Aizvērt

Palīdzība dzīves grūtākajā brīdī

2022. gada 15. jūlijā, 17:00
Raksta autors: Inta Jansone, Daiga Bitiniece
Palīdzība dzīves grūtākajā brīdī
Kas mainījies pēc pašvaldību reformas – turpinām sarunu ar Kuldīgas novada sociālā dienesta direktori SARMĪTI SEGLIŅU, speciālistēm MAIRU BAUMANI (strādā ar pilngadīgajiem), LIGITU BERGMANI (strādā ar ģimenēm un bērniem; abas aptver bijušo Alsungas novadu, Ēdoles un Gudenieku pagastu), AGNESI ZĪLĪTI (strādā Kuldīgā) un MIRDZU RAGU (strādā bijušajā Skrundas novadā).
Kurzemnieka publikāciju sērijā Izpēti, izgaismo, risini uzmanības fokusā – sociālā sfēra Kuldīgas novadā.


-----------------------------------------------


Vai varat nodalīt savu darbu un mājas dzīvi?


Maira Baumane (M.B.): – Daudzus gadus strādājot, to iemācās. Taču brīžiem ir krīzes situācijas, kad mājās palikt nevar un steidzami jādomā par problēmas risinājumu.

Mirdza Raga (M.R.): – Varbūt Kuldīgā ir citādāk, bet Skrundā viens otru pazīst. Brīvdienā, kad iepērkos veikalā, cilvēki nekautrējas nākt klāt un prasīt, kad dabūs izziņu, vai arī stāstīt problēmas. Reizēm atgādinu, ka viņš savas problēmas stāsta veikalā un ka labprātāk viņu uzklausītu darbavietā pirmdienas rītā.

Ligita Bergmane (L.B.): – Es cenšos nodalīt, bet vienmēr nav iespējams. Redzot, kurš klients zvana, zinu, ka iespējamas problēmas. Dažreiz, redzot, ka iepērkos veikalā, kāda ģimene tiek uzkrītoši skaļi aprunāta tā, lai es noteikti dzirdētu. Palīdzēt citiem īsti negrib, bet kritizēt gan var.

M.R.: – Vairākkārt esam uztvēruši, lai cilvēki laikus mūs informē, ja redz problēmas. Bieži vien stāsta: „Vai zināji, ka pirms nedēļas bija tas vai kas cits…?” Prasu, kāpēc neteica uzreiz. Ēdolē ir tādi cilvēki, kuri kaimiņus ļoti uzmana, īpaši seniorus, un mūs informē. Un tā ir pareizi. Bet bijis arī tā: kaimiņš zvana, ka cilvēks pēkšņi palicis uz gultas – kājas neklausa. Ātrā palīdzība konstatējusi, ka problēma nav medicīniska, bet ir sociāla – cilvēks nestaigā. Nokārtojam īslaicīgo aprūpi, bet izrādās, ka cilvēkam bijis insults.

L.B.: – Vēl noteikti jāziņo, ja ģimenē notiek vardarbība pret bērniem vai pret pieaugušo, ja redz zilumus, skrāpējumus. To, ka bērni nav atbilstoši saģērbti vai paēduši, citi pamana, un skolas mums ziņo. Kūtrāka ir sadarbība ar ģimenes ārstiem. Par staigājošajām ģimenēm jeb tām, kas atbrauc no citurienes, iedzīvotāji ziņo ātrāk nekā par vietējām, jo pret tām attieksme ir tolerantāka.

Sarmīte Segliņa (S.S.): –Zinu gadījumu, ka audžutēvs katru dienu uz audžubērniem kliedz. Kaimiņi saka: visu laiku ir troksnis. Arī par to būtu jāziņo, ne tikai tad, kad ir zilumi. Emocionālo vardarbību pamanīt grūtāk.
Pagājušogad tieši vardarbības dēļ psihologu apmeklēja vairāk nekā 90 bērnu un 40 pilngadīgie.
Vardarbīgajiem mums jāpiešķir vardarbības mazināšanas programma, lai mācās savaldīt dusmas. Tādi bijuši 23. Mums ir sadarbība ar septiņiem augsti kvalificētiem psihologiem.

Agnese Zīlīte (A.Z.): – Sociālajam darbiniekam jāreaģē uz katru ziņojumu un tas jāpārbauda.

S.S.: – Dažreiz tas neapstiprinās. Tomēr aicinu cilvēkus nepalikt vienaldzīgiem.

L.B.: – Ir tādas ģimenes, kurās vecāki vardarbību neatzīst, sakot, ka viss kārtībā. Mums ir tikai nojauta, bet trūkst pierādījumu. Vēlāk problēmas nāk uz āru – bērnam skolā parādās uzvedības problēmas. Klientiem palīdz probācijas dienesta uzraudzība – tās laikā viņi ļoti labi prot gan atturēties no pastiprinātas alkohola lietošanas, gan doties uz darbu. Tiklīdz uzraudzība beidzas, viss aiziet vecajās sliedēs.


Sociālu problēmu ir daudz, un jūs tās risināt. Kā darbinieki pasargāti no izdegšanas?


S.S.: – Kā vadītājai pēc novadu apvienošanas man komunicēt ar darbiniekiem ir grūtāk, jo viņu ir vairāk. Darbs notiek trīs nodaļās, 18 klientu pieņemšanas vietās pagastos, Skrundā un Kuldīgā. Katram sava izpratne un viedoklis par kādu jautājumu. Tas vairāk ir izaicinājums man.

M.B.: – Ja ir neskaidrības, cenšamies tās uzreiz pārrunāt.

S.S.: – Kolektīvā rīkojam motivācijas pasākumus. Dodamies pieredzes apmaiņā uz citiem novadiem. Darbiniekiem būtiskas ir supervīzijas.


Ko tas nozīmē?


S.S.: – Tas ir atbalsts darba jautājumos. Ar darbiniekiem tiekas speciāli mācīts cilvēks – supervizors. Darbinieks izvirza problēmu, kas viņu nomāc. Tas vajadzīgs, lai darbā neizdegtu.

L.B.: – Pēdējā gadā, kad strādāju ar ģimenēm un bērniem, labi to jūtu, kad jauktās grupās braucam uz citiem novadiem. Ar kolēģiem pārrunājam aktuālāko, no malas padomu dod arī supervizors.


Kādēļ izvēlējāties šo specialitāti, un kāds ir jūsu mērķis?


L.B.: – Ar sociālo jomu esmu saistīta gadus trīsdesmit. Gribētu, lai cilvēks, kuram ir problēma, nebaidītos nākt pie manis, lai viņam neliktos, ka esmu pārāka. Cenšos sadarboties ar visiem, jo man ir svarīgi būt savu klientu pusē. Ikdienā man patīk preventīvie pasākumi.

M.R.: – Sociālajā darbā esmu no 2014. gada. Palīdzības darbs man ļoti patīk. Mazliet kaitina uzskats, ka sociālais darbinieks ir tikai naudas dalītājs.

M.B.: – Arī man patīk darbs ar cilvēkiem. Pirmā izglītība man ir medicīnas māsa. Ja sociālais darbs nebūtu aicinājums, šaubos, vai 19 gadus to darītu. Gandarījums ir katra atrisinātā ātrās krīzes situācija, piemēram, kad bijis ugunsgrēks.

A.Z.: – Sociālajā dienestā strādāju četrus gadus. Man ir arī juridiskā izglītība. Sociālajā palīdzībā, kur viss noteikts likumā, sevi redzu vairāk nekā darbā ar sociālajiem pakalpojumiem vai ģimenēm. Uzlabojot cilvēku labklājību, mēs uzlabojam visas sabiedrības dzīvi.

S.S.: – Sociālais darbs caurvijies arī manai darba dzīvei. Sāku Veģu aprūpes iestādē, kur ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, tagad esmu šeit. Darbā gandarī katra cilvēka sasniegumi, ja mēs tajos palīdzam.




 







-----------------------------------------------



Viedokļi


Kā sociālā dienesta darbu vērtē klienti?

 
Agita no Skrundas puses:

– Apvienotajā novadā ir jūtamas atšķirības. Agrāk Skrundas novadā nebija iespējas saņemt veselības pabalstu. Tagad pēc ārsta apmeklējuma iesniedzu sociālajam darbiniekam čekus, un naudu man atmaksā – tas ir liels atspaids. Man pie ārstiem doties iznāk daudz, jo esmu trešās grupas invalīde. Saņemu pabalstu arī malkai. Viss iet uz labo pusi. Dienestā ir atsaucīgi darbinieki: ja ko nesaprotu, izstāsta, palīdz aizpildīt veidlapas. Vienīgi gribētos, lai senioriem sarīkotu ekskursiju. Skrundas novadā braucām – bijām minizoodārzā un citās vietās. Senioriem pietrūkst sanākšanas. Problēma ir transports no Skrundas uz Kuldīgu un atpakaļ – tas kursē reti. Ir bijis tā, ka gandrīz visa diena jāpavada Kuldīgā, lai tiktu atpakaļ. Daudzi brauc uz Saldu, jo tur satiksme labāka. Šo problēmu vajadzētu atrisināt. Vēl vajadzētu cilvēkus par pakalpojumiem un palīdzību vairāk informēt.

 
Rita no Skrundas puses:

– Man ir trūcīgās personas statuss. Ar palīdzību esmu apmierināta. Saņemu pārtikas pakas, man piešķir pabalstu gan malkai, gan mājoklim. Pašlaik man pensija ir 180 eiro, taču pašā sākumā bija 84 eiro. Dzīvoju viena, dzīvokļa īre ir dārga. Savulaik strādāju kolhozā – kad 1996. gadā tas likvidējās, citur darbu vairs nemeklēju, jo dzīvojām laukos, bija lopi. Vīrs teica, lai nestrādāju un saimniekoju pa mājām. Pirms deviņiem gadiem vīrs nomira, paliku viena, no laukiem pārcēlos uz Skrundu, un pazīstamie stāstīja, lai pēc palīdzības eju uz sociālo dienestu. Nezinu, kā izdzīvotu, ja nesaņemtu palīdzību.


Agnese no Alsungas puses:

– Man ir piešķirta aprūpe mājās. Reizi nedēļā samarieši atved pārtiku, zāles, uzkopj dzīvokli, bet reizi mēnesī ierodas ar lielu mašīnu, kur var nomazgāties, arī matus tur apgriež. Esmu ļoti apmierināta. Cilvēki, kas šo pakalpojumu sniedz, ir laipni un izpalīdzīgi. Es nejūtu, vai dzīve pēc novadu apvienošanas ir kļuvusi labāka, jo no mājas neizkustos, tikai tik, cik ar ratiņiem izbraucu pagalmā. Sociālais dienests ir pagastā. Aprūpe man ir no maija, par to pati sāku interesēties – prasīju ģimenes ārstei, un viņa ieteica vērsties sociālajā dienestā. Darbinieks atnāca uz mājām, sarakstīja dokumentus.

 
Rūta no Kuldīgas:

– Man ir maznodrošinātās personas statuss. Pirms pāris gadiem izlasīju, ka mana pensija atbilst tam, lai šo statusu saņemtu. Piezvanīju uz sociālo dienestu, ko man darīt, un saņēmu atbildi, lai dodos pie viņiem un uzrakstu iesniegumu. Pēc pensiju indeksācijas man bija pāris eiro par daudz, lai statuss tupinātos, tāpēc tas tika pārtraukts. Pēc laika izlasīju, ka varu pieteikties atkārtoti, jo pašlaik pensija ir 336 eiro. Man operēja abas acis. Pērn par vienu un šogad par otru operāciju man atmaksāja 250 eiro. Saņemu pabalstu arī par mājokli. Esmu par atbalstu pateicīga. Brīnos par tiem, kuri ir neapmierināti.






Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kā jūs iemācījāties peldēt?
Pats iemācījos
Tā arī neiemācījos
Bērnībā iemācīja vecāki
Skolā sporta stundās
Gribētu iemācīties
Bērnībā iemācīja draugi
Iemācīja dzīvesbiedrs/biedre
Mācījos speciālās nodarbībās
Visi nevar iemācīties peldēt