Laikraksts Kurzemnieks

„Bērni pēc dabas ir ļoti zinātkāri, labprāt pavada laiku ar vecākiem pat tad, ja tas ir nedarīt neko. Viņi vecākus atdarina, un šī pieredze viņu atmiņā ierakstās apzināti vai neapzināti. Pieaugušajiem jādomā līdzi, jo bērnība ir pamats teicienam "Ko sēsi, tas augs",” saka trīs bērnu mamma Kristīne Gansone.

„Šādā mazā miestā ir ļoti viegli vienam otru uzpasēt. Nav jau kā Rīgā. Te, Dzeldā, visi visus pazīst. Tiklīdz kāds gribēs sagrēkot un neievērot pašizolāciju, visi to zinās un viņam aizrādīs. Ja neklausīs, tad izsauks policiju. Tāpēc jau te ir tik mierīgi,” saka veikala "Elva" pārdevēja Lūcija Briede.

„Covid-19 drīz var klauvēt arī pie manām durvīm. Vienīgā doma – no mājām neiziet. Beidzot izcepu rudzu maizi un aizdomājos. Vai tiešām vajag notikt epidēmijai, lai ceptu maizi? Visu jau var nopirkt. Varbūt Dieviņš atsūtījis pārbaudījumu? Cilvēki, attopieties! Dzīve iet uz priekšu, bet jūs tik visu atliekat uz vēlāku laiku un skrienat dzīvei pa priekšu. Te nu ir tas vēlāk!” saka Ilona Čilipāne no Īrijas.

„Datora ātrums aug. Šībrīža datori skaita ātrāk nekā pērtiķa smadzenes, šogad skaitīs ātrāk nekā cilvēka smadzenes, un nākamajā gadā kvantu datori varēs problēmas atrisināt dažu minūšu laikā. Tā ir nākotne. Cilvēki zaudēs darbu. Amerikā pārdevēju, sekretāru, kasieru un grāmatvežu darbu jau izpilda ierīces,” saka finanšu eksperts un uzņēmējs Artūrs Geisari.

„Pareizā shēma, kas būtu jādara, lai ēka būtu droša: vismaz reizi gadā tā jāapskata. Ja redz kādas ziepes, vajadzīga padziļināta izpēte. Balstoties uz šo novērtējumu, jāizplāno darbi, un pēc remonta izmaksām jānosaka apsaimniekošanas maksa. Taču notiek otrādi - tiek noteikta kaut kāda apsaimniekošanas maksa un pēc tās attiecīgi kalkulēts, kādus darbus ēkas uzturēšanai varēs paveikt,” saka Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins.

“Diemžēl mūsu nodokļu sistēma ir tāda, kas jaunos neatbalsta. Tikko tev ir doma galvā, to apliek ar nodokļiem. Tu jau esi parādā, ar nosistu gribēšanu un varēšanu,” saka Liāna Āboliņa.

„Ja tevi vienreiz izmet pa durvīm, nāc iekšā pa otrām un, ja izmet pa tām, nāc pa trešajām! Nevajag nekad nolaist rokas,” iesaka Baiba Sipeniece-Gavare.

Padurnieks Dzintars Leja, kura īpašums atrodas Ventas liegumā: „Iebrauc makšķernieks ar džipu. Aizrādu, ka te ir liegums, norādu uz zīmēm. Viņš atbild: brilles esot mājās, zīmes nevarot saskatīt. Bet tārpu uz āķa uzspraust gan var.”

„Uz savvaļas zoodārzu braucām ar tā sauktajām golfa mašīnītēm. Bet, kamēr apskatījām ziloņus un degunradžus, kāds pamanīja, ka mašīna tiek aptīrīta. Pērtiķi ķidāja somas un apēda visu, ko pamanījās atrast!” kuldīdznieks Gatis Rožkalns atceras Taizemē piedzīvoto.

Biznesa trenere Vita Brakovska: „Latvijas pļavās un grāvjos aug zelts, ko nespējam ieraudzīt. Viena sieviete Pļaviņu novadā pelna, pārdodot pelnus, un viņas tirgus ir Amerikā, Kanādā. Cita nātres pārvērš pulverī un pārdod gatavu materiālu smūtijiem.”

Iedzīvotāju sapulcē Padurē tiek runāts par Kuldīgas stāvvietām ar ierobežotu laiku. Pašvaldības policijas vecākais inspektors Dzintars Pakalns: „Ja nav speciālā pulkstenīša, pietiek, ja uz auto paneļa noliek lapiņu, uz kuras rakstīts laiks.” Kāda padurniece iebilst, ka lapiņa un rakstāmais vienmēr nav līdzi. Dz.Pakalns: „Tad uzrakstiet uz priekšējā stikla ar lūpu krāsu.”

Kuldīgas novada sociālā dienesta direktores vietniece Anda Šlakorciņa: „Sociālo darbinieku salīdzinu ar ārstu. Ārsts nosaka diagnozi, sociālais darbinieks – problēmu, ārsts izraksta medikamentus, darbinieks piedāvā risinājumu, ārsts nosūta uz izmeklējumiem, sociālā darbinieka instrumenti ir sociālie pakalpojumi. Ja pie ārsta neiesim, zāles nedzersim, viņš nevarēs palīdzēt. Tāpat ar sociālo darbinieku: ja klients pakalpojumus neizmantos, palīdzēt nevarēsim.”