Laikraksts Kurzemnieks

„Organizatoriskās lietas var kārtot jebkurš, un tur vajadzīga atbildības izjūta, bet galvenais izaicinājums ir saglabāt radošumu. Īpaši, ja tik daudz gadu strādā vienā jomā,” saka ilggadējā Alsungas kultūras darbiniece Gunta Matēviča.

„Jo mazāk spēka zivis iztērē, pārvarot upē šķēršļus, jo vairāk tās var atdot pēcnācēju radīšanai,” skaidro zivaudzētājs Valdis Plaudis.

„Lielās zādzības beigušās, bet mazās bijušas un būs. Ik pa laikam kāds kaut ko nocērt patvaļīgi. Iebrauc ar vieglo mašīnu un piekabi, sazāģē sev malciņas kravu,” saka "Latvijas Valsts mežu" Dienvidkurzemes mežkopības vadītājs Uldis Ozols.

„Mājai riņķī bija sastādīti lieli koki, kas ātri aug, dod zaļumu un ēnu. Viens tāds reiz izglāba ēku no uguns, jo ar lielo lapotni bijis uzbrūkošajām liesmām priekšā kā aizsegs,” stāsta Raņķu pagasta "Ventaskalnu" īpašnieki Ārija un Jānis Storķi.

„Jocīgākais jautājums bijis tāds: „Vai par Ventas rumbas apmeklējumu jāmaksā?” Kuldīdzniekus tas uzjautrina, bet, ja labi padomā, pasaulē par daudzu dabas objektu apskati ir jāmaksā,” saka tūrisma speciāliste Inese Krone.

„Mobilie tālruņi ar veselīgu dzīvesveidu neiet kopā. Tas ir briesmīgi, kad, garām ejot, redz bērnus, kuri sasēdušies uz dīvāniņiem un nevis sarunājas, bet skatās telefonā,” saka skolotāja Silvija Herca.

„Ir aprēķins: lai laukos ģimene vienu bērnu palaistu skolā, vajag vismaz 200 hektāru zemes, bet tas atkarīgs no tā, cik intensīva saimniekošana,” saka Indulis Zīlītis, meža stādu audzētājs Rudbāržos.

„Kad nāk diplomdarbs, studenti to uztver ļoti nopietni – vēlas radīt ko lielu, varenu, tā pārsteigt sevi un publiku. Bet bieži vien jaunie cilvēki nezina, cik tā zivs būs liela un vai viņi varēs to norīt – vai neiesprūdīs kaklā,” saka Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Vītoliņš.

„Veikalā paskatoties, cik maksā sviests, krējums un piens, un salīdzinot ar to, cik samaksā mums, saprotam, ka paliekam zaudētājos. Ja veikalos piena cena paaugstinās, tas nenozīmē, ka arī mums maksā vairāk,” saka Kurmāles zemnieks Andris Cīrulis.

„Lauki tiek apvienoti lielākās platībās, un ainava kļūst vienveidīga. Pat zaķim vairs nav, kur palikt,” secina Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Oļģerts Nikodemus.

„Kolhoza laikos bija piena un gaļas normas, tagad – mēslu norma,” par "Kuldīgas komunālo pakalpojumu" noteikto obligāto minimālo maksu par atkritumiem ironizēja kāds vīrs Laidu sapulcē.

Pirmajos kolhoza gados Ēdolē kolhoznieki pusdienas pārtraukumā lasījuši grāmatas: viens skaļi, pārējie klausījušies. /No faktiem Ēdoles bibliotēkas 170. gadadienā./