Aizvērt

Kā atrast īsto balansu attīstībai un atbalstam

2022. gada 14. augustā, 08:00
Raksta autors: Inta Jansone, Daiga Bitiniece
Kā atrast īsto balansu attīstībai un atbalstam
Foto: Laila Liepiņa
Šoreiz Kurzemnieka rakstu sērijas Izpēti, izgaismo, risini! uzmanības fokusā līdz 1. oktobra 14. Saeimas vēlēšanām – politika. Proti, kas vēlētājiem būtu jāzina, lai mēs kopīgi uz četriem gadiem ievēlētu iespējami labāko nākamo likumdevēju varu. Kurzemnieks stāstīs par to partiju (kurām socioloģiskās aptaujas paredz 5% barjeras pārvarēšanu) deputātu kandidātiem, kuri startē Kurzemes vēlēšanu apgabalā un ir no Kuldīgas novada. Tiks analizēts iepriekš paveiktais, uzklausīti vēlētāji, rīkotas diskusijas.
Šoreiz pirmā diskusija – par uzņēmējdarbību, ekonomiku, enerģētisko neatkarību un sociālajām tēmām.
Diskusijā piedalās deputātu kandidāte, Kuldīgas novada domes priekšsēde Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība), Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Ģirts Jankovskis (Attīstībai/Par!) un SIA Kandavas komunālie pakalpojumi vadītājs Dzintars Rušmanis (Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK).


_____________________________


Bizness, nodokļi, alga un mājoklis


Valstī svarīgi, lai attīstās uzņēmējdarbība. Arī partiju pro-grammās vairāk vai mazāk par to ir minēts. Kas kavē uzņēmējdarbības attīstību reģionos, kas būtu jādara, lai to veicinātu?

I.B.: – Tā vispirms ir nodokļu politika. No daudziem Kuldīgas novada uzņēmējiem esmu dzirdējusi par darbaspēka nodokli, uzņēmēji regulāri lūdz to pārskatīt, lai tas būtu mazāks. Tas ir jāskata kopā ar kopējo nodokļu slogu. Vēl sarunās ar uzņēmējiem esmu dzirdējusi arī par darbinieku trūkumu, īpaši reģionos. Atsevišķās specialitātēs šeit darbiniekus atrast ir grūti. Protams, tas ir saistīts ar atalgojumu. Parasti cilvēks saka: ja maksās vairāk, iešu strādāt. Ja atalgojums ir neliels, labāk aizbrauc ārpus Latvijas pelnīt naudu. Izglītotu, kvalificētu speciālistu trūkums reģionos būtu risināms jautājums. Kā to risināt? Viens no veidiem ir mājoklis. Uzņēmējdarbības veicināšana reģionos būtu saistāma ar mājokļu politiku un to veicināšanu reģionos, ko šobrīd valdība ir uzsākusi, un tas noteikti būtu jāturpina.
Svarīga ir arī zaļā politika lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Tai ir jābūt saprātīgai. Atbilstoši gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju vajadzībām.
Mums ir jāiet šis zaļais virziens, bet jāizvērtē lauksaimnieciskā ražošana – lai varētu dzīvot un strādāt, zaļai politikai jābūt saprātīgai. Bijām nesen pie Dzintara Erdmaņa Vārmes pagastā, viņš sacīja, ka principā rapsi vairs neaudzē, jo tie līdzekļi, kas ir atļauti, neiznīcina kaitēkļus rapsī, un tas neizaug. Daudzi lauksaimnieki šobrīd domā par zirņiem. Tiek domāts arī par pārstrādes rūpnīcu, kas ražos produkciju, ko izmantos pārtikas ražošanā.

