Aizvērt

Klaiņojošie dzīvnieki. Problēmai meklē izeju

2019. gada 24. februārī, 16:59
Raksta autors: Daiga Bitiniece, Daina Tāfelberga, Jolanta Hercenb
Klaiņojošie dzīvnieki. Problēmai meklē izeju
Dace Priede aktīvi iesaistījās diskusijā un pieteicās gan veikt izglītojošo darbu, gan iepazīstināt ar divu privātu dzīvnieku patversmju pieredzi, kas pārtiekot no ziedojumiem.
Foto: Lāsma Reimane
Dzīvnieku patversmei būtu jābūt Kuldīgā, un ir vismaz trīs varianti, kā tā darbotos: vai nu tiktu atjaunota sadarbība ar uzņēmumu "Mīļās ķepiņas", vai to uzturētu pašvaldība (visticamāk, "Kuldīgas komunālie pakalpojumi"), vai arī veidotu biedrības "Dzīvnieku SOS" vietējās aktīvistes.
Ar šo atziņu gan sākās, gan beidzās kupli apmeklētā vairāku stundu sapulce Kuldīgas novada domē 11. februārī. Tā tika sasaukta pēc divu nedēļu ilgiem, feisbukā lasāmiem emocionāliem pārmetumiem pašvaldībai par to, kā organizēta klaiņojošo dzīvnieku ķeršana novadā. (Pirms tam mazākā lokā ar dzīvnieku sardzēm Baibu Peteri un Andru Hartmani tikās pašvaldības policija, domes mārketinga nodaļas vadītāja Kristīne Duļbinska un vides speciāliste Dace Jansone, kuras pārziņā ir šis jautājums.)

Kas dzīvnieku aizstāves neapmierina? Pirmkārt, tas, ka tiek ķerti arī saimnieku kaķi un suņi. Otrkārt, tas, ka Saldus patversmē tiem netiekot meklētas mājas un kaķi netiekot sterilizēti. Treškārt, aizdomas, ka izķeršanu kāds mērķtiecīgi organizējot. Ceturtkārt, tas, kāpēc domei bijis jāizvēlas lētākais piedāvājums, kas izrādījās Saldus patversme, nevis tuvākais, kur cilvēki savu pamukušo dzīvnieku varētu ātrāk atrast un atgūt. Un par sava suņa vai kaķa saņemšanu Saldū esot jāmaksā pārāk dārgi. Pārmetumus varētu turpināt uzskaitīt – tie bija arī Kurzemniekam atsūtītajā vēstulē uz vairākām A4 lapām, un būtiskākos jautājumus laikraksts uzdeva pašvaldībai (var lasīt 28. janvāra numurā.)

Bet sapulcē, kurā tikās gan ieinteresētie iedzīvotāji, gan veterinārārsti, gan policijas un pašvaldības darbinieki, gan dzīvnieku ķērājs, gan biedrības Dzīvnieku SOS Rīgas un Kuldīgas pārstāves, kur klātesošie varēja izstāstīt pieredzi gan ar klaiņojošiem, gan saviem mājdzīvniekiem, pamatā runāts par to, kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu.

Pirmais punkts: patversmei darboties Kuldīgā. Otrais: atjaunot programmu Noķer – sterilizē – atlaid. Līgumi varētu tikt slēgti ar vairākiem veterinārārstiem (tagad pašvaldībai tāds ir tikai ar Obodņikova veterināro servisu, un tā ir domes speciālistu atbildība, kāpēc tas netika iedarbināts un kur ķēde pārtrūkusi). Savukārt māju apsaimniekotājiem būtu pienākums ziņot par klaiņojošo kaķu kolonijām, par cilvēkiem, kas tos baro, lai vienotos par sterilizāciju un palaišanu atpakaļ. Te gan svarīgi saprast, kuru ēku iedzīvotāji tam piekrīt un kas uzņemsies atbildību par bezsaimnieka kolonijām. Veterinārārsts Olārs Obodņikovs uzskata, ka mērķis būtu klaiņojošos vispār izskaust, un tas izdarāms, palielinot cilvēku atbildību un uzliekot sodu.

