Aizvērt

Lai pircēji un vietējie ražotāji satiktos

2015. gada 27. novembrī, 15:15
Raksta autors: Iveta Grīniņa
Lai pircēji un vietējie ražotāji satiktos
Foto: Aivars Vētrājs
Kā aktivizēt preču apriti Kuldīgas tirgū, kā panākt, lai cilvēki vairāk pirktu vietējos produktus, kā atbalstīt mājražotājus un zemniekus, lai viņi savas preces var pārdot tuvāk mājām – šie bija galvenie jautājumi diskusijā, ko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs Kuldīgā šomēnes rīkoja kopā ar pašvaldību.

Kooperatīvs – viens no ceļiem

Kuldīgas attīstības aģentūras speciāliste Līga Raituma pastāstīja par pašvaldības atbalstu uzņēmējiem un atzina: „Mūsējie ir radoši un atrod veidus, kā piedāvāt ko jaunu.” Janvārī tiks izsludināts projektu konkurss lauksaimniecības produkcijas pārstrādes atbalstam.

Kuldīgas labumu vadītāja Gunita Šternberga uzsvēra, ka kooperatīvs ir laba iespēja mazajiem uzņēmējiem iziet tautā, jo vienam samaksāt par tirdzniecības vietu ir daudz dārgāk, turklāt jāpierēķina transporta izdevumi un laiks, kas tiek patērēts nevis ražošanai, bet pārdošanai. Var saņemt konsultācijas un iedrošinājumu nokārtot formalitātes valsts dienestos. Tiek nodrošināta atgriezeniskā saikne ar pircēju. G.Šternberga skaidroja, ka kooperatīva galvenā prasība mājražotāju produkcijai ir kvalitāte un dabiskums:

Pie mums nāk pircēji, kuri gatavi par labu, tīru pārtiku bez ķīmijas maksāt vairāk.

Viņi meklē to, kā nav lielveikalos.” Kooperatīvs cenšoties neradīt iekšējo konkurenci: ja piegādātājs spēj preci nodrošināt pietiekamā daudzumā, tad cita tieši tāda netiks pieņemta – vajadzēs kaut ko oriģinālu, kā otram nav.

Ir iecere tagadējā kooperatīva namiņa vietā Pilsētas laukumā uzcelt plašāku, jo šī vieta tirdzniecībai izrādījusies piemērota. Veikaliņā varētu būt vairāk piena produktu, zivju un rudzu maizes. Šogad izmēģināta dārzeņu konservu ražošana, un tā esot izdevīga, jo šo preci pērk. „Katru pirmdienu kooperatīva valde lemj, kuru produktu klāsts jāpapildina,” teica Kuldīgas labumu vadītāja un piebilda, ka ļoti vajadzētu kādu, kurš mājās gatavotu dabīgu saldējumu, jo ir kāds mājražotājs, kurš ceptu vafeļu trauciņus. „Esam gatavi pieņemt visdažādākos produktus ar piesaisti Kuldīgai. Līdz pieciem eiro tūristi gatavi pirkt jebko, kas saistās ar pilsētu,” tā G.Šternberga.

 

Kāpēc tirgus tik tukšs?

 

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Kuldīgas filiāles vadītāja Daiga Mellere norādīja, ka kooperatīvs ir tikai viena no iespējām, kur zemniekiem un mājražotājiem pārdot produkciju. Kuldīgas uzņēmēja Ludmila Treimane piedāvāja šos produktus tirgot savos pārtikas veikalos, kur atvēlēt tiem atsevišķu vietu.

D.Mellere uzsvēra, ka jāatdzīvina Kuldīgas tirgus, kurā tagad – rudenī un ziemā – ļoti maz tirgotāju un pircēju. Jau izsenis iedibinājusies kārtība, ka pārtikas tirgus ir ļoti agrs: 7.00 ir rinda pēc piena produktiem, bet ap 11.00 gandrīz viss beidzies. Darbdienās strādājošajiem nav iespējas tur aiziet. Pirms darba to dara tikai nedaudzi, bet sestdienās gribas ilgāk pagulēt.

SIA Kuldīgas komunālie pakalpojumi tirgus apsaimniekošanas daļas vadītāja Natālija Freimane atzina, ka agrais tirgus nav vienīgā problēma, kas neveicina pircēju un pārdevēju aktivitāti: „Tirgum grūti piebraukt un novietot mašīnas, pirkumi tālu jānes. Visiem tagad vajag tūlīt un ātri. Uz tirgu cilvēki dodas pēc atsevišķām precēm, piemēram, kartupeļiem, bet netālajā lielveikalā var nopirkt visu uzreiz. Žēl, ka tirgus ziemā tik neaktīvs, jo Kuldīgā tas ir viens no zaļākajiem. Paši pārdevēji pamana, ja kāds negodīgs vēlas ievestus produktus pārdot kā vietējos.” N.Freimane uzsvēra, ka aktīvajos mēnešos, kad tiek tirgoti stādi, vietas ir par maz, tāpēc tiek domāts, kā pieķert kādu teritoriju blakus.

 

Grib maz strādāt un daudz pelnīt

 

Laidu pagasta Migldārzu īpašnieks Ilmārs Gulbis teica, ka grūti savu produkciju pārdot tāpēc, ka lielveikalos iekļūt gandrīz nav iespējams, bet mazo veikaliņu palicis maz: „Latvijas problēma ir arī cena un daudzums. Zemnieki vēlas strādāt mazāk un vairāk nopelnīt – grib iestādīt pushektāru zemeņu, tad braukt ar džipu un ceļot. Tāpēc cena uzskrūvēta tā, ka audzētājs ar sezonā nopelnīto grib iztikt visu gadu. Tad nu viņš izrēķina, cik naudas vajadzētu, sadala uz ogu kilogramiem un dabū to milzu cenu. Kad es savas ogas pārdevu par eiro, man klupa virsū, ka cenu nositu. Stādiet vairāk! Es iestādīju lielu ābeļdārzu, kaut gan bieži esmu dzirdējis, ka Latvijas ābolus nav, kur likt. Ja negrib pirkt par pusotru eiro kilogramā, tad saka – nevienam nevajagot.”

I.Gulbim piekrita kooperatīva vadītāja: „Negribam noliekt muguru. Šogad āboli bija daudzos dārzos, bet mums – problēmas dabūt vietējos augļus.”
Lauksaimnieks Normunds Kļava jautāja, kur pārdot 100 kg ķiploku. G.Šternberga ieteica meklēt gaļas pārstrādātājus, taču tie, kuri ņem vairumā, parasti vēlas zemāku cenu. Viņa novērojusi, ka latvieši neprot cenu nolaist: „Labāk izmetīs ārā nekā pārdos lētāk.” D.Mellere ieteica produkciju pārstrādāt, par piemēru minot kādus audzētājus Jelgavas pusē: „Viņi no ķiplokiem ražo ledenes, marinē tos un izdomā vēl citus veidus. Tā tiek iedota pievienotā vērtība.”

 

 

Attēlā:

„Visiem tagad vajag tūlīt un ātri. Cilvēki labāk visus produktus uzreiz pērk lielveikalā, lai gan Kuldīgas tirgus ir viens no zaļākajiem Kurzemē,” tā neaktīvo tirdzniecību rudenī un ziemā skaidro Kuldīgas komunālo pakalpojumu speciāliste Natālija Freimane (otrā no labās).

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: