Aizvērt

Dabas cilvēks

2018. gada 14. decembrī, 00:00
Raksta autors: Jolanta Hercenberga
Dabas cilvēks
Liepājas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Jānis Sprugevics saņēmis Zivju fonda atzinības rakstu par ilggadēju ieguldījumu resursu aizsardzībā.
Foto: Jāņa Sprugevica arhīvs
„Ir ļoti patīkami, ja par daudzus gadus darīto pasaka paldies,” pēc Zivju fonda apbalvojuma par godprātīgu darbu atzīst kuldīdznieks Jānis Sprugevics, Valsts vides dienesta Liepājas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors.
„Šo atzinības rakstu par ilggadēju ieguldījumu zivju resursu aizsardzībā cilvēkam var piešķirt reizi mūžā. Tādēļ vien, ka man to pasniedza Latvijas simtgadē, jūtos īpaši pagodināts.”


VISIEM PIEDER, VISIEM JĀIEVĒRO

J.Sprugevics ir viens no 24 zivju inspektoriem Latvijā. Viņa pārziņā ir Kuldīgas, Alsungas, Skrundas, Brocēnu un Saldus novads, kur jākontrolē, kā publiskajos ūdeņos tiek ievēroti zivju ķeršanas noteikumi. „Jāuzrauga, vai ievēro lieguma periodus, vai neizmanto nelikumīgus rīkus,” stāsta Jānis.

„Ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka publiskajos ūdeņos zivis pieder visiem, tādēļ par to ķeršanu nevienu nedrīkst sodīt. Bet tad zivju resursi kritiski samazinātos, un mēs attaptos pie tukšas siles. Taisnība ir, ka upe pieder mums visiem, bet tas nozīmē arī to, ka viens pats neviens nav īpašnieks, tādēļ noteikumi jāievēro visiem.


PĀRRAUGA ARĪ HES

J.Sprugevics darbojas arī Zemkopības ministrijas zivju uzskaites komisijā, tādēļ piedalās zivju mazuļu izlaišanā ūdeņos. Dienesta intereses viņš pārstāv arī tiesā, lielākoties par pārkāpumiem Ventas rumbā, jo tur varot zivis noķert vairumā, un krimināllietu ierosina, ja zaudējumi ir vismaz piecu minimālo algu vērtībā. J.Sprugevics arī uzskaita putnu nodarītos zaudējumus zivaudzētāju saimniecībās. „Pēdējā laikā savairojušies zivju gārņi un kormorāni jeb jūras kraukļi, tie resursus pamatīgi samazina. Agrāk pie mums bija pelēkie zivju gārņi, tagad pārsvarā baltie. Droši vien tas saistīts ar to, ka laika apstākļi kļuvuši siltāki un citu šķirņu putniem te patīk.

Arī mazo HES kontrole ir manā pārziņā. Liepājas sektorā ir lielākais skaits Latvijā – vairāk nekā 30, es pārraugu desmit. Pārbaudu, vai strādā atbilstoši atļaujai, vai HES nav kādu vietu appludinājis, ūdeni uzkrājis un vai tādēļ upē aiz tā ūdens vairs nav.”


AIZRĀDĪT IR PIENĀKUMS

„Manā pārziņā ir arī vainīgo sodīšana. Kontrolētāja uzdevums ir aizrādīt, ja kaut kas netiek darīts pēc noteikumiem. Cilvēkiem nepatīk, ja aizrāda un soda, bet man jācenšas panākt tādu situāciju, ka pārkāpums tiek novērsts, bet attiecības nav sabojātas. Izskaidroju, ka daru savu darbu un nav ko personīgi apvainoties. Reizēm tā izdodas, bet ne vienmēr.”

J.Sprugevics šo darbu dara 16 gadus un atzīst, ka psiholoģiski tas nav viegls: „Pastāvīgi konfliktējošs. Bijušas arī pāris divdomīgas situācijas, kad saprotu, ka tumsā nav droši vienam tuvoties un cīnīties par likuma ievērošanu. Kādreiz bijām divi inspektori, bet astoņus gadus strādāju viens. Tomēr darbs man patīk. Esmu svaigā gaisā, nav rutīnas. Neizpaliek arī strādāšana pie rakstāmgalda, jo pārbaudītais jādokumentē, bet ļoti daudz laika tiek pavadīts vienatnē dabā.

Meitas skolotāja, kura bijusi skolotāja arī man, reiz jautāja, vai viņa ir tā dabas cilvēka meita. Šķiet, ka izdevies mani raksturot ļoti trāpīgi. Man patīk pavadīt laiku dabā, un, ja to var savienot ar darbu, tas ir lieliski.”


PATS MAKŠĶERĒ RETI

J.Sprugevics atklāj, ka šajā amatā nonācis nejaušības pēc: „Pēc studijām Latvijas Policijas akadēmijā strādāju Valsts policijā. Kuldīgā manai virsnieka pakāpei atbilstošas štata vietas nebija, tādēļ strādāju Ventspilī. Bet darbs citā pilsētā nepatika, jo gribas būt tuvāk mājām un ģimenei: četrām meitām un sievai Vikai. Tādēļ pieteicos izsludinātajai vides inspektora vietai un nenožēloju. No policista pienākumiem manējie būtiski neatšķiras. Priecē tas, ka maluzvejnieku skaits pa šiem gadiem būtiski samazinājies. Vai tādēļ, ka tagad sodi daudz lielāki, grūti pateikt.”

Jānim lieliska atslodze esot grāmatu lasīšana. Patīkot arī makšķerēt, bet to darot reti. Kā pats smej: „Jūtu, ka uz mani skatās tā, ka makšķerkāts rokās sāk svilt. Pēc īsa brītiņa pamanu, ka esmu palicis viens – tuvumā vairs neviena. Savukārt, ja nolienu tur, kur nav citu makšķernieku, tad parasti arī zivju nav.”
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Spēļu zāles Kuldīgā
ir pietiekamā daudzumā
vajadzīgas vēl
nodara ļaunumu
ir nekaitīgas
Kurzemnieks Horoskopi