Trešais: jāmaina ziņošanas kārtība. Pašlaik pietiek ar anonīmu zvanu pašvaldības policijai, lai tā uzdotu dzīvnieku ķērājam doties pēc klaidoņa uz norādīto vietu. Labāks būtu rakstisks vai vismaz elektroniski nosūtīts iesniegums. Ceturtais: jāizglīto sabiedrība, sākot ar bērnudārziem un skolām, lai nepieļautu, ka dzīvnieki tiek pamesti. Informācijai par notvertajiem jābūt ne tikai patversmes mājaslapā vai feisbukā vien. (Iespēju robežās to gatavs ievietot arī Kurzemnieks.)

Piektais: vajadzīgi saistošie noteikumi par dzīvnieku turēšanu, jo līdz šim vērā ņemts likums, taču noteikumos varētu paredzēt arī nodevu par dzīvnieku turēšanu un iekasēto naudu izmantot gan suņu pastaigu laukumiem, gan citām vajadzīgām lietām. Tāpat būtu paredzēts sods, ja dzīvnieki nav iezīmēti, proti, kaķi ar kakla siksniņu, suņi – čipēti.



ATSKANĒJA SAPULCĒ

„Bail savu runci laist ārā – ka nenoķer!” „Jūsu runcis var vairāk nekā 100 kaķu radīt, ja nebūs sterilizēts.”
„Nesen mūsu mājās nomira sieviete, kurai palika daudz kaķu. Mēs netiekam galā!”
„Nesocializētus kaķus nevar atdot cilvēkiem. Ja tas ir mežonīgs un slims atvests, kāpēc turēt tās divas nedēļas?”
„Mums daudzdzīvokļu mājas pagrabs bija pilns ar kaķiem, viss smirdēja, bet tantes tik nesa svaigas reņģes.”
„Man pa pavērtiem vārtiņiem bija izmucis kucēns. Atrasts tika ātri tikai tāpēc, ka bija čipēts un pašvaldības policijā uzreiz varēja noteikt saimnieku.”
„Adopcijai var dot tikai socializētus klaidoņus vai mūžībā aizgājušo cilvēku dzīvniekus.”
„Pilsētu attīrot no dzīvniekiem, to vietu ieņems žurkas!”
„Apsaimniekotājam vajadzētu ziņot, kur kaķi guļ, kur tos baro.”
„Trīs gadus mocījāmies ar vienu suni – nāca pat virtuvē iekšā, ja durvis bija vaļā; visi baidījāmies.”
„Suņi ir agresīvi dzīvnieki, tos nedrīkst sterilizēt un palaist, lai kādu sakož.”
„Maznodrošinātajiem kaķu sterilizācijai vajag atlaides!”




VAI ATKAL MĪĻĀS ĶEPIŅAS?

Kuldīgas privātā patversme Mīļās ķepiņas visu šo laiku turpinājusi darboties pie Maritas Līdakas veterinārārstes prakses. Lai dzīvniekus nodotu, jāzvana M.Līdakai pa tālr. 26336191. Tas ir maksas pakalpojums.

Kurzemnieks jau rakstīja, ka pēc tam, kad pašvaldības līgums ar M.Līdaku netika pagarināts, viņa bijusi spiesta atlaist darbinieci, kura palīdzējusi patversmē, un no darba aizgājusi arī palīdze aptiekā. Tagad, jautāta, vai būtu ar mieru atkal atjaunot patversmes darbu ar pilnu jaudu, M.Līdaka bija izvairīga, sakot vien, ka par to šonedēļ paredzēta saruna ar Kuldīgas pašvaldības vadītāju Ingu Bērziņu.




Alsungas novadā

SŪDZAS PAR KAĶU NODARĪTO POSTU

Alsungas novadā klaiņojošo dzīvnieku ķeršanai pērn tērēti 1164 eiro, Saldus patversmē nogādāti 15 kaķi un viens suns.

