Aizvērt

Vai kritika nogalina?

2019. gada 6. jūlijā, 00:00
Raksta autors: Liena Rimkus, “Kurzemes Vārds”
Vai kritika nogalina?
Līdz šim Latvijas mākslas pasaulē kritika nav īpaši izcēlusies ar savu spožumu, tomēr mākslinieks Pēteris Taukulis, ikdienā strādājot skolā, novērojis, ka mūsdienu bērnos ir liels potenciāls un lieliska spēja izteikties, iespējams, ka īstie kritiķi vēl tikai aug.
Foto: Egons Zīverts
Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbu festivālam dots nosaukums “Svaiga gaļa kritikai”. No vienas puses, jauno mākslinieku drosmīgais pieteikums liek pasmaidīt, no otras – padomāt par to, kā ar mākslas kritiku ir Liepājā.
TALANTS UN BEZGAUMĪBA

Ik mēnesi Liepājas mākslas telpas priecē ar izstādēm, ko veidojuši tuvāki un tālāki mākslinieki. “Šobrīd ir tā, ka cilvēks pienāk pie gleznas, tad paskatās uz šiltīti – kas tur rakstīts. Jūra? Jā, tiešām jūra. Labākajā gadījumā vēl pasaka, ka ir skaisti. Tas arī viss,” novērojis mākslinieks Raimonds Gabaliņš. Pētīt, analizēt un ar zinātniski argumentētu precizitāti formulēt procesus, kas veidojas telpā starp skatītāju un katru jaunu mākslas darbu, ir tie uzdevumi, kurus mēs labprāt uzticētu profesionāliem mākslas kritiķiem. Bez dominējoša viedokļa, veselīgas un saturīgas kritikas pasaules mākslas virpulī ir sarežģīti saskatīt to īpašo, jo atšķirība starp talantu un bezgaumību ir milzīga.


KRITIKA PROVINCĒ SĀP

Liepājas mākslinieku biedrības Mākslas kolēģi vadītāja Ilze Eniņa vairāk atbalsta mākslinieciski vērtējošu darbu apskatu, kas izceļ mākslinieciskās kvalitātes, nevis kritizē. “Jāsaka, kā ir, mēs, provinciāļi, kritiku uzņemam diezgan sāpīgi. Atceros, kad mācījos augstskolā un ar saviem darbiem piedalījos izstādē, kursa biedri toreiz teica: “Re, kā, savus darbus aiznesām, izstādījām, un kritiķi sāka mūs lamāt.” Neuzskatu, ka kritika ir labs veids, kā uzlabot mākslas kvalitāti.” I.Eniņa ir pārliecināta, ka mākslinieku dvēseles kritikai ir pārāk jūtīgas, to viņa novērojusi pat tajos brīžos, kad žūrija vērtēja darbus. Kāds asāks vārds esot sāpīgs ne tikai jaunajiem, bet arī māksliniekiem ar stāžu. Kritiku sāpīgi pārdzīvojuši pat franču impresionisti, neskatoties uz viņu lielo pieredzi. “Ar to vajag piesardzīgi,” I.Eniņa ir pārliecināta, “šobrīd jau tā viss notiek par mākslinieku līdzekļiem, paļaujoties tikai uz viņu pašu spēkiem, un, ja vēl to nokritizēs, tad pastāv draudi, ka visi ierausies atpakaļ savās čauliņās un mākslai Liepājā pienāks beigas.”

Tomēr tam, ka mākslinieku vidū būtu iespējams veidot diskusijas, biedrības vadītāja piekrīt, jo profesionāli uzrakstītus spriedumus un rakstus par mākslu viņai sen nav nācies lasīt.


VAI MĀKSLINIEKS VĒL VAJADZĪGS?

Mākslinieks Pēteris Taukulis saka, ka kritikai ir jābūt, lai arī šobrīd tās trūkst ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. “Kritika ir ārkārtīgi būtiska mākslinieku profesionālajai izaugsmei. Tā ir mākslinieku vides nepieciešamība, lai gan mūsdienās jājautā, vai mākslinieki vispār ir vajadzīgi. Vai viņiem nav jāizmirst? Kritika to varētu noskaidrot vai vismaz pavirzīt uz priekšu,” pārdomas atklāj mākslinieks. Viņaprāt, mūsdienu tehnoloģijas un daudzās iespējas gandrīz katram ļauj iejusties mākslinieka lomā. “Ir ārkārtīgi daudz neapzinātu jautājumu un problēmu mūsdienu mākslā, tieši šī iemesla dēļ satraucos par kritikas neesamību, jo tā varētu to visu izpētīt un sniegt atbildes. Vismaz sakārtot,” saka P.Taukulis.

I.Eniņas viedoklim, ka liepājnieki kritiku uztvertu sāpīgi, P.Taukulis nepiekrīt: “Ar ko Liepājas mākslinieks ir sliktāks par pasaules mākslinieku? Mēs paši uztaisām sevi par tādiem provinciāļiem, kas nāk no vietas, kur neko nevar. Tā nav!” P.Taukulim Liepāja nozīmē visradošāko vietu, kurā iespējams viss. Reiz viņam ārzemju draugi jautājuši: “Pēteri, ko tu te dari? Te taču nekā nav!” Un māksliniekam atbilde uzreiz bijusi skaidra: “Te ir radoša vieta, te nav laika sēdēt. Es gan nezinu, vai tas radošums nāk no zemes vai no gaisa, bet tas te ir..”


KRITIĶIS IR TIKAI INSTRUMENTS

Mākslinieks ir pārliecināts – lai radītu veiksmīgu kritiku, mākslas kritiķa un mākslas vēsturnieka viedokļi jāapvieno ar paša mākslinieka viedokli, respektīvi, šajā diskusijā jāpiedalās arī māksliniekam. Kritiķis ir teorētiski saistīts ar mākslu, viņam ir teorētiskā bāze, savukārt mākslinieks izprot mākslas būtību. Tās ir divu veidu attiecības – teorētiskas un intīmas. Māksliniekam ar mākslu ir pat ļoti intīmas attiecības – kritiķis to neizprot, viņš ir tikai palīgs, instruments. P.Taukulis kā mākslas pasniedzējs strādā Grobiņas mākslas skolā, kur izlaidumā novērojis to, cik precīzi absolventi spēj izteikt savus uzskatus mākslā – kāpēc un ko viņi dara. “Godīgi sakot, man bija balta skaudība, jo es viņu vecumā to nespēju.” Šķiet, P.Taukulis ir lielisks kandidāts uz mākslas kritiķa vietu Kurzemē, pāris apskatus pat esot uzrakstījis, bet par kritiku to vairās saukt. “Vienu brīdi centos māksliniekus sasaukt kopā, lai izrunātu dažādas aktualitātes. Tolaik gan vairāk tikāmies ar mūziķiem un centāmies noskaidrot, vai māksla ir misija vai profesija. Brīvā gaisotnē vadījām šādas diskusijas, kādas piecas izdevās. Bet diemžēl tās vairs nenotiek. Nav kodola, kas mūs saturētu, bet, ja mēs spertu soli, cilvēki atrastos. Arī tikšanās ar vienkāršo cilvēku no malas ļoti daudz dod. Ja vieni runā dziļi filozofiski, otri notur realitātē ar vienkāršu jautājumu – kāpēc tev to vajag?”

Mākslinieku vidū ik pa laikam dzirdamas runas, ka kritiķu nav, jo viss atkarīgs no finansēm, citi piebilst, ka neesot jau īsti profesionālu kritiķu skolas. Arī P.Taukulis īsti pozitīvi kritikas nākotnē neraugās, viņaprāt, ja līdz šim tīras kritikas nebija, arī turpmāk tās nebūs. “Nu nekad nav bijis Latvijā mākslas kritikas, tikai atsevišķi klani un grupas, kas īstermiņā meklē savu ieguvumu, skaidrojot, cenšoties izprast. Arī kritikas žurnālu mums nav, tie ir aizgājuši nebūtībā. Un Mākslas skolā vairs nav tāda priekšmeta kā mākslas vēsture, ir kultūras vēsture, dizaina vēsture. Atskatoties var redzēt, ka dzīves laikā mēs daudz ko atmetam, tomēr paiet laiks un cilvēks saprot – nu par velti mēs tās mēbeles esam izsvieduši. Jāsāk viss no jauna. Tā arī parasti ir. Viss atjaunojas citā formātā, jaunā līmenī.”




