Laikraksts Kurzemnieks

„Mēs visi esam starp dzirnavām – skolas direktors starp kolektīvu un izglītības nodaļu, izglītības nodaļa starp skolotājiem un pašvaldību, ministriju.

„Puišiem dušā patīk dziedāt, un, ja pazūd karstais ūdens, tad var paņemt arī augstās notis,” saka Jana Volksone-Pronckus, kura darbojas Zemessardzē.

Kāpnes Pilsētas laukumā 1, kas ved uz Kuldīgas veikalu "Top!", beidzot pārbūvētas.

„Tāpat kā Kolorādo vabole sēž un gaida, kad izdīgs kartupelis, tā spīgulis sēž pie rapša un gaida pumpurus,” lauka dienā Padurē saka un rāda Valsts augu aizsardzības dienesta Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore Māra Bērziņa.

„Ceļi jums patiešām labi. Vai nu jums maz tūristu, kas tos izbraukā, vai laba valdība,” spriež čehu tūrists Kuldīgā. Arī meitenes no Šveices, kuras ceļo ar divriteņiem, uzskata: „Jums ir ļoti labi un jauni ceļi – viegli un patīkami braukt.”

„Ir gadījumi, kad pacients saka – man tikai paskatījās, parunāja par ārstēšanas plānu. Bet tas nozīmē – iekāpt krēslā, izmantot vienreiz lietojamos materiālus, arī māsiņa te man līdzās nestāv par velti, alga jāmaksā arī administratoram, kas sagaida ārā, reģistrē, zvana un atgādina par pierakstu, kārto kartītes. Tas viss prasa naudu. Man ir ideja salikt internetā, cik izmaksā katra mazā plombīte,” skaidro zobārste Anete Paškova.

„No Rīgas atveda preci milzīgos daudzumos. Vienreiz tās pat bija 13,5 tonnas. Milzīgas ķīpas, no tām audumi jāizdabū ar lieliem laužņiem. Visi importa audumi bija jāpārmēra. To darīja četru cilvēku komisija. Katrs baķis jāiztin, jāpārmēra, jāsatin, un tad varēja likt veikalā,” padomju laiku tirdzniecību atceras Velga Pigevica.

„Daudziem interese par vakanci zūd tad, kad viņi uzzina, ka jāstrādā laukos un ar lopiem. Varbūt tāpēc, ka tas ir arī fizisks darbs, jo cilvēki iesēdējušies mājās pie datoriem, planšetēm un nevar iekustēties. Jāstrādā, arī spītējot tam, kāds ārā laiks – lietus līst vai saule spīd,” saka Īvandes "Zāģeru" saimniece Alise Kociņa.

Starp mašīnām un apmeklētājiem nesteidzīgi pastaigājas gailis ar vistām. Kūts durvis atvērtas, bariņš melnraibo gotiņu nejūtas traucētas. “Diez ko par Nīderlandes saimniecībās pierasto ainu teiktu mūsu Pārtikas un veterinārais dienests (PVD)?” pieredzes apmaiņas braucienā prātoja mūspuses lauksaimnieki.

„Vecākiem ir tieksme bērniem likt kādu mūzikas instrumentu apgūt tāpēc, ka jaunībā viņi paši to vēlējās, bet es neieteiktu tā rīkoties. Pasaulē jau pietiek tādu cilvēku, kuri nav īstajā vietā un dara to, kas pašiem nepatīk,” saka Undīne Rolava.

„Viena otrai visu stāstām. Kad redzu, ka Līna nejūtas labi, uzreiz saprotu, kas viņai kaiš. Ja kas uz sirds, izrunājamies, un kļūst vieglāk. Mēs noteikti esam labākie draugi – tā ir dvīņu priekšrocība,” saka Māra Skuja par dvīņumāsu Līnu Speciusu-Andersoni.

Kuldīdznieki Silvija un Arnis Herci ģimeņu ballē no groza izvilkuši sakāmvārdu: „Jo plānāks ledus, jo lielāka vēlēšanās to pārbaudīt.” Silvija iesaucas: „Kolosāli! Mans vīrs ir makšķernieks, bet ledus zem viņa vienmēr ir izturējis.”