Dz.R.: – Partijas nostādnēs ir nodokļu politika, nodarbinātība, šobrīd klāt nākusi arī enerģētika. Šie ir komplicēti un savstarpēji saistīti jautājumi. Piemēram, ja ņemam nodokļu jautājumu, darba devēja nodoklis ir pārāk smagnējs. To redzam Baltijas reģionā, skatoties uz savām kaimiņvalstīm. Mums ar nodokļu politiku ir jāiemācās regulēt stratēģiskās nozares un mainīgā situācija tirgū. Piemēram, mēs nevaram šobrīd aizliegt eksportēt tos resursus no Latvijas, kas mums pašiem kļūst par deficītu, bet mēs varam veicināt to palikšanu Latvijā tieši ar nodokļiem. Kā vienu no variantiem varu pateikt – uzņēmuma ieņēmuma nodokļa atlaide par to apjomu, kas pārdots vietējā tirgū. Šeit vajag izbalansēt to, cik tas varētu būt liels: vai atlaide ir līdz nullei vai līdz kādiem procentiem, lai ražotājs sāk domāt, vai turpināt sadarboties ar citām valstīm vai ir vieglāk atrast šeit noieta tirgu. Šajā gadījumā iespējams sagaidīt arī cenu kritumu deficīta precēm. Lai uzņēmējdarbība turpinātu attīstīties, tajā skaitā arī enerģētika, kas ir svarīgs resurss gan mazajiem, gan lielajiem uzņēmējiem, šobrīd laba situācija ir izveidojusies un valdība ir atbalstījusi jaunu uzņēmumu dibināšanu – Latvijas Valsts meži kopā ar Latvenergo veidos vēja parkus. Ne vienmēr visu vajag atdot privātās rokās. Šajā gadījumā tā varētu būt arī Latvenergo jaudas palielināšana, kas valstiski ir svarīga.
Nodarbinātība reģionos ir ļoti zemā līmenī tieši izglītības dēļ. Cilvēki nav motivēti kaut kur braukt projām mācīties un atgriezties. Līdz ar to darbaspēka resurss ir mazizglītots un nekompetents. Kompetentu speciālistu atrast reģionā ir ne tikai grūti, bet dažkārt pat neiespējami.

Vai jūs to sakāt par savu nozari?

Dz.R.: – Ne tikai. Esmu runājis ar daudziem. Lai gan manā nozarē, kas ir ūdensapgāde, ūdens attīrīšana un siltumapgāde, arī ļoti trūkst darbaspēka. Mazajās pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits burtiski rūk acu priekšā, arvien mazāk paliek cilvēku, kuri ir kompetenti. Savukārt reģionos apgrozījumi uzņēmumiem nav tik lieli, lai darbiniekiem nodrošinātu lielu algu. Šeit redzu, ka jāieslēdz vairāk tālākizglītības programmas, kas attiecas nevis uz jau pieredzējušiem kaut kādā sfērā, bet cilvēkiem ar pamata vai vidējo izglītību. Ja darba devējs redz, ka darbinieks ir ieinteresēts strādāt, ir zinību alkstošs, viņam ir jādod iespēja sevis izglītošanai. Šobrīd valsts mēģina iet šajā virzienā ar tālākizglītību, bet gribētos mazliet vairāk. Vairāk savstarpēju diskusiju izglītības jomā ar ražotājiem.
Par labu speciālistu varētu maksāt arī lielāku algu, tā mēs reģionos dabūtu cilvēkus, kuri būtu gatavi šeit dzīvot.
Algas pieaugumu varam kompensēt ar ražīgumu. To, ko cilvēks apgūst, profesionāli mācoties, vēlāk ieekonomēsim uz laiku un resursiem. Viss ir savstarpēji saistīts, nevaram izraut kaut ko vienu no konteksta.

