Aizvērt

Ar mīlestību un cieņu pēc 60 gadiem

2017. gada 14. jūlijā, 01:00
Raksta autors: Vija Zariņa
Ar mīlestību un cieņu pēc 60 gadiem
1957. gads. Kurmāles septiņgadīgajā skolā izlaidumā kopā ar skolotājiem uz Pelču pils kāpnēm.
Foto: Ingrīdas Pulekses arhīvs
Kurmāles septiņgadīgās skolas 1957. gada absolventi un viņu skolotāja Ingrīda Pulekse pēc skolas beigšanas nupat satikušies pirmo reizi.
GADI KĀ NEBIJUŠI

„Līdz tam nebijām tikušies. To prieku un pārdzīvojumu jau nevar vārdos izstāstīt! Kritām viens otram ap kaklu un runājāmies, šķita – 60 gadu nemaz nav bijis. Vienīgi kurš nu kuru pazina, kurš – ne,” ar miklumu acīs stāsta kuldīdzniece Anna Lavrentjeva.

1957. gadā skolu beidza seši septītklasnieki – četras meitenes un divi puiši, bet mācības sāka lielāks bariņš. No 1. līdz 5. klasei pirmā skolotāja, kura ierādīja burtiņus un ciparus, bijusi Malvīne Gercāne. Pērn viņa devusies mūžībā, bet līdz izlaidumam šo klasi aizvadīja latviešu valodas skolotāja Ingrīda Pulekse, tolaik Cera. Ideja satikties pieder A.Lavrentjevai: „Jau diezgan sen bija doma saaicināt mūsu klasi kopā, bet īsti nebija kontaktu.” Grūdienu devusi saruna ar skolasbiedru Osvaldu Šķēli, sazvanīšanās ar Rīgā dzīvojošo Annu Urbanoviču jeb, kā klasē saukts, lielo Annu un tikšanās ar I.Puleksi. A.Lavrentjeva atceras: „Anniņa man jautāja: „Vai tu vispār zini, ka šogad aprit 60 gadu?”” Mēneša laikā apziņoti un sapulcināti klasesbiedri.


STAĻINA BĒRES UN EKSĀMENI

Ar nepacietību 6. jūlijā vērtas laipni atslēgtās Pelču pils durvis, meklētas kādreizējās klases telpas, spriests, kur dzīvojuši skolotāji. Diemžēl plānojums stipri mainījies, tomēr atmiņas ļāvušas atkal izdzīvot senos notikumus un emocijas.

A.Lavrentjeva: „Zālē katru brīvstundu bija jāstaigā un jādzied tautas dziesmas – tāpēc mēs zinām tik daudz dziesmu. 1953. gada pavasarī mūs sadzina zālē un lika raudāt, jo bija miris tautu tēvs Josifs Staļins. Seja jau man bija savilkta skumjā grimasē, bet asaras netecēja. Nu arī pārējie atzinās, ka raudājis nav neviens.” Pieminēts lielais cara laika ģerbonis, kas no pils sienas nokalts 50. gados. Gandrīz visi savulaik uz dibena nobraukuši pa kāpņu lenteri, kas nebija vienlaidus, bet no divām daļām. Parka kokos sēdēdamas, meitenes mācījušās eksāmena biļetes un sasaukušās, bet zēniem bijušas svarīgākas darīšanas.

Prasīgie un zinošie skolotāji atstājuši svētīgus nospiedumus skolēnu dzīvē – pieminēta dabas zinību skolotāja Erna Ķeikule, angļu valodas pasniedzējs Mārtiņš Puleksis, matemātiķis Pāvels Zaščerinskis un, protams, latviešu valodas skolotāja un audzinātāja I.Pulekse, kura modinājusi cieņu pret grāmatām un mīlestību pret lasīšanu.


JĀTIEKAS ATKAL

Ar ziediem un dāvaniņām absolventi ieradās pie skolotājas, kura bija nedaudz apslimusi, tāpēc pie pils savējos nesagaidīja. I.Pulekse: „Bija tik neparasta izjūta! Manējie – vairs ne skrienoši un steidzīgi, bet jau nopietni.”

Pelči Ingrīdai nebija pirmā darbavieta – kādu laiku viņa vadījusi Īvandes skolu, līdz atbrīvojusies latviešu valodas skolotājas vieta Pelčos. „Pirms šiem bērniem man vienu gadu bija cita klase, bet šos uzskatu par saviem īstajiem pirmajiem audzināmajiem. Viņi bija brīnišķīgi!” tā skolotāja.

Četrarpus stundas izrādījušās teju vai par īsām, lai pastāstītu kaut daļu no tā, kas noticis 60 gados, skanējuši laba vēlējumi, joki un arī kāda skumjāka atziņa. „Bet esmu laimīga, ka izdevās mūs sasaukt kopā, ka pati esmu gandarīta un izdevās laimīgus darīt citus,” saka A.Lavrentjeva, piebilstot, ka nu jātiekas biežāk – tik ilgi vairs nedrīkst gaidīt.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Viesstrādnieki Latvijā ierodas:
peļņas nolūkos
bēgot no savas valsts režīma
tāpēc, ka ir laimes meklētāji
tāpēc, ka Latvija liekas labklājības zeme
šejienes klimata dēļ
cita iemesla dēļ