Laikraksts Kurzemnieks

„Zināt, kā ir ar sviestmaizi, kad rika palikusi maza, bet sviesta vēl daudz? Sasmērē virsū visu. Bet vajag to sviestu pa visu Latviju pa kumšķiem izvietot!” sacīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centra darbinieks Adrians Dravnieks domā: „Tāds, kurš guļ mājās, viņam ir mājmācība, viņš darbojas ar savu planšeti. Robots atnes ēdienu, aizved uz dušu. Principā viņš tikai guļ un aptaukojas. Bet ļoti ceru, ka tā nenotiks.”

„Jaunāks nekļūstu, bet ar tehniku, pieredzi un prātu varu daudz. Var teikt – esmu gluži kā vīns: jo vecāks, jo labāks,” smejoties saka basketbolists Kalvis Sprūde.

„Tas, kas man nepatīk skolā, ir papīri. Reizēm šķiet, ka dokumentācijas ir par daudz,” saka Kuldīgas Centra vidusskolas skolotāja Antra Spuļģe.

„Mēs visi esam starp dzirnavām – skolas direktors starp kolektīvu un izglītības nodaļu, izglītības nodaļa starp skolotājiem un pašvaldību, ministriju.

„Puišiem dušā patīk dziedāt, un, ja pazūd karstais ūdens, tad var paņemt arī augstās notis,” saka Jana Volksone-Pronckus, kura darbojas Zemessardzē.

Kāpnes Pilsētas laukumā 1, kas ved uz Kuldīgas veikalu "Top!", beidzot pārbūvētas.

„Tāpat kā Kolorādo vabole sēž un gaida, kad izdīgs kartupelis, tā spīgulis sēž pie rapša un gaida pumpurus,” lauka dienā Padurē saka un rāda Valsts augu aizsardzības dienesta Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore Māra Bērziņa.

„Ceļi jums patiešām labi. Vai nu jums maz tūristu, kas tos izbraukā, vai laba valdība,” spriež čehu tūrists Kuldīgā. Arī meitenes no Šveices, kuras ceļo ar divriteņiem, uzskata: „Jums ir ļoti labi un jauni ceļi – viegli un patīkami braukt.”

„Ir gadījumi, kad pacients saka – man tikai paskatījās, parunāja par ārstēšanas plānu. Bet tas nozīmē – iekāpt krēslā, izmantot vienreiz lietojamos materiālus, arī māsiņa te man līdzās nestāv par velti, alga jāmaksā arī administratoram, kas sagaida ārā, reģistrē, zvana un atgādina par pierakstu, kārto kartītes. Tas viss prasa naudu. Man ir ideja salikt internetā, cik izmaksā katra mazā plombīte,” skaidro zobārste Anete Paškova.

„No Rīgas atveda preci milzīgos daudzumos. Vienreiz tās pat bija 13,5 tonnas. Milzīgas ķīpas, no tām audumi jāizdabū ar lieliem laužņiem. Visi importa audumi bija jāpārmēra. To darīja četru cilvēku komisija. Katrs baķis jāiztin, jāpārmēra, jāsatin, un tad varēja likt veikalā,” padomju laiku tirdzniecību atceras Velga Pigevica.

„Daudziem interese par vakanci zūd tad, kad viņi uzzina, ka jāstrādā laukos un ar lopiem. Varbūt tāpēc, ka tas ir arī fizisks darbs, jo cilvēki iesēdējušies mājās pie datoriem, planšetēm un nevar iekustēties. Jāstrādā, arī spītējot tam, kāds ārā laiks – lietus līst vai saule spīd,” saka Īvandes "Zāģeru" saimniece Alise Kociņa.