stiklu scenārijs, jo piebraukt pie purva malas, kur sākas mežs, nebija iespējams. „Par laimi, mūsu vadība saprata situācijas bīstamību un deva akceptu izmantot helikopteru,” atminas P.Lapiņš. „Ja tas tā nebūtu noticis, mums klātos plāni.”

Solītie uzlabojumi un stress

Ir zināms, ka piešķirts finansējums, lai novērošanas un agrīnās brīdināšanas sistēmu uzlabotu, proti, torņos domāts izvietot videokameras, bet nav zināms, cik efektīvi tās strādās, kā atšķirs dūmus, kāds būs maldinājumu procents, kā varēs noteikt koordinātes, lai zinātu precīzu degšanas vietu.

Pašlaik novērošana izveidota tā: ja no trim torņiem ugunsnelaimes vietu redz, VMD ļoti ātri var noteikt precīzas koordinātas. Vienalga, kur, jo ugunsgrēka gaita vienmēr ir vienāda: aizdegas, deg tik ilgi, kamēr cilvēki paziņo. Tad ir laiks, kamēr informācija nonāk līdz VMD, kas apziņo darbiniekus. Ja precīzu koordināšu nav, atkal vajadzīgs laiks, lai perēkli atrastu. Bet mežs pa to laiku deg. Tātad primārā ir novērošana.

Mežziņus, kuriem jābūt gataviem, ja sākas degšana, tas nogurdina, un ilgstoši to nevar izturēt. Cilvēki nevar ne normāli atpūsties, ne aiziet ciemos, jo četrus mēnešus ir pastāvīgs stress, vai tikai tūlīt nebūs kur jābrauc. To varētu mazināt, ja atrisinātu uzraugu problēmu, jo tad būtu pārliecība, ka vietu ātri atradīs un ugunsgrēku likvidēs. Savulaik lielu atspaidu deva brīvprātīgie ugunsdzēsēji, bet šī kustība teju iznīkusi. Kā viens no labajiem piemēriem tiek piesaukta Grobiņa, jo tur brīvprātīgie vēl saglabājušies un Liepājas pusē ne reizi vien meža ugunsgrēkos ir ļoti palīdzējuši.
„Ugunsgrēkus lielākoties izraisa tieši cilvēks. Dabas untumu dēļ tas notiek ļoti reti.”

Ne mana cūka, ne mana druva

Pēc likuma vadoties, VMD jādzēš ugunsgrēki gan valsts, gan privātajos mežos, bet, ja īpašumam nav sakārtotas infrastruktūras, ir problēmas. „Kamēr nav dedzis manā sētā, tikmēr tas mani īsti neskar,” īpašnieku attieksmi skaidro P.Lapiņš. „Kad pašam nodeg vairāki hektāri meža un vējā aiziet ieguldītie tūkstoši, tad vērtības mainās.”

Līdz šim neviens skaļi nebija pateicis, cik valstij izmaksājis ugunsgrēks Stiklu purvā. Infrastruktūras un ūdens ņemšanas vietu ierīkošana vai sadegušais mežs, kūdra? Izdegušās platības, darba stundas, nauda, tehnika, kas aizgāja postā. Kas ir lētāk? Kā atzīst P.Lapiņš, mazajam meža īpašniekam nav izdevīgi ierīkot speciālu ceļu, bet parūpēties par to, lai vietas būtu izbraucamas, to gan var. Problēmas rada arī valsts akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži saimniekošana, mežos būvējot lielos ceļus, jo tad tiek likvidēti mazie, iebrauktuves tiek aizlīdzinātas.

„Reiz kādam īpašniekam, kura vārdu nenosaukšu, mežā izcēlās liels ugunsgrēks – izdega četri hektāri,” atminas P. Lapiņš. „Pēc tam saimnieks zvanīja un interesējās, kur mēs esam pirkuši savus ūdens sūkņus. Notikušais lika attieksmi mainīt.” Lielas daļas īpašnieku filozofija ir tāda: „Cik man tas maksās?” Dažs parēķina, ka izdegušās platības nevar būt lielas un ieguldīties nav vērts, nepadomājot, ka situācija var mainīties. Tāpat neviens neaizdomājas, kā jūtas tie, kuru dzīvesvietas apkaimē ir liels ugunsgrēks. Atkal ttiek piesaukti Stikli, kuru iedzīvotāji ilgi bija spiesti elpot dūmus.

Vai sāks kontrolēt pastiprināti?