Eksperti

NEPIECIEŠAMA LABA AUGSNE



Veronika ViļumaFold redaktore, raksta kritikas, veido dizaina apskatus

– Kritikas neesamība noteikti neskar tikai reģionus, tās trūkst visā Latvijā, turklāt ne tikai mākslā, bet dažādās sfērās. Šo jautājumu Latvijas mērogā daļēji aktivizē arī Normunda Naumaņa iedibinātā balva, kas tiek pasniegta mākslas kritiķiem.

Diemžēl ir tā, ka arī visos lielajos medijos uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi vien nedaudzi autori ar vēlmi izteikties. Tomēr viedokļa paušana nav viss, ar ko kritikai būtu jāasociējas, ir svarīga gan teorētiskā, gan praktiskā bāze, lai spētu salīdzināt, paust argumentētu viedokli un vispār profesionāli skatīties uz mākslu.

Vienīgā augstākās izglītības iestāde, kur Latvijā iespējams apgūt kritiķa profesiju, ir Latvijas Mākslas akadēmija, tomēr, cik man zināms, lielākoties no 10 studentiem, tikai trīs turpina savu ceļu mākslas kritikas laukā. Latvijā nav iespējams izdzīvot uz kritikas rēķina, ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.

Manuprāt, lielākie mākslas pasākumi reģionos varētu piesaistīt profesionālus kritiķus, tas garantētu kvalitāti, bet ikdienas mākslas procesus šie daži profesionāļi uzraudzīt nespēs. Ir jāstrādā pie tā, lai radītu labu augsni tiem, kas vēlas darboties mākslas kritikas laukā. Tai nav obligāti jābūt rakstītai kritikai, tās var būt diskusijas un darbs ar jauniešiem. Galvenais ir izglītība, vide un cilvēkresurss. Un, kas nav mazsvarīgi, cilvēkam, kurš vēlas kļūt par kritiķi, ir jābūt patiešām pārliecinātam par savu izvēli un nav jābaidās par procesiem informēt lielākos preses izdevumus, citādi vēstījums īsto adresātu var nesasniegt.




Uldis Rubezis, mākslinieks, mākslas pasniedzējs

– Reģionos mākslas kritikas nav, jo nav mākslas zinātnieku un izstāžu kuratoru, kas profesionāli bīdītu mākslas procesus. Ja kāds savu mākslas pieredzi būtu veidojis, uzkrājis Latvijas, Eiropas un pasaules mērogā, iespējams, viņa viedoklis būtu vērā ņemams. Lielākoties viss koncentrējas Rīgā, kur šie mākslas procesi notiek aktīvāk, mēs esam diezgan liela perifērija, jāsaka, kā ir. Arī jaunie mākslinieki izvēlas Rīgu. Mākslas tirgus un mākslas dzīves veicināšana Liepājā ir stipri atpalikusi, nav jūtama vēlme attīstīties.

Aktīva darbība norisinās Kuldīgā, kur veidojas Mākslas akadēmijas filiāle, izveidota Kuldīgas mākslinieku rezidence, kurā darbojas kuratori no Rīgas un veido izstādes. Liela interese par mākslas dzīves veicināšanu redzama Cēsīs, nemaz nerunājot par daudzajām galerijām Viļņā, Kauņā un citur. Liepājā, lai arī sevi saucam par radošu pilsētu, tomēr mākslas procesi ir ļoti vāji un viss norisinās provinciālā līmenī. Mākslinieki paši visbiežāk nespēj menedžēt paši sevi un daudzos procesus, viņi dara to, ko māk – nodarbojas ar mākslu. Trūkst cilvēka, kurš spētu redzēt kopainu. Mākslinieku dvēseles ir vienādi jūtīgas visur – Liepājā, Viļņā vai Rīgā, tomēr kritika ir nepieciešama.



Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru: