Aizvērt

„Izjūtas kā tīģerim, kas staigā pa krātiņu”

2022. gada 15. martā, 17:58
Raksta autors: Alberts Dinters
„Izjūtas kā tīģerim, kas staigā pa krātiņu”
Kuldīgā, Rumbas ielā, daļa no ukraiņu Barničku ģimenes: Marija, mamma Lidija un Karīna. Te ir miers, te nekrīt bumbas, te nemirst cilvēki. Visas trīs ļoti gaida to mirkli, kad atkal varēs satikt vīru un tēti Jaroslavu, kurš palika Ukrainā aizsargāt to pret okupantiem.
Foto: Alberts Dinters
LIDIJA BARNIČKA ar meitiņām Mariju un Karīnu, bēgot no kara šausmām Ukrainā, nonākusi Kuldīgā. Par to jau rakstījām 11. martā. Nu garāks stāsts par pārciesto un par grūto ceļu no Kijivas līdz šejienei.
Šķiet, neviens pasaulē neticēja, ka Putins un Krievijas armija Ukrainā iebruks.

Neticēja, kaut gan redzēja. Bija izlūkdienestu ziņojumi, ka ļoti daudz Krievijas karaspēka ir desmit kilometru no Ukrainas robežas. ASV arī teica, ka karaspēks kļūst lielāks. Bet pie robežas tas atradās ilgi, un nekas nenotika. Krievija apgalvoja, ka tās ir militārās mācības, bet tādas nekad nebija notikušas pie robežas. Izlūkdienesti runāja, ka desmit kilometrus līdz robežai karaspēks var pieveikt ātri un diennaktī aiziet līdz Kijivai, ka tas ir ļoti bīstami. Visi saprata, ka kaut kas var notikt, bet domāja, ka Putins mēģina mūs baidīt.

Goda vārds, neticējām. Līdz pēdējai dienai nesāku krāmēt ārkārtējās situācijas somu, lai gan bija baisi. Kad somu izvilku, sapratu, ka ir pilns skapis ar drēbēm un nezinu, ko likt iekšā. Labi, veļa, bet kas vēl? Nolēmu, ka neķeršosklāt, kamēr kaut kas nenotiks. Ir ļoti smagi dzīvot bailēs un domāt, ka tūlīt kaut kas notiks. Tā bija līdz brīdim, kad sākās reāla karadarbība.
„Pēc ziņām, ka Krievijas karaspēks ienācis no Žitomiras puses, likās, ka slazds aizcirtīsies – ka drīz nevarēs droši braukt pa ceļiem.”

Vai tā sākās arī pašā Kijivā?

Jā. 24. februāra naktī ap četriem no rīta. Mēs pamodāmies mazliet vēlāk. Vīramāte dzīvo 13. stāvā, viņai redzama visa Kijiva, un viņa labi visu dzird. Viņa zvana: „Ir sācies karš!” Mēs neticējām. Vīramāte: „Ņemiet mantas un brauciet prom!” Mēs ar vīru Jaroslavu neko nesapratām. Pēc brīža skatos, ka draudzene naktī manā instagrama kontā kaut ko komentējusi. Es jautāju: „Ko neguli?” Viņa jautā pretī: „Vai nedzirdat? Mums ir sprādzieni pie pašas mājas!” Viņa dzīvo tuvāk centram, un pie pašas mājas trāpīts reklāmas stendā. Tur tuvumā bijuši trīs sprādzieni. Es zvanu un sarunas laikā dzirdu, ka viņai tuvumā kaut kas sprāgst. Mums laukā sāk darboties auto signalizācija, bet caur aizvērtiem logiem ir slikti dzirdams. Varēja dzirdēt, kā kaut kas lido. Zinājām, ka pirms tam Ukraina savu gaisa telpu slēdza lidojumiem, bet pēkšņi: uuuuuuuu, pēc tam – bum! Nezinām, kur, bet dzirdam, ka lido.

Sākās panika. Dzīvojam pie pilsētas robežas. Vīrs kāpa auto un brauca uzpildīt degvielu, ja nu jābrauc prom. Viņš izbrauca ap pieciem no rīta, pēc brīža zvana, ka pie degvielas stacija ir baisa rinda. Mājās atgriezās tikai ap septiņiem. Pa logu pamanīju, ka uz ielas ir sastrēgumi, kādi nekad nav bijuši. Un prom no pilsētas – parasti šajā laikā ir virzienā uz centru. Lai vīrs tiktu mājās, jābrauc līdz apgriešanās vietai, bet tur sastrēgums. Kad atgriezās, teicu, ka nekur vairs nebrauksim.

Vai viņš atrodas Kijivā?

Nē, kara otrajā dienā no galvaspilsētas aizbraucām. Pārlaidām pirmo diennakti, naktī bija bombardēšana – negulējām. Ļoti daudzi brauca prom, arī mana māsa, bija panika. Mēs vēl nesteidzāmies, jo ir bērni, mašīna – sarežģīti. Diena pagāja mierīgi, un es vēl nodomāju, ka viss beidzies, bet naktī bombardēšana atsākās. Pirms tam brīdināja, ka apšaude sāksies ap trijiem naktī. Ap diviem pamodās meitiņa. Bērni pirmajā bombardēšanas naktī gulēja ļoti slikti. Nezinu, kāpēc, bet vecākā meita atnāca gulēt pie manis. Aiznesām viņu atpakaļ. Tad pamodās mazākā, raudāja – nespējām nomierināt. Tā agrāk nav bijis. Beigās viņa gulēja man blakus. Laikam bērni kaut ko juta.

Otrajā naktī bombardēšanai bija jāsākas trijos. Meita pamodās divos, es vairs nevarēju aizmigt. Sapratu, ka tas nav normāli: sēžu un gaidu, kad sāks sprāgt. Bumbas krita, bet četros. Mēģināju pierunāt vīru braukt prom, bet viņš bija pārliecināts, ka nevajag, ka mums ir produkti, ka viss būs labi, bet, kad bombardēšanas dēļ atkal negulējām, tad teicu: „Jaroslav, es nejūtos droši. Mēs nezinām, kur bumbas lido.” Izjūtas kā tīģerim, kas staigā pa krātiņu, jo iziet uz ielas ir bail. Iet nekur nevar – var tikai iekāpt auto un aizbraukt. Jau otrajā dienā bija komandantstunda, kad uz ielas nedrīkst iziet. Mēs ar vīru naktī sēdējām pie loga un skatījāmies laukā, jo to, kas rakstīts internetā, vairs nevarējām izturēt. Redzējām, ka komandantstundas laikā pēkšņi parādās cilvēki, kuri liekas aizdomīgi. Kāpēc viņi ieradušies naktī? Pēc tam vīrs paskaidroja, ka tie, iespējams, ir bēgļi no Harkivas, jo tur notika briesmīgākas lietas. Bet es sēžu un iegaumēju, kurā kāpņu telpā viņi ienāk, kurā dzīvoklī iedegas gaisma. Mazums – jāzvana policijai? Galvā visādas domas. Kāpēc viņi naktī staigā, kāpēc atskatās? Visi nobijušies.

Kur vīrs ir tagad?

Vinnicas apgabalā, jo otrajā dienā beidzot pierunāju, ka jābrauc prom. Dienas vidū izbraucām, un labi, ka tā, jo pēc tam bombardēja arī pa dienu. Aizbraucām uz Vinnicu pie manas tantes. Parasti ceļš aizņem trīs stundas, šoreiz 12. Bērni pārguruši, vīram ļoti nāca miegs, tomēr bijām galā un pārnakšņojām. Braucām uz vecmāmiņas māju, kur ērtību nav. Ir gāze, jākurina krāsns, ko neviens nav tīrījis. Tā māja mums kalpoja kā vasarnīca. Kaimiņi uzreiz atnesa sildītājus. Vīrs ar māsasvīru arī tagad ir tur. Māsu jau pirmajā dienā aizveda uz Poliju.

Arī Vinnica cieta uzlidojumā.

Bombardēja pilnīgi visas pilsētas, kurās ir militārā infrastruktūra, bet visās lielajās pilsētās ir miljoniem iedzīvotāju. Vinnica ir liela, pie tās atrodas lidosta, ko nesen sabombardēja, un ieroču rūpnīca, uz kuru šāva jau no sākuma. Trāpīja arī Ivanofrankivskai, kas atrodas tālu no robežas, arī Luckai. Ja pilsētā atradās kāda armijas bāze, pa to apšaudīja. Stratēģiskie objekti.
„Ir ļoti smagi dzīvot bailēs un domāt, ka tūlīt kaut kas notiks. Tā bija līdz brīdim, kad sākās reāla karadarbība.”

Arī naftas bāzes.

Jā, bet tās pēc tam. Vinnica atrodas vairāk iekšzemē. Man tur ir radinieki, un sapratu: labi – ir, pie kā dzīvot. Vīram radi Užgorodā, bet tālu – ap 800 kilometru no Vinnicas. Uz Vinnicu jau braucām 12 stundas. Cik būtu jābrauc uz Užgorodu? Var nepietikt spēka un degvielas. Esmu priecīga, ka vīrs ir Vinnicā, jo Kijivā nav droši.

Godīgi sakot, biju priecīga aizbraukt, jo Kijiva ar upi sadalīta divās daļās: labais un kreisais krasts. Pa vidu līdz Krievijas robežai ir Čerņihiva. Pāri upei tikai trīs tilti, pa kuriem no mūsu kreisā krasta var pārbraukt uz labo. Vakarā, kad braucām projām, lasīju, ka tilti slēgti. Man bija priekšnojauta. Virs tiem ir HES ūdenskrātuve ar dambi, jau bijuši mēģinājumi to uzspridzināt. Ja tas izdotos, kreisais krasts būtu zem ūdens. Vēl lasīju, ka kreisajā krastā izsēdušies diversanti, notiek apšaude.
„Pēkšņi: uuuuuuuu, pēc tam – bum! Nezinām, kur, bet dzirdam, ka lido.”

Kā no Vinnicas nonācāt Latvijā?

Mazā ciematā sabijām piecas dienas. Kamēr neslēdz iekšā televizoru, viss ir labi. Vīrs katru otro dienu gāja apgaitā: viņi kā teritoriālie sargi skatījās, vai neizsēžas desants, vai okupanti nav atstājuši kādas zīmes, aizdomīgiem cilvēkiem pārbaudīja dokumentus. Es mazgāju veļu, taisīju ēst, staigāju ar bērniem. Trīs reizes iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja mums pāri. Ziņās rādīja, ka Krievijas armija no Baltkrievijas puses iet virsū Žitomirai, kas Vinnicas rajonam ir kaimiņos. Man visu laiku cilvēki teica: „Brauciet prom!” No ciemata pēkšņi pazuda mana draudzene. Mēģināju sazvanīt. Kad izdevās, viņa saka: ir autobusā uz Poliju. Es biju šokā. Viņa jautā: „Vai zini, ka no ciema visi jau aizbraukuši?” Eju pa ciemu un redzu, ka cilvēku tiešām nav. Bija viens pāris ar bērniem – viņu nav. Ir vecākas sievietes, sirmgalvji, bet citu nav! Kā tas var būt? Vai esam nokavējuši? Vai tiešām ciema iedzīvotāji saprot vairāk par mani? Nebiju tam gatava. Pēc ziņām, ka Krievijas karaspēks ienācis no Žitomiras puses, likās, ka slazds aizcirtīsies – ka drīz nevarēs droši braukt pa ceļiem. Sākām domāt, kā lai tiek prom. Vīramāte teju katru dienu rakstīja, lai braucam uz Latviju, jo viņai te ir draudzene.

Sāku to apsvērt. Vakarā ziņās redzējām, ka uz ceļiem apšaudīti mierīgie iedzīvotāji, kuri bēg no kara. Tu ej, bet uz tevi šauj! Humanitāro koridoru nav. Tad vēl ziņa, ka var uzspridzināt atomelektrostaciju. Baisi, jo es zinu, kas ir Čornobiļa. Kad tur notika katastrofa, vīra vecāki steidzamības kārtā viņu veda uz Ukrainas rietumiem. Saprata, ka ir bīstami.

Es sapratu, ka tagad ir daudz bīstamības visā Ukrainā un ka jābūt tālu prom. Nodomāju, cik labs variants ir Latvija. Sākām skatīties, kā tikt prom, un atklājās, ka to nav tik viegli izdarīt. Līdz robežām bija 600–800 kilometru. Vīrs piedāvājās mūs aizvest, bet es negribēju – ja nu atpakaļceļā beidzas degviela? Ja nu viņš netiek līdz Vinnicai? Tur vismaz bija droši, jo jau pirmajā dienā cilvēki iedeva sildītāju, kartupeļus, mikroviļņu krāsni. Zināju, ka no Vinnicas uz Ļvivu divos dienā kursē evakuācijas vilcieni. Viņš mūs aizveda līdz pilsētai, līdz kurai ir 40–50 kilometru, bet braucām trīs stundas, jo pa ceļam bija posteņi un jābrauc lēni. Es vīru uzreiz sūtīju prom, lai nepavada, jo šķiršanās bija sāpīga. Abi raudājām, jo viņš vienmēr bijis liels atbalsts.

Ļvivā mūs uzņēma draudzene. Kad desmitos vakarā izkāpām no vilciena, ieraudzīju atbraukušo pūļus. Visi bēga uz Poliju. Nākamajā dienā ar autobusu braucām uz Červonogradu. Sazinājos ar brīvprātīgajiem no Latvijas, un viņi pateica, kur pie robežas jābūt, bet pārrēķinājos. Uz Poliju brauca vilciens, bet tajā mēs trīs dabūjām tikai vienu vietu. Galu galā Polijā nonācām ap diviem naktī. Brīvprātīgie ilgi gaidīja. Fantastiski cilvēki – uzmundrināja mūs, iesēdināja mašīnā un veda.

Svētdien pēc septiņiem vakarā nonācām Kuldīgā. Trešā diena ceļā. Jutos pārgurusi. Te bija ļoti daudz cilvēku, un tas, kā mūs sagaidīja, bija patīkami. Ar prātu sapratu, ka esmu nevis vienkārši nogurusi, bet izdegusi. Trīs dienas nebijām sakopušās, es smirdēju – tas nebija tas paskats, kādā cilvēkiem mani vajadzētu redzēt. Bija puķes, silts ēdiens, uzreiz ierādīja, kur dzīvot. Gulēju kā beigta. Meitai vajadzēja uz tualeti, bet nevarēju piecelties. Es tiešām uzreiz sajutu, ka mūs te pieņem. Tie bija svētki.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai Latvijā būtu kaut kā jāgatavojas grūtākiem laikiem?
Jau ir par vēlu
Vēl nekādu iemeslu tam nav
Jāapzina iespējas, uz kurieni doties, ja nu kas...
Var iepirkt pārtikas un ūdens rezerves, bet ar prātu
Jāsakārto soma un jābūt gatavam pamest mājas
Auto degvielas bāku derētu turēt pilnu
Jātaisa kārtīgas pārtikas rezerves