Laikraksts Kurzemnieks

„Ja kādreiz teica, ka somu bērni piedzimst ar slēpēm pie kājām, tagad var teikt, ka visi piedzimst ar telefonu rokās,” saka Sarmīte Rozentāle.

„Var gadīties tādas dienas, kad jāuztaisa trīs vai četri sižeti. Tad visu dienu krustu šķērsu braukāju pa Rīgu. Pa ceļam telefonā rakstu tekstus, atbraucu uz televīziju, samontēju videomateriālu un dodos tālāk. Bieži vien darbā ierodos deviņos, desmitos no rīta un prom tieku vienpadsmitos vakarā,” stāsta LTV sporta žurnālists, Nīkrācē dzimušais Matīss Timofejevs.

Snēpeles saimniecības "Sidraba avoti" kūtīs ir ap 200 aitu no divām šķirnēm: Romanovas (Krievija) un Merino (Vācija). Īpašnieks Madars Reimanis smej, ka pie viņa krievi ar vāciešiem sadzīvo draudzīgi.

„Lieldienu zaķis būs ar krāsainu seju, kaķīša ausīm, sieviešu matiem un zaķīša asti,” zina teikt Amanda no Kuldīgas bērnudārza "Ābelīte".

„Kam tās govis, kam tie zirgi,/ Kas man kādreiz piederēj’?/ Manas govis, mani zirgi/ Tagad pieder kolhozam,” no padomju laikiem īvandnieka Tālivalža Kalnenieka atmiņā kāda dziesma, kas dziedāta tikai uzticamu ļaužu pulciņā.

„Izrādās, lidsabiedrība "Ryanair" piekopj jaunu politiku: ja nepiemaksā, lai sēdvietas var izvēlēties, ceļotājus, kuri biļetes pirkuši kopā, izsēdina iespējami tālu vienu no otra. Nekas – trīs stundas līdz Marokai nav deviņas līdz Japānai, tāpēc esam gatavi sēdēt katrs savā lidmašīnas galā,” stāsta Jurģis Lipsnis.

„Tāpat kā vīrs nekad nestāstīs sievai, cik iztērēts instrumentiem garāžā, tā sievietes neatklās, cik maksā matu fēns vai kopšanas līdzekļi,” saka frizieris Andris Bergmanis.

„Man vēl tagad asinīs: ja sarunāta tikšanās, noteikti būšu. Tā ir ar jebkuru klientu: ja vienreiz piekrāpsi, tad to zaudēsi,” secina Ārija Pušilova ar 40 gadu apdrošinātājas pieredzi.

„Stāv pircēja, skatās acīs un lēnām rullē kopā manis austo dvielīti,” audēja Ināra Āboliņa smejoties atceras gadatirgus Brīvdabas muzejā.

„Daudzi bērni vairs nemāk spēlēties. Viņiem vajadzētu trenēt dziļos muskuļus, attīstīt līdzsvaru, skriet un staigāt pa nelīdzenām virsmām: jūrmalas smiltīm, mežu vai akmeņiem,” saka ergoterapeite Selga Kancāne.

„Manā laikā bija viens telefons, kas mājās pievienots pie vada. Tagad viss ir pilnīgi citādi un iespējas jauniešiem – prātam neaptveramas. Piedāvājumu jūklī var apjukt. Mūsu jaunībā risks izvēlēties ko nepareizu bija mazāks,” saka Inese Astaševska.

„Pat pareizi sašķirotas elektroiekārtas rada kaitējumu dabai, jo tikai nelielu daļu izejmateriālu var izmantot atkārtoti. Tāpēc jaunu telefonu labāk pirkt tikai tad, kad vecais nolietojies tik ļoti, ka to vairs nevar salabot, nevis reizi gadā vai divos,” iesaka Alise Krūmiņa no biedrības "Homo ecos".