Laikraksts Kurzemnieks

„Pārmaiņu laikos tūrismā darba nebija. Tik vien kā "Kupi – prodai!" ("Pērc – pārdod!" – krievu val.) braucieni uz Varšavu, bet par tūrismu to grūti nosaukt. Vedām prom rūpnīcas "Straume" ražotās kafijas dzirnaviņas, mikserus. Pirkām to, kā pie mums trūka. Uz Somiju vedām šņabi, jo nebija tik daudz somu marku, lai samaksātu par stāvvietu,” atceras Kuldīgas gide Inga Trumsiņa.

Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdis Agris Rozenfelds pasākumā "Kuldīgas novada gada balva sportā": „Visiem novēlu sapņot par rezultātiem, vēlu izturību, lai sapņus piepildītu. Arī labu veselību un labas analīzes!”

„Ļoti daudzas situācijas "lost in translation" ("pazudis tulkojumā") notika valodas pārpratumu dēļ. Draugs mani aicināja uz pirti, jo tur vairāki draugi gatavos bārbekjū. Es atbildēju: „Jā! Kur un cikos?” Viņš prasīja: „Vai tu zini, kas ir pirts?” „Nē!” Izrādās – vajag ņemt līdzi peldkostīmu un dvieļus,” tā mācību laiku Kuldīgas ģimnāzijā atceras Ana Beatrise da Kosta Moreira no Brazīlijas.

„Tā reizē ir plašs un vienkāršs jautājums, jo savā virtuvē par to atbildam paši. Pamatā ir divas lietas – personīgā un darba higiēna. Mājās reizēm visi pieļaujam kļūdas. Piemēram, vienā izlietnē mazgājam rokas, traukus un pārtiku,” saka Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma pedagoģe Anita Bērziņa.

Vārmes amatierteātra režisore Lida Čevere atceras gadījumu šovasar Alūksnē: „Aktieriem jāspēlē, ka viņi nāk no bērēm. Izdomājām, ka viņi uz skatuves uznāks no zāles – lauku dzīves nogurdināti, iedzēruši, ne visai smuki saģērbušies. Kultūras nama vadītāja pielēca kājās: „Tā! Ko tie te tagad dara?” Viņa nodomāja, ka tie nav aktieri...”

Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Grasbergs Kurzemes pašvaldību vadītājiem stāsta par mencu zvejas aizliegumu Baltijas jūrā: „Nav vainojami zvejnieki, ka par daudz nozvejojuši. Mums katram jāpadomā, kas nonāk jūrā: kādus tīrīšanas līdzekļus lietojam, cik bieži mazgājam mašīnas, ko aizpludinām kanalizācijā.”

„Nākotnē īpašu kameru varētu piestiprināt pie traktora, un zemnieks pats varētu noteikt, cik laba zāle ir viņa laukā. Ja šāda kamera ir satelītam, varētu redzēt, vai zemnieki savas platības nopļauj, novērtēt, cik zemes izmantots lauksaimniecībai, lielā platībā apskatīt mežus,” par satelīttehnoloģijām saka kuldīdznieks Roberts Trops.

„Aktieris ir tāds pats cilvēks kā citi. Galvenais, kas šajā profesijā atšķirīgs, – viņš pats ir sava darba instruments. Viņa balss, ķermenis. Svarīgi, kā apgūta spēja sevi kā instrumentu izmantot,” saka Zane Daudziņa.

„Zināt, kā ir ar sviestmaizi, kad rika palikusi maza, bet sviesta vēl daudz? Sasmērē virsū visu. Bet vajag to sviestu pa visu Latviju pa kumšķiem izvietot!” sacīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centra darbinieks Adrians Dravnieks domā: „Tāds, kurš guļ mājās, viņam ir mājmācība, viņš darbojas ar savu planšeti. Robots atnes ēdienu, aizved uz dušu. Principā viņš tikai guļ un aptaukojas. Bet ļoti ceru, ka tā nenotiks.”

„Jaunāks nekļūstu, bet ar tehniku, pieredzi un prātu varu daudz. Var teikt – esmu gluži kā vīns: jo vecāks, jo labāks,” smejoties saka basketbolists Kalvis Sprūde.

„Tas, kas man nepatīk skolā, ir papīri. Reizēm šķiet, ka dokumentācijas ir par daudz,” saka Kuldīgas Centra vidusskolas skolotāja Antra Spuļģe.