P.Lapiņš skaidro: likumā noteikts, ka, mežos sākoties ugunsnedrošajam periodam, ceļiem tajos jābūt izbraucamiem. Vienalga – valsts vai privātajos. Līdz šim īsti tas kontrolēts nav, bet VMD pārstāvis pieļauj, ka pirms nākamās vasaras, iespējams, būs vajadzīga nopietnāka kontrole, jo par likuma neievērošanu Ministru kabineta noteikumos paredzēts sods. Tāpat tiek uzsvērts, ka bīstamie punkti mežos ir vietas pēc zāģēšanas, kur atstātas zaru kaudzes, nereti teju desmit metru augstas un pārdesmit metru platas. Ja tādās iesprūk uguns, nodzēst nevar – karstums ir tik liels, ka mežs tuvumā degs nešaubīgi. VMD jau esot sācis šos ugunsbīstamos objektus identificēt. Tāpat būtu jāatjauno kādreiz izveidotās, bet nu jau aizlaistās ūdens ņemšanas vietas.
„Ja nokavējam ugunsgrēka sākumu, tad strādājam ilgi un grūti.”

Vajag, bet neļauj

Sarunās ar VMD pārstāvjiem Rīgā, Kurzemnieks dzird pieminam faktu, ka problēmas ir ar dabas liegumiem – īpaši aizsargājamajām teritorijām, jo Dabas aizsardzība pārvalde (DAP) mežu īpašniekiem neļaujot preventīvus ugunsdrošības darbības: ceļu izveidi un uzlabošanu, tā saukto ugunsjoslu ierīkošanu. P.Lapiņš skaidro, ka lielajiem mežu īpašniekiem jābūt prevencijas plānam. Tas jāiesniedz katru gadu pirms ugunsnedrošā perioda, jāpaziņo par izdarīto, par pieejamajiem resursiem. DAP primāra esot dabas liegumu saglabāšana, bet īpašnieku tas neatbrīvojot no atbildības. P.Lapiņa ieskatā, tā kā ir pieeja katrai mājai, tā jābūt piekļuvei katram mežu masīvam. Ja tādas iespējas nav, tad palīdzēt nevar.

 
VAIRĀK SADARBĪBAS

Īpaši aizsargājamajās teritorijās nav aizliegts uzturēt to ugunsdrošības infrastruktūru, kas jau izveidota: kvartālstigas, kas tiek attīrītas, ugunsjoslas, ceļus un ūdens ņemšanas vietas, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte.

Šīs teritorijas izveidotas tāpēc, lai aizsargātu dabu, un, protams, tajās ir specifiski noteikumi. Visas darbības ar tiem jāsalāgo.

Pēc ugunsgrēka Stiklu purvā izskanēja informācija, ka dzēšana apgrūtināta tāpēc, ka teritorijā viss aizliegts un nekādas ugunsdrošības infrastruktūras nav bijis. „Nē, tas tā nebija,” 2018. gadā izskanējušo noraida D.Sāmīte. „Arī tur ir atļauts uzturēt esošo. Kāpēc tas nebija izdarīts, tas jau ir cits jautājums, un tā nav mūsu joma.”

Jāiekļauj aizsardzības plānā

Lielajām teritorijām, piemēram, Abavas senlejai, Maņģenes mežiem un Ventas ielejai periodiski tiek izstrādāts aizsardzības plāns, kas tiek saskaņots, ņemot vērā visas vajadzības: gan tūrismu, gan apsaimniekošanu. Šie ir brīži, kad VMD vajadzētu paust savu viedokli, kas vēl vajadzīgs: vai ceļi, vai jaunas ūdens ņemšanas vietas. Maņģenes mežiem un Abavas senlejai šāds plāns pēdējo reizi sagatavots 2016. gadā. Ja par ugunsdrošību atbildīgie izteiks savu redzējumu, eksperti izvērtēs, kā un kur to labāk paveikt. Kā saka D.Sāmīte, līdz šim priekšlikumu par jaunu ugunsdrošības infrastruktūru nav bijis. Problēma tāda, ka Latvijas Valsts meži esot izdomājuši – virknē citu teritoriju infrastruktūra nav pietiekama, lai ugunsgrēku operatīvi ierobežotu. Divas tādas atrodas Ventspils novadā un piekļaujas Slīteres nacionālajam parkam. Tie ir lieli mežu masīvi, kuriem piekļuves nekad nav bijis. Tieši tāpēc no dabas viedokļa tās ir nozīmīgas. Tieši par šīm vietām jau rit diskusijas, un tās sākās tikai pēc ugunsgrēka vairākkārt piesauktajā Stiklu purvā.

„Mēs gan Latvijas Valsts mežiem, gan Valsts meža dienestam sakām: jā, viss kārtībā, tikai iesniedziet projektu, lai eksperts to var novērtēt,” skaidro D.Sāmīte. „Līdz šim neviens eksperta izvērtējums nav redzēts.”

Svaru kausos – daba

Kā atzīst DAP pārstāve, nebūtu pareizi likt svaru kausos to, cik izmaksātu zaudējumi pēc ugunsgrēka un cik maksātu jauna ugunsdrošības infrastruktūra, jo tas cilvēkus maldinātu. Jāskatās, ko saka eksperts – cik daudz no dabas tiek zaudēts, uzlabojot mežā ugunsdrošību. Iespējams, ir mazāk sāpīgas alternatīvas. Tas neesot darīts jau pusotru gadu, un tas jādara potenciālajam darba veicējam.

„Ja runā par Valsts meža dienestu, ugunsapsardzība tiek plānota, ņemot vērā tikai viena īpašnieka intereses – tā, kuram pieder visvairāk mežu,” turpina D.Sāmīte. „Bet pie tiem nereti var piekļūt, tikai šķērsojot cita īpašnieka mežu. Netiek risināta problēma kopumā, jo netiek iesaistīti arī mazie īpašnieki.”

Tāda ir Ziemeļkurzemes piekraste, kurā ir daudz zvejniekciemu, kas paralēli lielajai šosejai savienoti arī ar senāku, mazāku ceļu. Tas kopējā kontekstā netiekot skatīts, bet ugunsgrēku dzēšanai tas ir ļoti svarīgs. Kā uzsver D.Sāmīte, ugunsdrošības infrastruktūra jāsaplāno kontekstā – nevis skatoties uz zemes piederību, bet vienotā plānā, kurus ceļus var izmantot ugunsdzēsēji.

Ļoti būtisks ir darbs ar sabiedrību – brīdinājuma zīmes un cīņa ar tiem auto vai moto vadītājiem, kuri bīstamajā periodā nobrauc no meža ceļiem, neatļautās vietās kurina ugunskuru. Lielākoties tieši cilvēks izraisa ugunsgrēku – dabas untumu dēļ tas notiek ļoti reti. DAP pārstāvei nav ziņu, vai un cik bieži VMD rīko kontroli. Tāpat viņas ieskatā ir problēma ar purvos strādājošajiem, jo gan Stiklos, gan Ozolos ugunsgrēks, visticamāk, izcēlies cilvēka neuzmanības dēļ. Bet vai kāds ir saukts pie atbildības? Līdz šim ne.


 Ja ugunsdzēsējiem palīgā nebūtu izsaukts Nacionālo bruņoto spēku helikopters, Ozolu purva ugunsgrēks Rendas pagastā varēja atkārtot 2018. gada postošās Stiklu purva ugunsnelaimes scenāriju.

 

Trūkst naudas novērotājiem ugunstorņos. Tas savukārt kavē to, lai ugunsgrēku laikus pamanītu un zinātu vietu.

 
VUGD tehnika nereti nav piemērota mežu un purvu ugunsgrēku dzēšanai. Šis auto no Dundagas iestriga, iebraucot Ozolu purvā.


Visefektīvākās ir pirmās divas stundas pēc ugunsgrēka izcelšanās. Ja to laikus nepamana un nelikvidē, uguns var izpostīt plašu teritoriju.

______________________________________________________________________________________



Vislielākās meža platības izdegušas 1992., 2002., 2006. un 2018. gadā.
  •  Šogad Valsts meža dienests atklājis un dzēsis 518 ugunsgrēkus. To platība meža zemēs – 307 ha, t.sk. 67 ha jaunaudzes.
  •  Lielākie meža ugunsgrēki bijuši NBS poligonā Ādažu novadā (51 ha Rīgas reģionālajā virsmežniecībā) un Jersikas pagastā (ap 9 ha Dienvidlatgales virsmežniecībā).
  • Šogad visvairāk ugunsgrēku reģistrēts Rīgas virsmežniecībā – 234, izdegusī platība – 101 ha.
  • No 518 reģistrētajiem meža ugunsgrēkiem astoņas reizes tie izcēlušies no zibens spēriena.

____________________________________________________________________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Kādi ugunsdrošības noteikumi jāievēro mežā?


