Aizvērt

Piedāvājumā noteicējs ir tirgus

2020. gada 3. janvārī, 11:56
Raksta autors: Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
Piedāvājumā noteicējs ir tirgus
“Kad cilvēks ieskrien salonā kaut ko nopirkt, es saku, ka nevajag tā uzreiz, – apskatieties, padomājiet! Jo ar gleznu jums vajadzēs ilgi kopā dzīvot,” saka “Ludviķa” saimnieks Aivars Kleins.
Foto: Ģirts Gertsons
Lai kā mums patiktu filozofēt par sajūtu dāvināšanu, taustāmas lietas no dāvanu loka netiks izslēgtas nekad. Praktiskas mantas, piemiņas veltes un suvenīri atrod pircēju gan mākslinieku darbnīcās un salonos, gan daudzajos gadatirgos. Mūsu dienās reti kurš var izdzīvot no plikas mākslas, labi zina amatnieki un mākslinieki, kuriem jāatrod kompromiss, lai negatavotu "grabuļus" un kabatas nebūtu tukšas.
GALVENAIS IR “EKO”

Pirms katriem lielākiem svētkiem Liepājā, Rožu laukumā, notiek biedrības ETNO Liepāja rīkotie tirdziņi. “Atkal viss tas pats, un kādas šausmas tur tirgo!” izsaucas ne viens vien gadatirgus apmeklētājs. Taču, ja nebūtu pircēju, pārdevēji tur nestāvētu. “Mēs skatāmies, lai preces būtu Latvijas amatnieku roku darbs, kurā ielikta sirds un dvēsele. Gribam dot viņiem iespēju,” stāsta biedrības vadītāja Madara Lubāne. Tirgotāji iepriekš iesūtot gan produkcijas fotogrāfijas, gan aprakstus, un rīkotāji tos izvērtē.

Galvenā tendence šobrīd esot zīme eko jebkuram produktam, seko personalizētas lietas ar vārdiem vai logo. Tad nāk latviešu raksti – spēka un aizsardzības zīmes. M.Lubāne pieļauj, ka pārmērības ar tām varētu būt, līdzīgi kā ar Latvijai 100 visās vietās. Tomēr viņa neuzskata, ka tirdziņu dalībnieku preces būtu pārsātinātas ar latviskumu. “Cilvēki ir gudri un prasīgi,” viņa vērtē pircējus, “piedāvājums veidojas pēc pieprasījuma.”

Keramiķe Kristīne Cukura uzsver, ka nu jau sabiedrība sākot runāt par to, ka, nopērkot no savējā, mēs ceļam savu ekonomiku: “Ja pērkam visādus ievestus grabulīšus no pārpircējiem, nauda kaut kur aiziet. Tas ir izglītošanas jautājums, un varbūt cilvēki jau sāk meklēt kaut ko patiesāku.” Viņasprāt, latvisko rakstu likšana virsū visam pēc kārtas arī nozīmē tos pašus grabuļus, tas esot gaumes jautājums. “Gadatirgū brīvdabas muzejā varu tikai pabrīnīties, kā var visu laiku pirkt to, kam latviešu raksti virsū, bet blakus ir tiešām labi izdomāts darbs, kuru nepērk, jo nav tā zīmoga,” saka keramiķe.



Itas Cērmanes foto
“Nezinu, vai tā mēs varam celt savu latviskumu vai patriotismu,” latviešu rakstu izmantošanu visās vietās un lietās vērtē rotu mākslinieks Andris Grebis.


NEPAREDZAMAIS PIRCĒJS

Preču pieprasījums gadatirgū atkarīgs arī no sezonas. “Vasarā rotas, īpaši no dzintara, pieprasa tūristi. Rudenī visiem vajag cepures un šalles ar latviskiem rakstiem. Ziemassvētkiem meklē praktiskas lietas, jo dāvinātāju silda apziņa, ka cilvēks tās pēc tam lietos. Modē pašlaik ir krekliņi un kleitas. Tumšajā sezonā topā ir sveces, aromāti un eļļas. Iemīļoti ir koka izstrādājumi, pat somiņas un tauriņi. Nemainīgi aktuālas ir krūzītes, kuras var sakomplektēt ar zāļu tējām un veselīgiem našķiem,” stāsta M.Lubāne. Suvenīru tipa lietas pircēji neizvēloties, jo piedomājot, kam un ko viņi dāvina.

Nav iespējams paredzēt, ko pircējs grib, pārliecinājusies K.Cukura. Keramikas darbnīcai Virzas vienīgi krūzītes esot pārbaudīta vērtība jau divdesmit gadus, tās var taisīt droši. “Citi trauki ir neparedzami. Sataisi bļodas, bet neiet, nevienam nevajag. Te pēkšņi atkal vajag,” viņa pastāsta.

“Ne jau ar zirdziņu tagad braucam uz Rīgu, nekas nestāv uz vietas,” saka rotu mākslinieks Andris Grebis. Robeža starp mākslu un amatniecību esot atkarīga no tā, cik daudz grib kabatā ielikt, un no pieprasījuma un piedāvājuma. Saistībā ar valsts simtgadi un dziesmu svētkiem liels pieprasījums bijis pēc arheoloģijas un etnogrāfijas atdarinājumiem.

“Mēs ieturam robežu, skatāmies, lai būtu kvalitāte un ideja, nevis vienkārši saražotas pilnas kastes,” par darbību Amatnieku namā saka rotu mākslinieks. “Taču tirgus arvien vairāk spiež uz naudas pelnīšanu. Nevienam jau nevar liegt likt rakstus uz gaļas dēlīšiem. Taču, lai latviešu zīmes liktu uz visām lietām un vietām, ir jābūt pamatam un zināšanām. Citādi degradē pašu ideju un velk uz to, ka agrāk uz visām sienām rakstīja nesmukus vārdus,” uzskata A.Grebis.



Ruslana Šuļģas foto
“Ja svarīgs ir latviskais, tad pircējs to meklē. Ja nav, tad nopērk jebkādu preci – ka tik uz Žurkas gadu ir virsū žurka,” spriež keramiķe Kristīne Cukura.


AUDZINA GLOBĀLAIS BIZNESS

Mākslas salona Ludviķis saimnieks Aivars Kleins uz tirdziņiem aizejot, lai izpētītu situāciju. Viņaprāt, pircējs īsti nesaprot, kāpēc salonā lietām ir pavisam citas cenas – restorāna līmenis iepretī lielveikala līmenim. “Ja runājam par koku, tad ir tā – esmu profesionāls koktēlnieks, un visi mani darbi ir māksla ar praktisku pielietojumu. Manas koka lietas ir mūžīgas. Jo ilgāk tās 
lieto, jo skaistākas kļūst. Taču šajos laikos par vērtīgākajām dāvanām ir kļuvušas tehnoloģijas, kas ir tik īslaicīgas. Vērtību sistēma ir mainījusies. Pats no sevis ar sabiedrību nekas nenotiks, ir jāaudzina ģimenē un skolā. Ja to nedarīs, tad audzinās globālais bizness. Padomju laikos bija proletārieši, kas pielādēja pilnu māju ar lētiem niekiem, kurus pēc tam meta gružos. Šodien uz to strādā vesela industrija,” saka mākslinieks.

M.Lubāne novērojusi, ka daudzas jaunas ģimenes atgriežas no ārzemēm vai pārceļas uz laukiem un uzsāk amatniecību vai mājražošanu. A.Kleins mūsu laiku sauc par iniciatīvu laikmetu, kurā katram jāmēģina ķepuroties. Tomēr viņš domā, ka tas nemaz nav labi, ka latvieši paši visu dara: “Tu nevari visu darīt. Ir arī profesionāls līmenis, kādu gadatirgū es neredzu, no manām koka lietām tur nav pat viduslīmeņa.”

Rotas šodien tiešām gatavo gandrīz visi, zina A.Grebis. “Nevar liegt cilvēkiem darīt to, kas viņiem patīk, un saukt sevi, kā vēlas. Svarīgi ir, cik paliekoši būs visi tie nieciņi un štruntiņi. Tā ir bižutērija. Nopērk lētas lietas, vienu reizi iekarina, un tad tās mētājas kastītē. Arī šī ir naudas pelnīšanas niša. Mani vairāk interesē paliekošas vērtības, citādi nav vērts ieguldīt darbu,” domā rotu mākslinieks.

Gatavot to, ko pats vēlies, var tad, ja ir cits darbs, zina K.Cukura. Gan viņa, gan vīrs Mārtiņš Priekulē strādā par skolotājiem. “Svarīgi arī, cik esi populārs un kur atrodies. Laukos cilvēku ir mazāk un maksātspēja mazāka. Ja atrodies Liepājas centrā, tur ir citādi. Šeit ir ļoti jāpacenšas, lai pie tevis brauktu,” saka Kristīne.

Savukārt A.Kleins atzīmē, ka pircēju interesē tas neko nemainot, ka salons jau desmit gadus ir centrā: “Šī nav tipiska tūristu vieta, un ārzemnieki nav glābiņš. Viņiem vajag kaut ko par trim eiro.”
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kāds ir darbs attālināti?
Man tas ir atklājums
Ir ērts
Ietaupa laiku un citus resursus
Ir sarežģīts
Nav produktīvs
Ir apgrūtinošs
Nevaru pateikt; nestrādāju attālināti
Kurzemnieks Horoskopi