Ģ.J.: – Salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju Latvijā lielākais nodokļu slogs gulstas uz darba devēju. No algas aiziet prom ap 40%, un rezultātā cilvēkam paliek maza alga. Būtu jādara pretējais, ka no cilvēka resursa nodoklis tiek uzlikts uz nekustamo īpašumu. Slogs ir jāpārnes uz lietām, kuras pieder, nevis uz cilvēkiem, kas strādā. Būsim godīgi, iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Dzimstība ir ilgtermiņa risinājums. Lai uzņēmējdarbību attīstītu, jādomā, kā piesaistīt cilvēku resursus. Ar šādu algas politiku kā Latvijā nespējam piesaistīt speciālistus no citām Eiropas Savienības valstīm, kas būtu gatavi savu kompetenci ielikt Latvijas ekonomikas attīstībā. Jādomā citi ceļi, viens no tiem būtu – jāatver universitātes starptautiskajiem studentiem ar mērķi, ka daļa no viņiem paliks šeit strādāt un zināšanas, ko šeit ieguvuši, atbalstīs uzņēmējdarbību, jākāpina augstākās izglītības konkurētspēja pasaulē, jāatver starptautiskiem profesoriem iespēja lasīt lekcijas, nodarbības. Ir daudz ierobežojumu, kas būtu jāatceļ.
Ilgtermiņā valstī jāmaina enerģētikas politikas domāšana. Par pamatu jākļūst arī ūdeņraža enerģijas ražošanai, jādomā arī par mazo kodolenerģiju. Jādomā par autonomiju, lai nebūtu atkarīgi no citiem kaimiņiem, kas ar enerģiju var manipulēt. Lai reģioni spētu attīstīties, ir nepieciešams veidot reģionālos centrus ar infrastruktūru, bioekonomisko domāšanu, produktus, kuriem ir augstāka pievienotā vērtība. Tas arī ļautu nodrošināt uzņēmējdarbības attīstību reģionos. Latvijai, salīdzinot ar visu Eiropas Savienību un kaimiņiem, svarīgi, lai veidotos inovācijas, kas arī varētu attīstīt reģionu centrus. Atalgojumu nepieciešams ieguldīt zinātnē, tam jābūt mērķtiecīgam.

Kur redzat avotus, lai valsts minētajiem piemēriem dabūtu naudu?

Ģ.J.: – Līdz šim uz ēnu ekonomiku liek skatīties kā uz sekām. Un sekas ir jāmaina, piemēram, nesen veiktā pašnodarbinātā nodokļu reforma. Pats arī esmu pašnodarbinātais. Nodokļu politika un tas, kādā veidā tā darbojas, ir pārāk neskaidra. Ar strukturālām izmaiņām nodokļi kļūs skaidrāki, automātiski tiek aprēķināti, standartizēti. Darba devēja un ņēmēja nodokļa slogu pārnest uz tiem, kam ir īpašums – tas var maksāt vairāk nodokļu.
Uzņēmējam ir izdevīgi maksāt nodokļus, ja saprot, kāpēc to dara.
Izmaksas tiek samazinātas, nevis palielinātas. Digitalizācija arī ir viens no ceļiem attīstībai. Tautsaimniecībā ļoti jādomā par cilvēku kapitālu. Svarīga ir izglītība, spēja pielāgoties jaunajām situācijām. Mūžizglītības kursos ir iespēja mainīt profesiju, kas nepieciešama uzņēmējiem.

Dz.R.: – Latvijā jau izsenis ir tendence visus resursus tirgot uz ārvalstīm. Mums neattīsta ražošanu. Lauksaimniecības produkti, graudi, grants, meži un citi ir izejmateriāli ražošanai, bet ārpus Latvijas. Ar nodokļu politikas pagrozīšanu, pamainīšanu vajadzētu mums modelēt tādu situāciju, kad ražotājs pārceļas uz Latviju. Līdz ar to mēs šeit palielinātu nodarbinātību, resursu pieejamību.

Ģ.J.: – Viens no mīnusiem – darbaspēks, kuram prasmes, izglītība ir ļoti maza, neder tādam investoram, kas mums būtu vēlams, jo viņam nepieciešami darbinieki, kuri ir izglītoti STEM* zinātnēs. Latvija izglītībā iegulda daudz naudas, bet dabū viduvējus rezultātus. Jautājums – kādēļ tā? Tas ir jāmaina, ir jāstimulē jaunieši vidusskolas līmenī uz ražošanas STEM nozarēm, prasmēm un zināšanām.

I.B.: – Ieguldījumi izglītībā un cilvēku kapitālā ir ļoti svarīgi. Mūsu programmā ir paredzēts pāriet uz vispārējo vidējo izglītību, tajā skaitā, ka kāds no gala eksāmeniem būtu jākārto šajos STEM priekšmetos, lai kopumā pieaugtu izglītības līmenis.

Ģ.J.: – Skatoties uz vidējo atalgojumu, Kuldīga nav pat Kurzemes līmenī. Atalgojums ir stipri zemāks. Kāpēc? Kā to mainīt? Svarīgi, lai atalgojums būtu konkurētspējīgs.

I.B.: – Tā ir taisnība. Paši bieži skaidrojam, tā ir lielai daļai nodarbināto, kas strādā tūrisma pakalpojumu sektorā. Atalgojums netur līdzi ražošanas uzņēmumiem.
Bet mums ir arī labi piemēri, Kuldīgas novadā uzņēmums Stiga RM ražo produkciju šeit pat uz vietas no vietējā resursa un investīcijām, kas arī ir ļoti būtiski. Piesaista augsti kvalificētus darbiniekus, ja tā drīkst teikt, pat pārpērk no maksātspējīgiem Latvijas lielajiem uzņēmumiem. Nelielās pilsētās nevarēs atrast daudz kvalificētu speciālistu, bet viņu braukšana uz reģioniem ir jāveicina.



*STEM – dabas zinātņu un tehnoloģiju tēmas (angliski STEM – Science, Technology, Engineering and Mathematics).


_____________________________


Vai visi spēs uzlikt saules paneļus jeb par enerģētisko drošību un nabadzību


Līdz nākamā gada beigām iedzīvotāji var saņemt līdzfinansējumu, piemēram, par saules paneļu ierīkošanu. Tas maksā vairākus tūkstošus. Jau minējāt, ka Kuldīgā ir viens no zemākajiem atalgojumiem, ir skaidrs, ka bankas kredītus nedos. Sanāk, ka programma nav pieejama visiem iedzīvotājiem.

Dz.R.: – Tā ir salīdzinoši jauna programma, un, visticamāk, tajā nāksies ko pamainīt, piemēram, ar valsts garantijām. Šobrīd pie elektroauto un saules paneļiem var tikt mazliet turīgāki iedzīvotāji, kas var saņemt kredītu vai ir veidojuši uzkrājumus vai kuriem ir brīvie līdzekļi.

Ģ.J.: – Diskusija šobrīd notiek. Latvijā cilvēki dzīvo mazākos, neērtākos dzīvokļos, nekā varētu atļauties. Cilvēkiem nav resursu, ko ieguldīt nekustamajā īpašumā. Jāveido programmas, kurām ir 100% garantija. Tas būtu attiecināms arī uz apkures sistēmas nomaiņu. Saeima nupat pieņēma, ka atbalstīs iedzīvotājus apkures sezonā.

Jūsuprāt, cik ilgā laikā un vai tas ir reāli, ka Latvija elektroenerģijas ziņā kļūst neatkarīga, pašpietiekama?

Dz.R.: – Tas ir reāli. Piemēram, atomenerģija. Šobrīd par to domā un runā visas partijas, un tas ir sadarbībā ar Igauniju un Lietuvu. Tas nenozīmē, ka mums būs kāda grandioza būve un 100 kilometru rādiusā neviens nevarēs dzīvot, tās ir mūsdienu tehnoloģijas, un šīs spēkstacijas ir tik nominālas, cik ir nepieciešamā jauda. Tā ir izeja. Otrs – vēl ir vēja parki un hidroelektrostacijas, bet tās ietekmē vidi, biotopu, faunu un visu pārējo. Tur ir pretestība no dabas aizstāvju puses. Un tā ir pamatota.

Vai ir pareizi, ka pusi no apkures izdevumiem kompensēs visiem, ne tikai trūcīgajiem?

Ģ.J.: – Ir sociāli neaizsargātās grupas, bet ir arī tādas grupas, kas ir sociālā riska grupas, piemēram, ģimenes ar trīs vai vairāk bērniem. Riski aug. Palīdzībai lielākai jābūt sociāli neaizsargātajiem. Ja ir krīze, ar atbalstu jāpalīdz visiem.

I.B.: – Trūcīgie un maznodrošinātie turpina saņemt visus līdzšinējos pabalstus no pašvaldības. Vienāds atbalsts nebūs visām sociālajām grupām. Ir kaut kādas reizes, kad atbalsts jādod visiem. Labs piemērs ir attiecībā uz brīvpusdienām. Bijām viena no pirmajām pašvaldībām, kas maksāja visiem skolēniem brīvpusdienas. Redzējām, cik tas ģimenēm ir svarīgi, kad ir atbalsts brīvpusdienām. Silts ēdiens un veselīga pārtika arī mūsdienās ir problēma, jo daudzās ģimenēs mājās negatavo.

Vai mūsu valstī valda nabadzība? Un vai var ko darīt, lai tā vismaz mazinātos?

Ģ.J.: – Jautājums ir par nabadzības cēloņiem. Ir kaut kāds procents, kas vienmēr būs uz nabadzības robežas. Nabadzība veidojas arī no sociālās vides. Pētot parādās kaut kāda atkārtošanās dzīves modeļos. Sabiedrība nepalīdz indivīdam izkāpt no nabadzības, neiemāca, ka vari dzīvot citādāk. Tad nabadzību nevar mazināt. Nabadzīgs cilvēks Norvēģijā dzīvo labāk nekā nabadzīgs cilvēks Latvijā. Latvijā nevienlīdzības situācija ir daudz sliktāka nekā kaimiņos un Eiropā. Ja bagātie kļūst vēl bagātāki, bet nabadzīgie vēl nabadzīgāki, tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar pašu sistēmu.

Dz.R.: – Esmu pārliecināts, ka nabadzība ir Latvijā. Nemācēšu pateikt, cik tas būtu procentuāli, bet ir lasīti pētījumi, ka liela sabiedrības daļa dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Iegādāties vai uzturēt pie cenu kāpuma uzreiz ietekmē pirktspēju ģimenēm. Nabadzība vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Mēs ļoti atbalstām trūcīgos, pašvaldība to dara gadiem. Ir izveidojusies situācija, ka laukos vai attālākos ciematos ir palikušas mājas vēl no kolhoza laikiem. Kolhozs ir aizbraucis, mājas ir palikušas, un ir cilvēki, kas tur dzīvo. Tur uz vietas viņam darbu atrast nav iespējams. Mums sociālā programma ir tik attīstījusies, viņš savām primārajām vajadzībām dažādus pabalstus saņem no pašvaldības vai valsts. Viņš ir zaudējis maņu vispār būt nodarbināts. Esmu runājis ar sociālajiem dienestiem, un šī ir problēma, cilvēki nav ieinteresēti atrast darbu un strādāt. Tā ir viena no nodarbinātības problēmām. Ir divi bloki: bezdarbnieki nevēlas strādāt, trūkst kvalificētu speciālistu.

I.B.: – Noteikti ir. Domāju, ka daudzi cilvēki dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Kur ir tā robeža, ko uzskatām par nabadzību? Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo no algas līdz algai. Ja cilvēks nespēj veidot uzkrājumus jebkādam dzīves gadījumam, kurā kategorijā viņu ieskaitīt? Ar vidējiem ienākumiem cilvēkam būtu jābūt spējīgam veidot uzkrājumus kaut nedaudz. Ja dzīvo no algas līdz algai, manuprāt, tad cilvēks dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Kā to risināt? Ar ieguldījumiem izglītībā, uzņēmējdarbības veicināšanā, tas ir daudzu pasākumu komplekss.
Pašvaldības sociālais dienests atbalsta gan trūcīgās, gan maznodrošinātās personas. Dienests un uzņēmēji dažkārt saka, ka veidojas pabalstu saņēmēju paaudze. Šajā situācijā svarīgi ir bērnus izraut no tās vides, motivēt, lai saprot, ka var dzīvot un strādāt arī citādāk. Arī šeit, tāpat kā zaļajā politikā, ir jābūt samērīguma principam. Svarīgi ir atrast īsto balansu. Lai cilvēkam primārās vajadzības ir apmierinātas, ir paēdis un ir siltumā, bet nav tā, ka viņš spēj dzīvot tikai no pabalstiem.

Nosauciet summu, kas, jūsuprāt, iedzīvotājam būtu vajadzīga mēnesī normālai dzīvei Kuldīgas novadā?

Ģ.J.: – Summa atšķirsies no tā, vai dzīvo lauku mājā vai daudzdzīvokļu mājā. Tas varētu būt aptuveni tūkstotis.

Dz.R.: – Tas ir atkarīgs no vēlmēm dzīvē. Summa var atšķirties. Minimālais uz rokas būtu ap tūkstoš eiro, lai Kuldīgā varētu normāli dzīvot un kaut ko atlicinātu nebaltām dienām. Ar tādu algu, protams, nevar konkurēt Rīgā.

I.B.: – Pašvaldībā vēlamies piesaistīt speciālistus, un viņi vēlas 1000–1200 eiro mēnesī uz rokas pēc nodokļu nomaksas. Šobrīd summa jau ir lielāka, prasa uz rokas ap 1600 eiro un vairāk.


_____________________________



Kāpēc jūs kandidējat šajās vēlēšanās?

Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība):
– Svarīgi, lai Saeimā būtu cilvēki no reģioniem, tieši tādi, kas dzīvo un strādā reģionos, lai nebūtu savēlēti cilvēki tikai no galvaspilsētas, kas bieži vien ir pārsvarā. Man ir diezgan liela pieredze pašvaldības darbā ar dažādiem attīstības projektiem saistībā ar reģiona attīstību, infrastruktūru. Gribētos cerēt, ka mana pieredze varētu noderēt Saeimas darbā, lai pārstāvētu kurzemnieku intereses, vēlmes un vajadzības.


Dzintars Rušmanis (Nacionālā apvienība):
– Kandidēt Saeimas vēlēšanās likās loģisks turpinājums iesāktajiem darbiem. Vienmēr esmu bijis aktīvs gan politikā, gan saimnieciskajā darbā. Dalījies ar savu pieredzi un idejām esmu dažādos kompetenču semināros. Es un arī partijas biedri sapratuši, ka varētu būt labs papildspēks mūsu sarakstā. Neatkarīgi no tā, vai tikšu Saeimā vai ne, turpināšu strādāt.


Ģirts Jankovskis (Attīstībai/Par!):
– Esmu nodarbojies ar dažādiem demokrātijas jautājumiem, ar zinātni un augstāko izglītību. Esmu viens no kustības Par! dibinātājiem. Iemesls bija praktisks – apskatoties datos, Latvijā pilsoņi ir neaktīvi politiskajā darbībā, ir saglabājies padomju laika priekšstats, ka partijā iet ir tāpat kā komjaunatnē vai vēl kaut kur, nevis rūpēties par valsti, kurā tu dzīvo un kuras pilsonis esi. Darbojos kustības ārštata padomē un atbildu arī par ētiku. Biedri pierunāja, ka pietiek analizēt un kritizēt, vajag iet un kaut ko darīt.


_____________________________


14. Saeimas vēlēšanas Piedalās 19 politisko partiju vai to apvienību saraksti.
Uz 13. Saeimu kandidēja 16 partijas vai to apvienības, 5% barjeru pārvarēja septiņas:
Saskaņa,
KPV LV,
• Jaunā konservatīvā partija,
Attīstībai/Par!
Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK,
• Zaļo un Zemnieku savienība,
Jaunā Vienotība.

_____________________________





_____________________________


Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai esat izlēmuši, par ko balsosiet 14. Saeimas vēlēšanās?
Jā, zinu
Vēl ir laiks vētīt iesniegtos partiju sarakstus
Balsot nedošos, neredzu tam jēgu
Nevaru izlemt, kam atdot savu balsi
Svārstos starp divām partijām
Man nav tiesību piedalīties vēlēšanās