Aizvērt

Medijpratība – izaicinājums pasaulei

2019. gada 10. janvārī, 00:00
Raksta autors: Iveta Grīniņa, Inguna Spuleniece, Lāsma Reimane
Medijpratība – izaicinājums pasaulei
„Uz bibliotēku cilvēki nāk pēc informācijas. Ja mēs to piedāvājam, mums cilvēki jāizglīto, ka informācija var būt arī nepatiesa vai daļēji patiesa,” saka topošā medijpratības meistare, Kuldīgas galvenās bibliotēkas vecākā bibliotekāre Itija Vespere.
Foto: Aivars Vētrājs
„Pašlaik medijpratības ziņā esam vienā laivā ar visu pārējo pasauli, jo tā ir aktuāla visur,” tā pēc dalības UNESCO rīkotajā konferencē Kauņā secinājusi Kuldīgas galvenās bibliotēkas vecākā bibliotekāre Itija Vespere.
Otra atziņa: vairs nav robežas starp īsto un virtuālo pasauli. „Virtuālā nu jau ir tā pati reālā. Tas nav ne labi, ne slikti. Kādreiz bija jāmācās izdzīvot īstajā pasaulē, kurā apdraudējumi nāca no visām pusēm. Tagad tāpat jāmācās izdzīvot virtuālajā. Līdz šim par apdraudējumiem internetā vairāk runāts par to, kādu informāciju lietotājs atstāj pats par sevi. Bet maz runāts par to, ko šajā vidē izliek citi – neīstie mediji, viltus ziņas, kas ietekmē sabiedrības viedokli. Arī ļoti personisku informāciju viegli dabūt un ar to manipulēt,” skaidro I.Vespere.


BŪS MEISTARI BIBLIOTĒKĀ

Itija gatavojas kļūt par medijpratības meistari un atlasi konkursā ir izturējusi: „Varēja pieteikties visas Latvijas bibliotekāri. To organizēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes UNESCO medijpratības un informācijpratības katedra un arī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB). Šādi speciālisti visu pilsētu galvenajās bibliotēkās ne tikai strādās ar lietotājiem (bērniem, skolēniem, pieaugušajiem), bet arī būs padomdevēji kolēģiem.”

Pirmais pasākums, uz kuru devās vairāk nekā 20 topošo medijpratības meistaru, bija UNESCO rīkotā konference Kauņā – Vispasaules medijpratības un informācijpratības nedēļas galvenais pasākums. Tajā bija atsevišķas sesijas mediju speciālistiem, skolotājiem, bibliotekāriem un muzeju darbiniekiem. „Tika rādīti labās prakses piemēri, kā dažādās valstīs medijpratība tiek ieviesta muzejos un bibliotēkās, jo šīs iestādes tiek liktas vienā plauktā. Pieredzes stāsti bija no Amerikas, Japānas, Zviedrijas, Somijas, Lietuvas un Latvijas,” stāsta Itija.

Novembrī būs mācības LNB, kurās ietvertas tādas tēmas kā Latvijas mediju vides specifika, tās ietekme uz auditoriju, digitālo mediju bizness, lietotāju privātās informācijas aizsardzība, dezinformācija informatīvajā telpā un tās pazīšana.


KAD PEDAGOĢIJA VAIRS NEDER

„Agrāk, runājot par apdraudējumiem internetā, galvenā tēma bija vardarbība. Par to vairs nerunā, jo ir jau nākamais līmenis – visa informācija jāpārbauda. Vienlaikus bērniem jāmāca lasīt un saprast, ka viss, ko internetā izlasa, var nebūt patiesība. Noskaidrots, ka skolotāji medijpratības izglītībai neder, jo pedagoģiskā pieeja neiedarbojas. Kā konferencē teica Eiropas Padomes informācijas sabiedrības departamenta vadītājs Patriks Penninks, bērni skolā vēl aizvien tiek gatavoti 20. gadsimta informācijas videi, nevis 21. gadsimtam. Tāpēc bibliotekāri būs kā vidutāji starp politiku, skolu un medijiem. Tā ir neitrāla vide, tāpēc tiek uzskatīts, ka bibliotekāriem medijpratībā varētu veikties labāk, jo viņi ir izglītotāji, bet nav pedagogi. Lietuvā atsevišķas skolas jau izglīto medijpratībā, bet process ir abpusējs: skolēni māca pedagogus darboties ar tehnoloģijām, bet skolotājs reizē stāsta, kādi internetā var būt riski.”


POLITIĶIM LIEK RUNĀT, KO VAJAG

Mūsdienās neviens vairs nešaubās, ka tehnoloģiskās iespējas ļauj internetā iepludināt jebkādas viltus ziņas. I.Vespere stāsta: „Visi zinām, ka var sagrozīt tekstus, fotošopā pārtaisīt fotogrāfiju, bet tehnoloģijas gājušas tālāk. Tagad politiķa uzstāšanās tiešraidē var likt viņam runāt tādu tekstu, kāds nepieciešams, un tas izskatīsies absolūti ticami, jo īpašas programmas nolasa cilvēka mīmiku un runātājam var uzlikt attiecīgu masku.

Bērni tehnoloģijām parasti pielāgojas ātri, bet pieaugušajiem tas ir kas jauns un nepazīstams. Tomēr no tā nevar izvairīties, līdz ar to – arī no sagrozītās informācijas.

Medijpratība kā izglītības joma ir sarežģīta, jo visu laiku mainās. Nevar mācīt pēc vienas programmas, turklāt ar katru paaudzi jārunā atšķirīgi. Piemēram, ASV ir muzejpedagoģijas metodes, un tiek strādāts uzreiz ar visām paaudzēm, jo uz muzeju parasti dodas vecāki ar bērniem un arī vecvecāki.

Lielākā problēma ir tā, ka izglītības sistēma nav piemērota virtuālajai jeb nu jau īstajai realitātei. Skolotājiem jāmeklē cita forma darbam ar skolēniem un virtuālā pasaule nevis jānodala, bet jāiekļauj mācībās. Somijā tā strādā jau sen, un tur šāda izglītības sistēma ir viens no labākajiem paraugiem, tomēr arī somi sastopas ar izaicinājumiem. Mums vēl nav zināms, ar kādiem instrumentiem strādāsim. Viss tiek radīts no jauna.”




IEMĀCĪTIES LĒNĀKAM BŪT

Lāsmas Reimanes foto
Literāte Inese Zandere: „Dators un grāmata nav jāpretnostata. Spēja saprast vajadzīga abos gadījumos, burtiņi tiek lietoti.”


Dzejniece INESE ZANDERE sevi nesauc par medijpratības eksperti. Labprātāk viņa runā par valodu, par vārdu un tā spēku. Tiekamies Skrundas vidusskolā, kur dzejniece atbraukusi runāt ar jaunāko klašu audzēkņiem. Kā pati saka: lai parādītu, ka rakstnieks ir reāls cilvēks, un paspēlētos ar vārdiem.


Kas, jūsuprāt, ir medijpratība?
Vienīgais, ko no savas sapratnes spēju pateikt: medijpratība, proti, spēja kaut ko uztvert, kaut ko saprast, kaut ko apjēgt, ir spēja, ko var attīstīt tieši ar grāmatu lasīšanu. Šīs spējas trūkums ir vienīgais šķērslis saprašanai, tas palēnina uztveres gaitu. Cilvēki nemāk apstāties un uz kaut ko koncentrēties. Man šķiet, ka medijpratība kā prasme kādu mediju lietot nav problēma. Pietrūkst prasmes koncentrēties, pie kaut kā apturēt uzmanību, lai apjēgtu, kas īsti tas ir un ko tas nozīmē. Saistībā ar to, ka mediji attīstījušies un funkcionē citādi nekā mūsu jaunībā, ir samazinājusies bērnu spēja ilgāku laiku uz kaut ko koncentrēt uzmanību. Lasot grāmatas, nekas neskrien briesmīgā tempā gar acīm, tur nevar ar pirkstiem logā pavilkt jaunu bildi. Tomēr jāapstājas un jāsakoncentrējas, tā iemācās lēnāks būt. Jo vairāk lasa drukātu tekstu, jo vairāk iegūst imunitāti pret bildīšu ātro skrējienu.


