Aizvērt

Pilsētas un cilvēku fotogrāfs

2019. gada 9. augustā, 00:00
Raksta autors: Inguna Spuleniece
Pilsētas un cilvēku fotogrāfs
“Šobrīd, neilgi pēc tēta nāves, fotografēšanu esmu nolicis maliņā. Bet ne pārāk tālu, aparāts man vienmēr ir līdzi,” saka Indars Vētrājs.
Foto: Jēkabs Aleksandrs Krūmiņš
Šomēnes Kuldīgas novada muzejā bija skatāma kuldīdznieku, tēva un dēla Aivara un Indara Vētrāju, fotoizstāde, kurā viņi rādīja savu dzimto pilsētu. Aivars, ilggadējs “Kurzemnieka” fotogrāfs, sagaidīja izstādes atklāšanu, bet dažas dienas pēc tam aizgāja mūžībā pēc smagas slimības. Indars saka, ka izstāde bijusi tā, kas pēdējā laikā tēti turējusi pie dzīvības.
KRĀSAS NOVĒRŠ NO GALVENĀ

Tagad Kuldīgas noskaņas Indars ķer viens pats. Parasti melnbaltajā fotogrāfijā. “Krāsas novērš uzmanību no galvenā. Tas nenozīmē, ka dzīvi redzu melnbaltu. Esmu padomju laika produkts. Visi žurnāli, kas mums mājās bija, bija melnbalti, arī tēta laboratorijā attīstītās bildes. Tētim patika četros no rīta celties un braukt meklēt lauku skatus labākā gaismā, bet man patīk fotografēt cilvēkus un pilsētu. Pēdējā laikā vairāk pievēršos mākoņiem. Mākoņu gleznas var bildēt bezgalīgi. Reiz Kuldīgai virsū nāca milzīgs negaiss. Braucu meklēt, no kuras vietas tas vislabāk izskatīsies. Pie Kabiles apļa kāda tante ganīja aitas, bet aiz muguras – milzīgs negaiss. Manās bildēs ir viss par un ap cilvēku,” atzīst Indars. Jautāts, vai fotografē arī suņus, kaķus, zirgus, Indars aizdomājas: “Zirgi mūsdienās kļūst aizvien ekskluzīvāki. Kuldīgā vienā un tajā pašā vietā un laikā sastopu kādu cilvēku, kurš uz pļavu dodas ar bērnu ratiņiem, izkapti un zirgu. Uz to vienmēr noskatos, bet nekad neesmu apstādinājis mašīnu.”


NO TĒVA

Par sevi Indars smejas, ka nevar saprast – vai ir profesionāls amatieris vai otrādi. Ar fotografēšanu sev maizi nopelnīt vēl nevarot. Iespējams, ka tuvākajos gados tas mainīsies, bet esot grūti pārkāpt barjeru starp bildēšanu pēc brīvas izvēles un pasūtījuma darbiem, par kuriem jāmāk paprasīt naudu, turklāt jābūt par sevi pārliecinātam, ka arī pasūtītājam patiks rezultāts. “Jāaudzē fotogrāfa ego,” Indars nosaka.

Fotomākslu Indars mācījies tikai no tēva un pašmācības ceļā. Pēc vidusskolas nolēmis mācīties Rīgas tūrisma skolā, jo gribējis strādāt tūrisma informācijas centrā. Pēc tam iestājies Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā. “Tur tiku uzreiz otrajā kursā, bet, jo vairāk mācījos, jo vairāk sapratu, ka mani tas neinteresē. Tolaik jau Rīgā nedaudz bildēju ar filmiņām. Inta Ķergalvja (grupas Oranžās brīvdienas solists, kuldīdznieks – I. S.) brāļa sieva Inta stājās žurnālistos. Iestājeksāmenā viņus palaida pa Rīgu un bija jāuztaisa materiāls. Todien bija gāzes sprādziens Centrāltirgū. Viņa palūdza man fotografēt reportāžu. Vairāk tolaik es ar fotografēšanu neko nedarīju.”

Sarunas laikā Indars vairākkārt noņem brilles un saberzē acis. Gluži kā to darīja tēvs. Pārsteigts par kādu jautājumu, paceļ vienu uzaci atkal tik pazīstamā Aivara grimasē. “Vienmēr esmu mācījies no tēva, skatījies, kā bildē vecmeistari – Gunārs Binde, tēta kolēģis Modris Rubenis. Lai varētu izstāstīt fotomodeļiem, ko no viņiem gribu, vienu laiku pats mācījos modeļu skolā. Tā bija laba pieredze būt otrajā pusē kamerai.”


VISUR MEKLĒ KADRU

Indars teic, ka Rīgā divas reizes strādājis Nacionālajā teātrī, tad – kinoteātrī Forum Cinemas, bet no tā aizgājis uz Latvijas Televīziju, kur nostrādājis teju 10 gadu. “Teātrī sākumā biju šveicars, bet pēc tam – gaismotāja palīgs. Tas bija visinteresantākais, kad saproti, kā tas notiek. Kinoteātrī biju parasts biļešu kontrolieris, bet tur bija iespēja redzēt ļoti daudzas filmas, vērot operatora darbu, kadra uzbūvi. Ir tāda filma Domino, uzņemta videoklipu stilā – nervoza kamera, ļoti liels grauds. Diezgan nogurdinoši to skatīties divas stundas, bet atmiņā paliek.”

Televīzijā Indars bijis atbildīgs par filmu saņemšanu, tulkošanu, rediģēšanu, ierunāšanu, satelīta ierakstiem: “Garlaicīgi nebija. Kad sāku strādāt, filmas no ārzemēm tika sūtītas kasetēs. Viss bija jāizplāno, jāparedz neparedzamais. Kļuvu arī par filmu sagādes un adaptācijas nodaļas vadītāju. Bet... Darot jebkuru darbu, pēc laika iestājas apnikums un nogurums. Nogurums bija arī no Rīgas, gribējās kaut ko savu. Ar ģimeni izlēmām, ka jāmaina viss, ko var dzīvē mainīt. Atnācām uz Kuldīgu. Šeit atrast darbu ir izaicinājums, bet ne neiespējami. Sākumā cerēju, ka ar manu Rīgas pieredzi būs vienkāršāk. Kuldīgā, ja tu beidzot esi dabūjis labu darbu, tu pie tā turies. Kādu laiku pastrādāju ar poligrāfiju saistītā firmā Ventspilī. Tagad vēl nesaku hop!, bet šķiet, ka esmu darbu Kuldīgā atradis.”


AUDZINĀT NĀKAMĀS PAAUDZES

“Skatoties filmas, esmu sapratis, ka cilvēks kadrā, arī fotogrāfijā, var būt gan novirzīts, gan centrā. Var būt tikai acis, puse sejas. Ļoti svarīgi, lai avīze vai žurnāls ļauj izpausties fotogrāfam, nevis turas pie klasiskajām vērtībām. Uzskatu, ka jebkuram medijam, ne tikai drukātajam, jābūt flagmanim, kas izglīto lasītāju. Tas ir tāpat kā ar skolas diskotēkām. Ja tās nerīkos, jaunieši izauguši uz ballēm kultūras namā neies. Ar bildēšanu ir līdzīgi – jābūt kvalitātei, lai piesaistītu un audzinātu nākamo paaudzi. Pēc tam, ja taisi izstādes, cilvēki saprot un māk vērtēt,” prāto Indars.

Viņš ir Kuldīgas fotokluba Divas upes biedrs. Viņš priecīgs par iespēju piedalīties kluba rīkotajos plenēros, kas katru gadu notiek citā pagastā, redzot vietas, kurās ikdienā pat nenokļūtu. Klubā ir arī iespēja piedalīties izstādēs.


KONSTRUKTĪVĀ KRITIKĀ IEKLAUSĀS

Indars atzīst: “Kādu laiku tikai fotografēju, bet ar bildēm neko nedarīju. Tad sapratu, ka gribu viedokli. Rakstīt dzejoļus un nevienam nerādīt nav jēgas. Ar bildēm ir tas pats. Vienu laiku liku fotoblogā, kas ļāva uzzināt viedokli par manām bildēm – ko redz citi. Gan amatieri, gan profesionāļi. Fotoblogs ir anonīms, neviens nezina, kas bildes ielicis, arī komentāri ir anonīmi, tādēļ diezgan indīgi. No komentāriem es nebaidos. Vēl mans mērķis uzaudzēt biezāku ādu pret kritiku.”

Jautāts, vai tēva kritika bija svarīga, Indars brīdi aizdomājas: “2016. gadā piedalījos Delfi.lv fotokonkursā. Tiku starp 20 labākajiem, kuru darbus izstādīja Nacionālajā bibliotēkā. Tad man piezvanīja tētis un pateica vienu vārdu: “Labi!” No tā bija jāsaprot, ka varu sev uzsist uz pleca. Pirms mūsu izstādes gājām cauri katrai bildei. Viņš man teica: “Te man patīk perspektīva, te man nepatīk izdegušais pleķis, kompozīcija, gaisma. Nebaidos no kritikas, ja tā ir konstruktīva. Tētis daudz nekritizēja, bet, ja pateica, tad bija skaidrs. Bet, ja kāds mani kritizē par to, ka manas fotogrāfijas ir melnbaltas, tas nav nopietni. Man nedaudz pietrūkst, ka Divās upēs bildes tiek analizētas reti. Atceros iepriekšējo fotoklubu, kur Modris Rubenis bija, tētis arī. Tur visi nesa izdrukātas bildes, katra tika izanalizēta, meklēta doma.”

Mūsdienās vai katrs, kuram ir telefons vai kamera, uzskata sevi par fotomākslinieku. “Darbs dara darītāju. Ja katru dienu bildē dālijas, drīz būs pilns telefons un tev apniks. Bet, ja ieinteresēsies, tad sāksi vērtēt, meklēt citu rakursu, attīstīsies. Vismaz manā gadījumā tā ir,” uzskata Indars.


INDARA VĒTRĀJA FOTO
















Materiālu finansē reģionālo laikrakstu – Kurzemnieks, Kurzemes Vārds, Saldus Zeme un Talsu Vēstis – izdevniecības.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi