Laikraksts Kurzemnieks

„Ceļi jums patiešām labi. Vai nu jums maz tūristu, kas tos izbraukā, vai laba valdība,” spriež čehu tūrists Kuldīgā. Arī meitenes no Šveices, kuras ceļo ar divriteņiem, uzskata: „Jums ir ļoti labi un jauni ceļi – viegli un patīkami braukt.”

„Ir gadījumi, kad pacients saka – man tikai paskatījās, parunāja par ārstēšanas plānu. Bet tas nozīmē – iekāpt krēslā, izmantot vienreiz lietojamos materiālus, arī māsiņa te man līdzās nestāv par velti, alga jāmaksā arī administratoram, kas sagaida ārā, reģistrē, zvana un atgādina par pierakstu, kārto kartītes. Tas viss prasa naudu. Man ir ideja salikt internetā, cik izmaksā katra mazā plombīte,” skaidro zobārste Anete Paškova.

„No Rīgas atveda preci milzīgos daudzumos. Vienreiz tās pat bija 13,5 tonnas. Milzīgas ķīpas, no tām audumi jāizdabū ar lieliem laužņiem. Visi importa audumi bija jāpārmēra. To darīja četru cilvēku komisija. Katrs baķis jāiztin, jāpārmēra, jāsatin, un tad varēja likt veikalā,” padomju laiku tirdzniecību atceras Velga Pigevica.

„Daudziem interese par vakanci zūd tad, kad viņi uzzina, ka jāstrādā laukos un ar lopiem. Varbūt tāpēc, ka tas ir arī fizisks darbs, jo cilvēki iesēdējušies mājās pie datoriem, planšetēm un nevar iekustēties. Jāstrādā, arī spītējot tam, kāds ārā laiks – lietus līst vai saule spīd,” saka Īvandes "Zāģeru" saimniece Alise Kociņa.