Nikolajs Sorokins, šoferis: – Visiem jau zināms, ka mežā nedrīkst izmantot sērkociņus, kad ir sauss laiks. Bet izmestu izsmēķu dēļ ugunsgrēki ik pa laikam izceļas. Kā cilvēkiem iemācīt, ka jābūt atbildīgākiem? Tikai ģimenē un kopš agras bērnības. Pieaugušie māca ar savu attieksmi un piemēru. Tādas sabiedrību izglītojošas kampaņas neko nedos. Kam ir iekšā saprašana, tas uzvedīsies tā, lai ugunsgrēku neizraisītu. Kam nav – pat nezinu, ko ar tiem darīt.


Valdis Bole, strādājošs pensionārs no Rīgas: – Daudz jau to noteikumu nav. Nedrīkst kurināt ugunskurus, izmest izsmēķus. Ja nepīpē, tad par to nav jādomā. Arī stiklus mežā nevajadzētu atstāt, jo tie var izraisīt aizdegšanos. Lielākā daļa šos vienkāršos noteikumus zina. Kāpēc daži neievēro? Nezinu.


Marta Lāce, mācās tehnikumā Saldū: – Man pašai nepatīk iet uz mežu, bet zinu, ka līdzi jābūt uzlādētam telefonam, lai var ātri noziņot, ja redz, ka ir aizdedzies. Tādā situācijā jādomā par savu drošību. Es domāju, ka ugunsgrēki mēdz izcelties no izsmēķiem, mašīnām un traktoriem, bet reizēm ir tīša aizdedzināšana. Atceros, ka mēs kā bērni 12–13 gadu vecumā dedzinājām kūlu. Mūs interesēja, cik tālu aizies. Urda tāda ziņkārība – gribas uzzināt, kas notiks.


Maija Kanneniece, mācās Kuldīgā: – Mežu aizdegšanos izraisa cigaretes, zemē nomesti aizdedzināti sērkociņi, bez uzraudzības atstāti ugunskuri. Skolā tas viss ir mācīts, bet, vai to ievēros, būs atkarīgs no tā, ar kādu attieksmi cilvēks izturas pret visu dzīvē. No tā, vai ir ieradums aiz sevis atstāt kārtību. Visi zinām, ka mežā nedrīkst bērt atkritumus, tomēr daudzi tā dara. Arī no tiem var izcelties ugunsgrēks, ja kādu stikla lausku apspīd saule. Bet visefektīvāk ir vispār uz mežu neiet – tad tevis dēļ tur nekas nedegs.


Lidija Petrevica, seniore: – Uz mežu tikpat kā nekad neeju. Bet ugunsgrēki tajos mani uztrauc. Kad šajā vasarā Ozolos dega purvs, notikumiem sekojām līdzi. Bieži to izraisa vieglprātīga attieksme. Nekādi īpašie noteikumi nav jāievēro – pietiks, ja rīcība būs saskanīga ar veselo saprātu.


Gundega Lode, ārsta palīdze: – Ja mežā neizmestu stiklus, citus atkritumus un izsmēķus, tad tie nedegtu. Svarīgi ir biežāk sabiedrībai par ugunsdrošību atgādināt. Tas arī tiek darīts. Internetā informācija ir, pie mežiem izliktas zīmes.

____________________________________________________________________________________________

Latvijā ir gana daudz uzņēmumu, biedrību, lielu un mazu īpašnieku, kuru mežu var skart ugunsnelaime. Kā vērtējat ugunsdrošības uzraudzību? Kādi ir riski? Vai arī mazajiem īpašniekiem būtu jārūpējas, kā ugunsnelaimi novērst?


Darbu rindas pakaļgalā

Grigorijs Rozentāls, kooperatīvās sabiedrības "Mežsaimnieks" valdes loceklis:

– Ir sausie priežu meži, kuros degšanas risks ir augsts, un tajos Latvijas Valsts meži ierīko drošības joslas. Es būtu pārsteigts, ja arī kāds privātais to darītu. Iespējams, kaut kur ir, bet, ja ir, tad nelielā apjomā. Citu preventīvo pasākumu nav.

Mums iznāk maza saskare ar ļoti sausiem mežiem. Ļoti reti ir tādi meža īpašnieki, kuri vēlas savā īpašumā ieguldīt vairāk, nekā nepieciešams. Tas nozīmē, ka diezgan daudzi pat neatjauno nozāģētos izcirtumus, kaut tas ir absolūti nesavienojami ar produktīvu apsaimniekošanu. Diemžēl, bet statistika parāda, ka atjaunoti tiek tikai 20% no privātajiem izcirtumiem. Protams, ir tādi cilvēki, kuri savā īpašumā ierīko meliorāciju, raksta projektus Eiropas finansējumam. Ļoti, ļoti reti kurš kaut ko dara ceļu jomā, jo ir cerība, ka ziemā zeme sasals vai arī vasarā būs sauss un mežā tāpat varēs iebraukt, un ceļos tie neinvestē. Līdz ar to jebkāda ugunsdrošība ir darāmo darbu rindas pakaļgalā. Jautājums arī, cik tas ir aktuāli, jo nedzīvojam ne Katalonijā, ne Kalifornijā. Jā, arī pie mums meži ik pa brīdim deg, bet tas notiek tik reti, ka ieguldīt naudu ugunsdrošībā cilvēkiem nav motivācijas.

 
Īpašnieks paliek ar lejkannām...

Jānis Veldre, uzņēmuma "Sodra Latvia" meža tehniķis:

– Man par ugunsgrēku dzēšanu ir diezgan skarbs viedoklis. 99% izceļas nevis kādu mistisku pudeļu, bet gan cilvēka rīcības dēļ. Arī mūsu īpašumos bijuši ugunsgrēki, un tie bijām mēs paši, kuri pēc atklāto liesmu apdzēšanas degušo platību uzraudzījām. Iedomājieties, ja īpašums būtu tantei no Rīgas, kura to mantojusi Pāvilostā! Deg purvs, Valsts meža dienests atbrauc, apdzēš, bet kūdra turpina gruzdēt, un par to jau ir atbildīga tante! Kā viņai dežurēt? Kā dzēst gruzdošo kūdru? Ja arī īpašniecei būtu nauda... Nav iespēju paņemt ugunsdzēsēju ekipāžu un nosēdināt pie sava īpašuma, lai vaktē.

Nav jau runas par to, ka valstij būtu jādzēš mans mežs. Runa ir par to, ka pēc atklāto liesmu nodzēšanas, kas ir Valsts meža dienesta (VMD) atbildība, nav, kas vaktē tālāk. Un pēc brīža viss atkal uzliesmo. Kad mums dega īpašums Grobiņā, sazvanījām brīvprātīgos ugunsdzēsējus, bet viņi pateica, ka nebrauks. Un īpašnieks ar savām lejkannām meža malā paliek viens pats. Labi, mēs esam Sodra Latvia – iebraucam veikalā un nopērkam ūdenssūkni, pārējo nepieciešamo un braucam dzēst. Bet ko darīs parastais cilvēks? Vai gaidīs, kad VMD brauks dzēst, līdz viņiem izšaus korķi un beigās īpašniekam uzrakstīs protokolu, ka viņš gruzdošo zemsedzi, kūdru nespēj nodzēst? Nav jau iespēju!

Es uzskatu, ka katrā reģionā jābūt kādam uzņēmumam, kam ir tehnika un kas par attiecīgu samaksu šādu pakalpojumu sniegtu.


Ja esi saimnieks, atbildi par sekām

 Aigars Grīnbergs, Kurzemes meža īpašnieku apvienības vadītājs:

– Privātajos mežos, kas ir mazi, ir tādas vietas, kurās ir diezgan mitri. Sausie meži lielākoties ir valsts īpašums. Tamdēļ ar meža ugunsgrēkiem nākas sastapties reti, un risks, ka tie izcelsies mazo īpašnieku mežā, nav liels. Jebkuram jāuzņemas atbildība par savu īpašumu: vai tas ir dzīvoklis, auto, vai mežs. Var algot speciālistus, kuri mežus uzmana, var īpašumus apdrošināt.

Uguns novērošana valstī notiek, lielos vilcienos tas tiek kontrolēts. Bet par to, kas kādā īpašumā notiek pēc uguns nodzēšanas, ir paša saimnieka atbildība. Ir jau tā, ka daudzi negrib ne par ko maksāt. Gan jau tam pašam Valsts meža dienestam ir iespēja par kādu samaksu padežurēt ilgāk.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai gatavojat krājumus ziemai:
Konservēju paša izaudzēto, pietiek visi ziemai
Pērku ogas un dārzeņus, jo savam ievārījumam ledusskapī jābūt
Ja sanāk laika
Neko negatavoju – visu var nopirkt veikalā.
Par to nedomāju
Kurzemnieks Horoskopi