Kā panākt, lai bērni no planšetes novēršas un paņem grāmatu?
Lasīšanas veicināšana ir medijpratības galvenais ierocis. Ja bērns iemācās apstāties, tas būs nepieciešams jebkurā medijā.

Manas skolasbiedrenes Dobelē strādā par skolotājām. Vidusskolas klasēs matemātikas skolotājai bērni prasa, lai viņa izskaidro teksta uzdevuma nosacījumus. Tur ir viena rindkopiņa, bet viņš nespēj to uztvert – jau par daudz. Tas ir tas trakums: ja visu neuztver ar vienu bildi, tad tas neeksistē! Protams, lasīšana palīdz iemācīties, paplašina jūtu pasauli, bet mana ideoloģija ir tāda, ka klasiskais lasīšanas temps ir ļoti svarīgs normālai spējai apjēgt.


Bet kur tad bērnam mierīgi apsēsties un paņemt grāmatu?
Vispirms viņam tas jāgrib. Ja bērns pats neapjēgs, ka tas nepieciešams, viņš to nedarīs. Pamatā to var ielikt ģimenē. Ir tādi bērni, kuriem vairāk patīk būt vienatnē, kuri lasīšanas tradīciju pārņēmuši no ģimenes. Bet tiem, kuri vairāk vērsti uz ārēju sabiedrisku darbību, bieži vien noder Bērnu žūrija un tamlīdzīgas lietas. Viņi tiek ievilināti iekšā no cita gala. Tas strādā, ja procesā viņi iesaistīti kopā ar citiem, tiek piesaistīti ar kopīgu sabiedrisko dzīvi ap grāmatu.

Mēs, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome, vairākus gadus, kad izdevās atrast finansējumu, jaunajiem lasītājiem rīkojām Plašā apvāršņa konkursu. Kad to ierosināju, doma bija pagodināt tos bērnus, kuriem vienkārši patīk lasīt. Sportā, mūzikā, sekmēs visādus pagodinājumus dodam, bet grāmatu tārpus neviens neslavē. Bija tāds puisis no Iecavas – ļoti principiāls grāmatu lasītājs. Viņš starpbrīžos gaitenī spītīgi staigāja ar grāmatu rokās. Tas bija kara stāvoklis! Viņu taču par idiotu uzskatīja. Sadabūjām kopā šādus bērnus, kuriem patīk lasīt. Balvā bija nometne pie jūras, nedēļa kopā ar tādiem pašiem pepiņiem no visurienes. Viņiem izveidojās tāda brālība! Daudzus no tā laika bērniem pazīstu jau kā lielus. Viņi vēl aizvien sazinās. Vairāk vai mazāk visi saistīti ar kultūru. Jaunajā skolu reformā saskatu pozitīvu lietu: ko esi izdarījis, to tu zini. Tās zināšanas, kas nostiprinātas ar praktisku darbību, paliek galvā. Ir, protams, reformā arī tas, ko nesaprotu, kas ir mazāk veiksmīgs, bet šī ideja man patīk.

Man paveicies: mazbērni palaisti tādās skolās, kur reformā paredzēto metodi ar darīšanu un vienu priekšmetu vairākas stundas pēc kārtas jau izmanto. Viņi mācās 1., 4. un 5. klasē, tādēļ rezultātu jau varu redzēt. Tā ir skola, kas sākumā saucās diezgan smieklīgi – Cēsu Jaunās sākumskolas Rīgas filiāle. Saprata, ka tā nevarēs, izdomāja nosaukumu Domdaris. Protams, tā ir privātskola. Tas nozīmē, ka vecākiem jāmaksā, bet vismaz redzu, ka puikas uz skolu iet ar lielu interesi.


Pirms Saeimas vēlēšanām mudinājāt tajās piedalīties. Ko cilvēki izlasījuši no tā, kas pirmsvēlēšanu laikā mirgoja acu priekšā?
Visticamāk, lasot viņi noslinkojuši. Viss ir ārkārtīgi pretrunīgi. Ļoti pārskatāms bija balsojums ārzemēs. Visās tajās valstīs, kur cilvēki aizlaidušies labākus dzīves apstākļus meklēt, daudzi nobalsojuši par populistiem, par Kaimiņa partiju. Bet Čikāgā, tradicionālajā vecajā latviešu mītnē, pārliecinoši pirmajā vietā bija Attīstībai/ Par!, bļāvējus atstājot apakšā. Toties Īrijā un Anglijā, kurp latvieši brauc peļņā, visi ir slikti. Skaidrs, ka Latvijā visi slikti, jo jūs esat aizbraukuši!


Kā vērtējat balsojumu Latvijā?
Tas ir tikai subjektīvi – neesmu politoloģe, bet labi, ka ZZS dabūjuši pa mizu. Dīvainākais tas, ka tik maz aizgāja balsot, neraugoties uz debatēm un aģitāciju, kuras bija tik daudz! Var jau būt, ka, skatoties televīzijā daudzās debates, šķita: viss jau ir noticis, nav ko iet. Bet kopumā rezultāts nav neapmierinošs. 51% nav dabūjis neviens, un koalīciju lupatu deķus šuj visās valstīs. Runā, kamēr vienojas. Un vienojas noteikti, jo viņi visi tur grib sēdēt. Priecājos, ka ir tādas partijas, kuras sevi nepozicionē tikai kā labu kompāniju, bet vadās pēc noteiktiem uzskatiem. Es turos pie liberālās līnijas, un man bija iespēja izdarīt izvēli.


Vai žurnālisti pirms vēlēšanām izdarīizdarīja visu?
Domājat, ka visas tās debates noskatījos? Darīju to ļoti fragmentāri. Noskatījos tās, kurās runāja premjera amata kandidāti. Neko jaunu neuzzināju – visi man jau bija pazīstami. Kultūras ministra kandidātu diskusiju pat nesāku skatīties, jo zināju, ka man tas būs šausminoši. Kolēģis no literātu aprindām pēc tam teica: „Es nekad neesmu idealizējis Daci Melbārdi, bet tagad, skatoties tos murgus, ko izsaka pārējie, Melbārdes reitings man strauji uzšāvās gaisā.” Tur tiešām runāja plānprātības... Ļoti ceru, ka Dace varēs darbu turpināt, jo Nacionālā apvienība ir vienīgā, kas gatava šo amatu uzņemties.


Iepriekš piesaucāt populistus. Vai populisms vienmēr slikts?
Populisma definīcija norāda, ka tajā vienmēr tiek mests pār vienu kārti: visi latvieši, visi vīrieši. Visi! Ja ir slikti, tad viss. Bet tā nav reāla situācijas vērtēšana, ja kādu pazīmi vispārina un pasniedz kā kopumu.


Kādreiz taču viss var būt arī labi.
Parasti galvenais ir tas, ka visi ir slikti, bet mēs esam labi. (Smejas.) Ja paklausās Aldi Gobzemu, tad, izņemot viņu, neviena saprātīga cilvēka Latvijā nav.


Kā vērtējat uzbrukumus žurnālistiem?
Slikti vērtēju. Ja var izvest Māri Zanderu, tad tiešām pārkāptas visas robežas. Esmu no žurnālistikas aizgājusi, cik vien tālu var. Tā vienmēr kaut kādā ziņā ir pavirša, kaut vai tā paša tempa dēļ. Ir laiks, kad jānodod raksts, kad jāiet gaisā raidījumam. Mans dēls Pēteris ziņu aģentūrā LETA ir galvenais ziņu redaktors. Esmu strādājusi avīzē Diena, pēc tam žurnālā Rīgas Laiks. Žurnālu mēs ar Uldi Tīronu izveidojām tāpēc, ka apnika tā dienas avīzes uzspiestā mūžīgā paviršība. Gribējās žurnālu, kas lasāms arī pēc desmit gadiem. Pēc tam atteicos arī no tā un nodarbojos tikai ar grāmatām. Jo tālāk no tā tempa, jo labāk.

Demonizēt žurnālistus nevajag, jo viņi nav nekādi provokatori. Tajā pašā laikā tiem var pārmest daudz. Kā jums šķiet, kādā institūcijā ievēl pāvestu? Tā saucas kolēģija, bet televīzijā skaidri un gaiši rakstīts – koledža. Tas saprotams: darba materiāli ir angliski, katrs tos iztulko savas izpratnes līmenī. Bet pēc tam šīs aplamības māca citiem muļķīšiem... Žurnālistikā izglītības līmenis par zemu. Tomēr nevar pārmest, ka viņi speciāli konstruē kādas situācijas, rok kādam bedri.

Man arī gadiem ilgi vilkās pakaļ ēna – intervija ar Aināru Šleseru. (1999. gada janvāra Rīgas Laikā saruna bija publicēta vārds vārdā – aut.) Par to visi sākumā kliedza, ka esam gribējuši viņu izcūkot, ka bijis politiskais pasūtījums. Ko tu tur izcūkosi! Kāds viņš ir, tāds ir. Pats sevi izcūkoja. Šo interviju skolās bieži izmantojot kā valodas kļūdu paraugu, analizējot, kas nepareizi.


Acīmredzot citi kolēģi viņu pirms tam izskaistinājuši.
Jā, tie, kuri piekrituši no jēlmateriāla veidot tēlu. Laikam jau bija iedomājušies, ka arī mēs kaut ko tādu darīsim. Bet mūsu mērķis bija cits. Kad tekstu parādīju Uldim Tīronam, viņš teica: „To jau nevar drukāt! Tur nekā nav.” Es iebildu: „Tieši tas, kas tur ir, norāda, cik lielā mērā nekā nav.” Runas veids, valoda par cilvēku izsaka visu.


Lasītājs tomēr bija medijpratīgs, kā teiktu tagad.
Jā, bija gan. Tas bija ļoti spilgts gadījums, kurā parādījās politiķa neprasme sarunāties, savas domas noformulēt visiem saprotamā, kulturālā valodā. Ar to viņš sev pats piekarināja birku.

Man vienmēr šķitis garākās intervijās svarīgi saglabāt izteiksmes veidu. Tas par cilvēku pasaka arī to, ko viņš pat nav grasījies stāstīt. Drukātajā presē mans mērķis bija intervijas veidot tā, lai saglabātos sarunas situācija. Piemēram, ja cilvēks minstinās, nevar noformulēt domu. Uzskatu, ka tad raksts būs daudz vērtīgāks nekā koncentrētā formā pārstāstīta lietas būtība.


Tātad izglītības līmeni vajag celt visiem: žurnālistiem, politiķiem, skolēniem un skolotājiem. Vai tas ir panākams?
Man grūti pateikt. Ar pedagoģiju esmu tikai tādā saskarsmē kā visi vecāki un vecvecāki, kuri vēro, kā aug viņu bērni. Sarunas ar bērniem skolās arī ļoti daudz izsaka. Es stāstu par to, kur valodā meklēt bagātības. Piemēram, par zirgu krāsu nosaukumiem, veciem vārdiem, kurus mūsdienās mazāk lieto. Nesen biju Limbažos pie 5. klases bērniem. Vienā uzdevumā rādu savu grāmatiņu, kas izdota Libānā arābu valodā. Parasti uz sesto septīto minējumu bērni apjauš, kādā valodā tā nodrukāta. Limbažos viens puika momentā pateica, ka arābu valodā. Otrs jautājums: „Kurš no trim mūsdienās populāriem sieviešu vārdiem ieviesies no Aspazijas lugas Sidraba šķidrauts?” Nosaucu trīs līdzīgus vārdus. Un atkal mani tie Limbaži pārsteidza – momentā zināja, ka Guna. Prieks par tiem bērniem. Reizēm šķiet, ka neko nezina, nelasa, bet tad sastopies ar tiem, kuri zina un saprot. Tās runas par to, ka nezina un nesaprot, mēdz būt pārspīlētas.

Viens no veidiem, kā tikt klāt bērniem, ir vest dzīvos rakstniekus pie bērniem. Ja bērns redz, ka rakstnieks ir reāls cilvēks, tas viņam sāk izteikt kaut ko vairāk. To arī bibliotēkas un skolas veiksmīgi dara. Kā jau teicu: kas izdarīts ar konkrētu darbību, tas nostiprināts.



Inese Zandere
  • Dzejniece, publiciste, redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja.
  • Strādājusi laikrakstos Pionieris, Diena, žurnāla Rīgas Laiks izveidotāja, bijusi galvenā redaktore.
  • Kopš 2004. gada – apgāda Liels un mazs redaktore.
  • Par devumu literatūrā 2008. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.
  • Šogad saņēmusi Kultūras ministrijas atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu literatūrā, bērnu literatūrā un ilustrācijā.



VIEDOKĻI
Annas Adriānas Mucenekas un Antras Grīnbergas foto

Vai bērni lasa grāmatas?


Daila Terpa, māmiņa:
– Ir tādi bērni, kuri vēl grib lasīt. Ja vecāki no mazotnes lasa priekšā pasakas, bērnam ar laiku ir interese. Tas atkarīgs no vecākiem, vai viņi lasīs bērniem grāmatas vai iedos telefonu, planšeti. Tehnoloģiju un informācijas apkārt par daudz. Lielāki bērni grāmatas jau vairs rokā neņem – labāk vietnē YouTube.com skatās video. Esmu novērojusi, ka mazo viengadnieku grāmatas vēl neinteresē, viņš labāk paskatās kādu multeni. Laiku, ko bērns var pavadīt pie multenēm, mēs ierobežojam.



Nauris Pūliņš no Talsiem:
– Tagad jau grāmatas vairs nelasa. Bez veikala un telefona nekas cits viņus neinteresē. Domāju, ka to mainīt nevar. Pašus mazākos bērnus pie datora nevajadzētu laist, jo var taču darīt daudz ko citu, arī lasīt grāmatas.



Jānis Jansons, uzņēmējs:
– Jo jaunāka paaudze, jo mazāk lasa grāmatas. Diemžēl šī ir ļoti aktuāla problēma, arī skolas spiež uz jaunajām tehnoloģijām, nevis uz grāmatām. Bet to rādīs nākotne. Man jau šķiet, ka lasīt grāmatu ir bauda, jo, datorā skatoties, jāsaspringst. Grāmata ir vērtība, ko var satvert. Mana trīs gadus vecā meita ir tehnoloģijumāne, un tas ir diezgan traki. Kādreiz bērni gāja laukā, spēlējās, bet tagad sēž un spiež pogas. Tagad, ja telefons atstāts mājās vai pazudis, tad puse pasaules pazudusi.



Dace Zomerovska, skolotāja:
– Ir tādi bērni, kas lasa, un tādi, kas nelasa. Negrib lasīt un līdz ar to neprot izteikt domu. Redzesloks kļūst aizvien šaurāks. Domāju, ka šis ir tāds laiks, tomēr pārejošs. Daudz atkarīgs no ģimenes: mazajiem vairāk jālasa priekšā, lai būtu interese. Mūsdienās cilvēki vispār savā starpā maz runā – liekas, ka sazinās tikai ar īsziņām. Otra dzīvā cilvēka drīz sāks trūkt.



Madara Buce, pārdevēja:
– Arī mani bērni grāmatas lasa maz. Tehnika liekas interesantāka. Mazajam cenšos lasīt priekšā, lai ir interese. Esmu novērojusi, ka pēc spēlēm telefonā bērns kļūst stresains, tāpēc laiku pie tā ierobežoju. Atļauju tikai brīvdienās. Kā grāmatu lasīšanu veicināt, grūti pateikt.



Atvars Krauķis, strādā Kuldīgas maizes ceptuvē:
– Tehnoloģijas dara savu, un bērni lasa aizvien mazāk. Domāju, ka pedagogiem pie tā jāstrādā, jo vecāki bieži to nepamana vai neņem vērā. Jāskatās arī, cik darbā noslogoti ir vecāki un cik ilgs laiks viņiem ir, lai pavadītu to ar bērnu. Bieži vien iedod telefonu, lai būtu miers. Un tā visi pierod. Arī mana krustmeita dažreiz bez telefona pat paēst nevar. Bet tas raksturīgs jaunajai paaudzei.


Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: