Aizvērt

Jokdaris grāmatniecībā

2019. gada 5. oktobrī, 00:00
Raksta autors: Ieva Vilmane, “Saldus Zeme”
Jokdaris grāmatniecībā
Grāmatu izdevējs Valters Dakša Dzejas dienās Brocēnos. Viņš redz grāmatai vietu arī digitālās informācijas laikā. Tā ir moderna analogā formāta dēļ.
Foto: Andrejs Sergejevs
Dzejas dienās atradu neparastu sarunu biedru. Saldenieks Valters Dakša izdevis astoņas dzejas grāmatas jeb, viņa vārdiem, literārus jokus.
2017. gadā toreiz 20 gadus vecais jaunietis nodibināja uzņēmumu un deva tam savu vārdu – SIA Valters Dakša, galvenais tā darbības veids ir grāmatniecība. Latvijas Rakstnieku savienība viņa izdotu Arvja Viguļa grāmatu Alkatība šogad nominēja nacionālajai dzejas balvai. V. Dakšas izdevniecība šogad pavīdēja arī starp Latvijas Literatūras gada balvas kandidātiem – spožāko debitantu vidū bija Daiņa Deigeļa dzejoļu krājums Dievs beidz.

Valtera pirmais izdevums bija latviešu dzejas avangardista Eināra Pelšes izlase Condom. Grāmatu mākslas konkursā Zelta ābele tam piešķīra speciālu balvu par novatorismu izdevējdarbībā. Saldenieks bija atcerējies agrāko laiku standartu un grāmatu papildinājis ar pauspapīru pirms titullapas un kļūdu labojuma lapiņu.

Šogad viņa izdevums Rembo 2016 saņēma Ikšķiles novada pašvaldības Dzintara Soduma balvu literatūrā. Pērn kritiķi jūsmoja par Valtera izdoto jauno dzejnieku antoloģiju “Kā pārvarēt niezi galvā?”, bet mans favorīts ir Krievijas varai spurainās dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos.

Valters nav ne pieticīgs, ne lielīgs – viņš nepārspīlē savus panākumus, tomēr nekautrējas pieteikties balvai, ja atbilst tās kritērijiem. Tādā veidā saldenieks 2017. gadā tika pie apbalvojuma Laiks Ziedonim nominācijas Rabarbers. Šogad izdevējs saņēma Ventspils domes Izcilības balvu.

Mēs abi nedaudz nogurstam, precizējot katras grāmatas panākumu laiku un iemeslus. Diezgan piņķerīgajam uzskaitījumam liekam punktu, lai tiktu soli tuvāk sarunai.


Vai 2016. gadā, absolvējot Saldus 2. vidusskolu, nojauti, kurp tevi vedīs profesionālie ceļi?
Jā. Jau biju saņēmis Imanta Ziedoņa fonda apbalvojumu par grāmatu kolekcionēšanu un sācis izdošanai gatavot savu pirmo grāmatu – Eināra Pelšes Condom. Iepazināmies feisbukā – viņš uzrakstīja ziņojumu, ka meklē izdevēju, un es atsaucos, jo ļoti patika viņa iepriekšējā grāmata Mīļākais tētis pasaulē. Ļāvos avantūrai, jo par grāmatu izdošanu neko nezināju. Man bija jāatrod maketētājs un tipogrāfija, grāmata jāizplata (noslēdzu līgumu ar Jāņa Rozes apgāda un Valters un Rapa grāmatnīcām). Dzejas grāmatai bija liela tirāža – 1000 eksemplāru.

Grāmatas izdošanu biju ierakstījis vēlmju sarakstā. Kopš milēniuma to rakstu katru gadu no jauna, un vienu vai divus svarīgus punktus izdodas īstenot. Šogad man ir 19 vēlēšanās, nākamgad – 20, vēl pēc gada – 21 un tā tālāk.

Savus autorus satieku dzejas pasākumos Rīgā, forši ir arī Gulbenes bibliotēkā, jo tur strādā Herta [Pugača, Latvijas Radio 6 raidījuma Bron-hīts veidotāja]. Lai būtu dzejas apritē, jāapmeklē lasījumi Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, jāseko līdzi tam, ko dara literatūras portāli Satori.lv un Punktummagazine.lv. Dzejas kopienai, dzejniekiem, redaktoriem, tulkotājiem, neiet slikti, visi dzīvo draudzīgi. Varbūt izceļas daži grupējumi, taču to pamatā ir cieša draudzība. Būtu jāiestājas Latvijas Grāmatizdevēju asociācijā, jo koleģiāla vide man ļoti palīdzētu strādāt.

Tu uzņemoties finansiāli pašnāvnieciskus projektus. Kāpēc?
Par dzeju sāku interesēties tāpēc, ka to rakstīja mans tētis. Viņam sanāca slikti, tāpēc vēlējos precizēt, kāda ir laba dzeja.

Esmu pārliecināts, ka grāmata ir tiražēts mākslas darbs gan noformējuma, gan satura ziņā. Katram mākslas darbam ir sava auditorija, arī dzejas grāmatai. Tā gan kritizē, gan atbalsta pasauli, kādā dzīvojam. Manuprāt, dzeja vislabāk parāda, ka informācijas apritē ejam uz radikālām pārmaiņām, mūsos ielaužas virtuālā realitāte. Dzejnieki attīsta jaunus žanrus, piemēram, konkrētismu, konceptuālo dzeju. Esmu konceptuālās dzejas izdevējs. Krājumā Rembo 2016 viens un tas pats teksts atkārtojas uz vairākām lapaspusēm un bija gara poēma Tatatata. Manuprāt, ļoti interesanti.

Vai laikmetīgā dzeja un Raiņa darbi tevi ietekmē vienādi?
Rainis ir ģēnijs, viņš sacerējis pārlaicīgu dzeju, tāpēc jaunie autori no tās ietekmējas, to citē. Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā šobrīd apskatāma izstāde, kurā Raiņa dzeja iztulkota emotikonos jeb ar emodži zīmēm. Es iedvesmoju izstādes autori [Viku Ekstu]. Jaunajiem dzejniekiem mūsu klasiķi ir jāzina, jāpēta viņu darbu formālās īpašības. Es varu atļauties to nedarīt, jo esmu izdevējs. Esmu mēģinājis sacerēt pantus, taču dzejniekam nepieciešamas trīs komponentes – iztēle, valoda un matemātiska domāšana vārsmu muzikalitātei (piemēram, izjusts pantmērs).

Nereti dzirdu neizpratni par jaunāko poēziju. Tavuprāt, kāpēc neuztver?
Tāpēc, ka laikmetīgā dzeja nav rakstīta iepriekšējai paaudzei, pat ne tagadējai. Tās lasītājam vēl jāpiedzimst. Konceptuālā dzeja jau tagad iederas svētku scenārijos, apsveikumu kartītēs un deklamēšanas konkursos.

Lielie izdevēji sūdzas par knapu iztikšanu. Tu esi viens. Vai tāpēc ir vieglāk?
Vienatne reizēm traucē, jo komandā varētu sasniegt vairāk. Man ļoti pietrūkst projekta menedžera. Strauji mainīgā pasaulē lielās izdevniecības ne vienmēr var momentā pielāgoties. Ja nepieciešams izdot literāru joku 30 eksemplāros, to varu es, nevis liela izdevniecība. Manu grāmatu tirāžas amplitūda ir no 50 līdz 1000 kopijām.

Kā tevi ietekmē nacionālu un reģionālu konkursu balvas un nominācijas?
Balvas saņem tikai autori, bet it nemaz neesmu greizsirdīgs. 2018. gadā Zelta ābelē man uzdāvināja dārgu papīru. Vēl neesmu to izlietojis, taču domāju par divām grāmatām vienos vākos – dzejnieki rakstīs dzeju, iedvesmojoties no zīmējuma. Būtu interesanti. Vienmēr uz visu esmu skatījies citādāk.

Vai tev izdotos sakārtot savai gaumei atbilstošu izlasi no pašlaik populārākajiem autoriem?
No Kornēlijas Apškrūmas, Māras Zālītes un Guntara Rača? Mierīgi! Varētu iznākt kaut kas negaidīts. Populārajam bieži vien ir visai attāla saistība ar dzeju, tāpēc spēle būtu vienkārša – es sameklētu labu redaktoru, lai no visa izraugās vislabāko. Māru Zālīti pazīstu personīgi, viņa saprot manus izdevumus. Šaubos, vai tie patīk arī Apškrūmai un Račam.

Vai tavi izdevumi atbilst vidusmēra latvieša gaumei?
Nenoliegšu, ir svarīgi, lai grāmata patīk. Izdevuma mūžs grāmatnīcā ilgst no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Ja tas nav iztirgots, projektu uzskata par neveiksmīgu, taču gadās, ka mana grāmata savu lasītāju atrod pēc vairākiem gadiem. To esmu glabājis noliktavā, laiku pa laikam ielicis akcijā un pārdevis par trijiem, pieciem vai cik tur eiro.

Daudz esmu iespaidojies no Mansarda vadītāja Jāņa Ogas. Viņš apgalvo, ka Latvijā ir daudz labu grāmatu, kuras gaida savu izdevēju. Lai izdevējdarbībā noturētos un izaugtu, smagi jāstrādā. Jānis strādājis pat 12 stundu dienā.

Tuvākajos trīs gados esmu apņēmies izdod četras grāmatas gadā, taču izaugsme ir jāieplāno. Uzņēmuma finanšu plūsma stabilizētos, ja katru nedēļu klajā laistu pa grāmatai. Tad sanāktu man alga un honorārs autoriem.

Grāmatnīcas pilnas ar grāmatām, tomēr man nav ko nopirkt…
...ja pērk, kritiski izvērtējot. Labi izdevumi līdz grāmatnīcām nenonāk. Tie paliek auditorijās, kam rakstīti. Piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs izdod žurnālu Latvijas Arhīvi, labāku un interesantāku par visiem populārzinātniskajiem izdevumiem. To tiražē 200 eksemplāros un piedāvā tikai arhīva apmeklētājiem. Līdzīgi ir ar zinātniskajos apgādos izdotām grāmatām. Manuprāt, labi, ka Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā par direktori tagad strādā Aija Rozenšteine. Viņas plašā pieredze izdevējdarbībā ļāvusi universitātes apgādam uzplaukt.

Latvijas Grāmatizdevēju asociācijā ir 30 biedru. Neviens nav tik mazs kā tavs uzņēmums. Vai zini, cik Latvijā tam līdzinieku?
Vismaz vienu grāmatu izdevuši pāris tūkstoši cilvēku. Saldus novadā vien varētu saskaitīt aptuveni 30, jo grāmatas izdošanas tehnoloģiskais process ir ļoti vienkāršots. Daudz mazāk tādu, kas izdevuši divas un vairāk grāmatu.

Mans kvalitātes kritērijs ir gaume – izdodu to, ko atzīstu par labu, un pret savu gaumi negrēkoju. Otra panākumu atslēga ir ieinteresētība grāmatu pasaulē. Man ir grāmatu kolekcija ar kādām 10 000 grāmatām, kas izdotas no 19. gadsimta beigām līdz šim gadam. Kolekcijas eksponātus atradu, izšķirstot vismaz 100 000 grāmatu. Nevajadzīgās kādreiz atdevu makulatūrā, taču tā nav pareizi. Tagad praktizēju grāmatu atstāšanu publiskās vietās. Visātrāk pazūd sabiedriskā transporta pieturās atstātās.

Ierosinu ikvienam apdomāties, pirms viņš izmet vai makulatūrā atdod grāmatu. Sameklējiet tuvāko grāmatu maiņas punktu! Paļaujieties uz savu gaumi un veidojiet privātu bibliotēku! Fenšuiveidīgie saka, ka sienām jābūt brīvām, taču dzīve pierādījusi, ka privātpersona savā dzīves telpā tomēr var atļauties arī šādu kultūras vienību. Tā ir uzticama sabiedrotā.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:



Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: aiga.blumberga@kurzemnieks.lv.
Sludinājumi

Pārdod ZEMI Putnudārzā

Pārdod ZEMI Putnudārzā
Pārdod zemi (3560 m2) Kuldīgā, Putnudārzā. Cena 30 000 eiro. Tālr. 22300733, e-pasts: simanovics.roberts@gmail.com.
Aptauja
Kas rudenī jūs visvairāk var iepriecināt?
Labs laiks
Krāsainās koku lapas
Novākts dārzs, laba raža
Sagatavotie krājumi ziemai
Dzestrie rīti
Siltums radiatoros
Ceļojums uz siltajām zemēm, pagarinot vasaru
Ziemassvētku tuvošanās
Kurzemnieks Horoskopi