Līgums par dzīvnieku ķeršanu noslēgts ar Saldus SIA Oposums, kas tos aizved uz savu patversmi. Aptuveni 60 gadījumos, kad iedzīvotāji ziņojuši par klaiņotājiem, pašvaldības policija saimniekus atradusi pati.

Inspektore Maruta Bukovska stāsta, ka iedzīvotāju sapulcē kāds ieteicis kaķus sterilizēt un tad ļaut atgriezties. Citi, pie kuru dzīvesvietas veidojas klaiņotāju kolonijas, iebilduši, ka problēma tā netiks atrisināta, jo kaķi savas vajadzības nokārto puķu dobēs un smilšu kastēs.

Apkārt klīstošu un nečipētu suņu saimniekus policisti atrod sociālajos tīklos: „Ieliekam feisbukā domubiedru grupā Labi dzīvot Alsungā, kur vietējie ātri atsaucas un norāda saimnieku. Šeit ir lauki, un kāds suns ik pa laikam klaiņo. Parasti mums izdodas īpašniekus noskaidrot un dzīvniekus nogādāt mājās vai pieprasīt, lai cilvēki ierodas paši. Bet aktuālākas ir kaķu kolonijas. Par tām ilgstoši neviens nerūpējas, un iedzīvotāji sūdzas par nodarīto.”




Skrundas novadā

TĀPAT VED UZ SALDU

Skrundas novadā klaiņojoši un bezsaimnieka dzīvnieki nav retums. Saskaņā ar vienošanos tos ķer Saldus dzīvnieku patversme Oposums, skaidro pašvaldības policijas vecākais inspektors Normunds Eihe.

Dzīvniekus ķerot sertificēts ķērājs. Šis darbs tiek sākts, saņemot informāciju no iedzīvotājiem. Suņi dažkārt uzbrūk cilvēkiem un mājlopiem, nodarot miesas bojājumus un materiālos zaudējumus. Noķertie kaķi atpakaļ uz Skrundu netiek vesti. Sadarbība ar patversmi esot apmierinoša. Trūkums: tā nestrādā brīvdienās un pēc darba laika beigām.

Pērn no šī novada Saldū nogādāti 35 kaķi un četri suņi – tā rāda patversmes atsūtītie rēķini. Suņu skaits gan ir lielāks, bet, ja īpašnieks identificēts, tad par pakalpojumu maksā viņš pats. Summu veido nogādāšana patversmē, vakcinācija, čipēšana (ja vajadzīga) un uzturēšana līdz brīdim, kad suns atdots.




Pieredze

MADONĀ – PAŠVALDĪBAS PATVERSME UN AKTĪVAS BIEDRĪBAS

Madonas novadā problēmas ar klaiņojošajiem dzīvniekiem pirms gadiem bijušas lielas. Bet pašvaldībai kopā ar iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām izdevies tās ievērojami samazināt.


Tikai suņiem

Suņiem patversmi izveidojusi pašvaldība, kas maksā par tās uzturēšanu, kā arī par vetārsta pakalpojumiem. Pilsētas pārvaldnieks Guntis Ķeveris stāsta, ka iepriekš Madonā patversme piederējusi kādam Vācijas pilsonim. Domei ar to sākušās nesaskaņas, jo par klaiņojošo dzīvnieku uzturēšanu un aprūpi viņš pieprasījis divreiz lielāku summu, nekā izmaksā viens cilvēks pansionātā. Pašvaldība parēķinājusi, ka iekārtot un uzturēt savu patversmi ir trīsreiz lētāk nekā pirkt pakalpojumus no privāta uzņēmuma.

Pēc iedzīvotāju zvaniem klaiņojošos dzīvniekus ķer domes kārtībnieki (Madonā viņi pilda pašvaldības policijas uzdevumus) un nogādā patversmē pilsētas nomalē, kur reiz bijusi atdzelžošanas stacija. Tur ir voljērs un suņu būdas, dzīvnieki dzīvo svaigā gaisā. Sākumā domāts tur izmitināt arī noķertos kaķus, taču bijis grūti izpildīt Pārtikas un veterinārā dienesta prasības. Ar klaiņojošajiem kaķiem darbojas biedrība Madonas dzīvnieku draugi. Pašvaldība samaksā veterinārārsta pakalpojumus, gadā atvēlot līdz 10 000 eiro.


Par ziedojumu

Patversmē suņi uzturas ne tikai likumā noteiktās 14 dienas, bet ilgāk – līdz tiem sameklēti jauni saimnieki. Ir viens pastāvīgais strādnieks, kā arī brīvprātīgā palīdze uz pusslodzi. Pašvaldība maksā algu darbiniekiem, pērk pārtiku dzīvniekiem un visus likumā noteiktos veterinārārsta pakalpojumus, tostarp čipēšanu, vakcīnas un sterilizāciju.

Strādnieks Aigars Priednieks stāsta, ka daudz atbalsta sabiedrība: gan uzņēmumi, gan individuāli cilvēki ziedo naudu, barību, traukus, segas, siksniņas, pavadas un pārējo, kas vajadzīgs. Bērni, jaunieši un vecāki ļaudis palīdz pabarot un izvest suņus pastaigā. Dzīvniekus eitanizē tikai ārkārtas gadījumā, ja veterinārārsts to atzinis par agresīvu vai neārstējami slimu. Šobrīd tur mīt seši suņi, bet vēl nesen bija desmit.

Suņu problēma pilsētā gandrīz izskausta, laukos gan nepieskatīti dzīvnieki šur tur klīstot, bet pagastu pārvaldes lielākoties zina, kas ir īpašnieki. Problēma tiek novērsta, patversmi neiesaistot. G.Ķeveris piebilst, ka dzīvniekus netirgo: ja sameklēts jauns saimnieks, nauda tiek pieņemta vienīgi kā ziedojums. Joprojām pastāv arī privātā patversme, bet tā vairāk darbojas kā viesnīca, kur par dārgu naudu mīluli atstāt prombūtnes laikā. Bijušas runas, ka apzināti noķerti šķirnes sunīši, lai īpašnieki tos dārgi izpirktu, bet tās tiek uzskatītas par baumām.


Otrreiz neķer

Madonas dzīvnieku draugu pārstāve Laura Voitiņa stāsta, ka biedrība dibināta tad, kad pie kādas daudzdzīvokļu mājas bija izveidojusies kaķu kolonija un iedzīvotāji cēluši nemieru. Brīvprātīgie ar pašvaldību vienojušies par programmu Noķer, sterilizē, atlaiž, kas ielas kaķu vairošanos ierobežo. Noķerto kaķi nogādā pie veterinārārsta un sterilizē, bet, ja slims, arī ārstē. Kaķim tiek apgriezta austiņa – tā ir zīme, ka dzīvnieks sterilizēts un sabiedrībai ļaunumu nevar nodarīt. Iezīmētie otrreiz vairs netiek ķerti. Neviens netiek iemidzināts. Ar interneta vai vietējā laikraksta palīdzību daudziem atrasti jauni saimnieki. Pārējiem pilsētā izvietotas mājas 6–8 kaķiem. Biedrības cilvēki pēc darba pa tām izvadā barību, novēro dzīvnieku veselību.

Sākumā saprasties ar iedzīvotājiem bijis ļoti grūti. Vieni iestājušies par aizsardzību, citi nav vēlējušies, lai bezsaimnieku kaķiem pie mājas ierīko savvaļas patversmi. Daudz skaidrots, ka klaiņojošu dzīvnieku problēma šādi mazinās, jo tie vismaz vairs nevairojas. Trīs kaķu mājas izvietotas uz pašvaldības zemes, divas – pie uzņēmumiem. Tuvējo māju iemītnieki ar parakstiem apliecinājuši, ka tās viņiem netraucēs, un pēdējā laikā sūdzību vairs neesot.

Madonā ir vēl viena dzīvnieku aizsardzības biedrība, kas šo programmu atbalsta.




CILVĒKU (BEZ)ATBILDĪBA
Silva Kleinberga, Saldus Zemes žurnāliste speciāli Kurzemniekam

Pēc Kuldīgas kolēģu lūguma viņus interesējošus jautājumus uzdevu Saldus dzīvnieku patversmes īpašniekiem Lailai un Dzintaram Rupeikiem.


Kā vērtējat sadarbību ar Kuldīgas novada pašvaldību?
Slēdzot līgumu, nedomājām, ka būs tik daudz kaķu. Nebijām par to sajūsmā, bet līgumu nepildīt nedrīkstam. Kuldīgas pašvaldība paziņoja, ka pie mums vairs kaķus nesūtīs, ka ķeršana ir apturēta, līdz tā pieņems saistošos noteikumus par sterilizēšanu un atlaišanu. Mūsu līgums ar Kuldīgu šobrīd apturēts.

Cik kaķu un suņu uz Saldus patversmi atvesti?Cik suņiem bija čips un kaķiem – kakla siksniņa? Cik bijuši bezsaimnieku kaķi? Cik atraduši mājas?
No galvas skaitu nevaram pateikt – jāprasa novada domē. Neviena kaķa ar kakla siksniņu no Kuldīgas nebija. Čipētus suņus no Kuldīgas pie mums neved, jo tur uzreiz var nolasīt datus un par noķerto suni ziņot saimniekiem. Pie mums paretam nonāca suns ar čipu, kas nebija reģistrēts datu bāzē. Vienā gadījumā kuldīdzniekiem nenostrādāja čipu nolasīšanas aparāts, tāpēc suni atveda uz Saldu. Mums aparāts nostrādāja, mēs uzreiz sazinājāmies ar saimnieku, viņš atbrauca, un nebija nekādu pretenziju. Bezsaimnieku kaķi ir visi tie, kuriem 14 dienās nepieteicās saimnieks. Īstie saimnieki pieteicās ap 30 procentiem pie mums nogādāto Kuldīgas kaķu. Pēdējā laikā saistībā ar ažiotāžu ap patversmi jaunas mājas atraduši vairāk kaķu nekā līdz tam. Šobrīd mums nav neviena Kuldīgas kaķa. Pašvaldība bez mums bija vienojusies, ka savus kaķus uzticēs biedrībai Dzīvnieku SOS, un mūs tikai informēja par faktu. Mēs brīvprātīgi visus Kuldīgas kaķus izkastrējām, savakcinējām un atdevām Dzīvnieku SOS. No Kuldīgas nākušu suņu pie mums ir maz. Mēs būtu laimīgi, ja kuldīdznieki adoptētu sava novada suņus un kaķus. Līdz šai ažiotāžai Kuldīgā bija ļoti maz cilvēku, kuri gribētu adoptēt pamestus dzīvniekus. Tagad mūsu patversmē adopcijas rādītāji jūtami pieauguši, un nelielu interesi izrādījuši arī Kuldīgas novada iedzīvotāji.

Sociālajos tīklos daudzi mums pārmet, kaut neviens nav painteresējies par mūsu darbu, un neviens kritizētājs nav izrādījis interesi kādu kaķīti izglābt. Dzirdam, ka savākti 600 parakstu, lai kaķus uz Saldu neved. Ja kaut katrs desmitais kādu paņemtu, patversme būtu tukša.

Kā patversme informē par atvestajiem dzīvniekiem?
Tikko ar Kuldīgas dzīvnieku ķērāju pie mums nonāk kaķis vai suns, tas uzreiz tiek nofotografēts un foto ar informāciju ievietots mūsu mājaslapā. Zvanām arī uz pašvaldības policiju, nosūtām dzīvnieka foto un pieņemšanas un nodošanas aktu.

Kas būtu jādara, lai dzīvnieki, kam neatrod mājas, nebūtu jāiemidzina?
Ja katrs, kas paņēmis dzīvnieku, par viņu rūpētos, kā pienākas, klaiņojošu kaķu un suņu nebūtu. Rūpes par dzīvnieku neaprobežojas tikai ar pabarošanu. Dzīvnieks jāsterilizē, lai tas divreiz gadā nevairotos un kucēni un kaķēni pēc tam nekļūtu nevajadzīgi. Tie nonāk uz ielas un, protams, turpina vairoties...

Vai patiesībai atbilst tas, ka Kuldīgas novada pašvaldība jums bija noteikusi bezsaimnieka kaķus nelaist atpakaļ?
Līgums neparedz kaķus atdot atpakaļ.

Vai patversme saņem ziedojumus, un ko par tiem var izdarīt?
Ziedojumos saņemam vidēji 20 eiro mēnesī. No tiem 3,50 eiro katru mēnesi banka atskaita par konta apkalpošanu. Viens suņa voljērs bez būdas maksā ap tūkstoš eiro. Laba siltināta būda maksā vēl 200–250 eiro. Esam izrēķinājuši, ka pašizmaksa viena kaķa uzturēšanai dienā, ieskaitot kopēja algu, nodokļus, dezinfekcijas līdzekļus, kaķu kasti, maksā trīs eiro. 14 dienas par dzīvnieka uzturēšanu maksā pašvaldība, pēc tam rūpes uzņemas patversme, un gan suņi, gan kaķi pie mums uzturas arī mēnešiem, kamēr tiem atrodam jaunas mājas. No ziedojumiem vienu dienu mēnesī varam uzturēt piecus kaķus. Vēl jau tie arī jāārstē.

Žēl, ka Ziemassvētki ir tikai vienreiz gadā, jo tad tiešām cilvēki interesējās, vai nevajag ko palīdzēt. Esam priecīgi, ja cilvēki pirms tam piezvana un pajautā, kas tieši nepieciešams. Stāstījām, ka tīrīšanas un mazgāšanas līdzekļi. Cilvēki brīnījās: „Kam mums veļas pulveris?” Stāstījām, ka sedziņas mazgājam, jo mūsu patversmē kaķi uz avīzēm neguļ. Un cilvēki saprata. Diemžēl bieži gadās, ka mūs uztver kā atkritumu savācējus: ja kāds vecs apģērba gabals metams ārā, atved mums, kaut šīs mantas nekur nevar izmantot. Mums tad nākas maksāt par atkritumu izvešanu. Bet liels paldies visiem, kuri ziedojuši no sirds!

Kādu sabiedrības atbalstu patversme vēlētos?
Vislabākais būtu popularizēt dzīvnieku adopciju. Bet tos, kuri mūs sociālajos tīklos aplej dubļiem, aicinām vispirms noskaidrot un pārliecināties. Un arī pašiem kaut ko reālu izdarīt cilvēku pamesto un nežēlībā kritušo dzīvnieku labā.




Aptauja
Rūta Mediņa, Elizabete Rublāne, Ieva Mārsija Jurēvica (Kurzemnieka Jauno žurnālistu skola)

Vai klaiņojoši dzīvnieki Kuldīgā, jūsuprāt, ir liela problēma? Kas par to atbild? Kas jādara pašvaldībai?


Agrita, kuldīdzniece:
– Pārāk liela problēma nav, bet pa retam ir. Tad, kad satieku uz ielas lielu suni, tad ir bail. Atbild par to tikai saimnieks, bet citreiz dzīvnieks nejauši izlaužas ārā. Bet, ja tas ir liels un vēl dusmīgs, tāds nedrīkstētu no teritorijas izkļūt. Domāju, ka pašvaldība neko daudz nevar darīt.


Linda Valkovska, kuldīdzniece:
– Neesmu iedziļinājusies, jo man nav mājdzīvnieka un nav plānots ieviest. Pašvaldībai vajadzētu pamestos dzīvniekus ķert un sterilizēt.


Līvija Beierbaha, kuldīdzniece:
– Manuprāt, Kuldīgā tā nav liela problēma. Pašvaldība varētu izdot noteikumus, ka visiem mājdzīvniekiem vajag čipu, kā arī izveidot patversmes. Es vairākus gadus dzīvoju Ķīnā, un tur klaiņojošie dzīvnieki parasti tiek apēsti. Bet šis nebūs risinājums Latvijā.


Marga, kuldīdzniece:
– Es nevarētu iedomāties lauku māju bez suņiem un kaķiem, bet nevaru saprast to, ka suņus un kaķus tur dzīvoklī, jo taču jārēķinās ar apkārtējiem. Man nepatīk, ka saimnieki savu suni palaiž vaļā un tas skrien klāt, kaut īpašnieki saka, ka nekodīs. Tā jau saka visi! Neesmu pret dzīvniekiem, bet katram sava vieta.


Kaspars, rīdzinieks:
– Man neliekas, ka, salīdzinot ar Rīgu, Kuldīgā ar klaiņojošajiem dzīvniekiem būtu problēmas. Pašvaldībai jānodrošina patversme.


Iveta Rancāne, kuldīdzniece:
– Klaidoņi ir problēma, jo mums vairs nav patversmes. Dzīvnieku klaiņošanā vainīgi bezatbildīgi cilvēki. Viņi tos pieņem, kad apnīk, pamet. Kādam tas jākontrolē.


Inta Poļikova, kuldīdzniece:
– Manuprāt, tā nav problēma. Kāds jau tos dzīvniekus ir paņēmis un atbildīgi ir bijušie saimnieki, pēc tam droši vien pašvaldība.


Aivars Hausmanis, kuldīdznieks:
– Kaķus vajag čipēt tāpat kā suņus. Ja tie blandās apkārt, tad jāķer. Ja saimnieks dzīvnieku mīl, lai vadā saitītē! Esmu redzējis, ka tā dara. Dzīvoju privātmājā: nāk kaimiņu kaķi, tie jau nečurā zālītē, tiem vajag zemi. Izkašā dobes, atstāj savu kaudzīti un aiziet.


Vija, kuldīdzniece:
– Saimnieki paši atbildīgi par dzīvnieku, ja tos ir pieradinājuši un tie aizbēguši. Pašvaldībai jāturpina tos pieskatīt.


Dzintra Fibiga, kuldīdzniece:
– Klaiņojošos redzu diezgan maz, mani tie netraucē. Ja dzīvniekam nav māju, nekas cits neatliek kā klaiņot. Bieži vien cilvēki neaizdomājas par atbildību. Domāju, ka pašvaldība jau tā daudz dara, izķerot un aizvedot uz Saldus patversmi. Man dzīvnieku nav, jo uzskatu, ka pilsētā tiem nav vietas.


Gabriela Pallo, kuldīdzniece:
– Kuldīgā tā ir aktualitāte, īpaši kaķi. Tie visbiežāk piemēslo kāpņu telpas, un tas ir ļoti nepatīkami. Pašvaldībai vajadzētu padomāt par kādu projektu, kurā klaiņojošajiem izveidotu apmešanās vietu. Iesaistīt cilvēkus, kuri būtu gatavi parūpēties, jo patversmēs darbinieku nav daudz un dzīvnieku skaits ir liels. Esmu dzirdējusi, ka patversmēs dzīvniekus pēc laika likvidē, tāpēc tāds projekts noderētu. Kaķu māja varētu būt pat jauns apskates objekts.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Cik, jūsuprāt, ilgi vajadzētu strādāt vadošā amatā valsts (pašvaldību) iestādē?
Ne vairāk kā 5 gadus.
Ne vairāk kā 10 gadus.
Visu mūžu.
Tas atkarīgs no veselības stāvokļa.
Tas atkarīgs no darbības veida.
Laikam nav nozīmes.
Nezinu.
Kurzemnieks Horoskopi