Aizvērt

Kultūras darbinieces 11 arodi

2020. gada 10. februārī, 11:55
Raksta autors: Ieva Vilmane, “Saldus Zeme”
Kultūras darbinieces 11 arodi
Foto: Sanitas Bušmanes arhīva foto
Saldus novada Zaņas pagasta pārvalde pirms gada darbā pieņēma jaunu kultūras darba organizētāju SANITU BUŠMU. Daudzi, arī es, brīnījās: kā gan mazs nomales pagasts ar diezgan vienmuļu kultūras dzīvi ieinteresējis pieredzējušu profesionāli?
– 2005. gadā man bija 21 gads, pabeidzu Latvijas Kultūras koledžā kultūras menedžmentu ar specializāciju svētku režijā. Mēnesi pēc studijām kļuvu par Kazdangas kultūras, tūrisma informācijas un izglītības centra vadītāju. Šķiet, tam ir lielākā skatītāju zāle Kurzemē – 700 sēdvietu.

– Vai zini, kāpēc darba devējs riskēja, uzticot jaunietei tik lielu ēku?

– Bijušā Liepājas rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ilga Skābarde pazina manu mammu, Lieģu kultūras nama vadītāju Dzintru Cāli. Zināja, ka es un abas manas māsas esam izaugušas kultūras namā, palīdzot mammai. Kultūrā esmu kopš desmit gadu vecuma. Mammai ģimene palīdzējusi visu laiku – tētis uzņēmās fiziski smagākos darbus,mēs, meitas, – pasākumu apskaņošanu, vadīšanu, zāles kārtošanu, viesu sagaidīšanu. Nekad neesam bijuši kultūras nama darbinieki, bet daudziem kultūras namu vadītājiem ģimene sniedz lielāko atbalstu. Mamma nav kautrējusies mums publiski pateikties. Bijām tipiska kultūras darbinieces ģimene, kurā cits citu atbalsta un saprot.

– Vai tāda ir arī tava ģimene?

– Bieži ceru uz vīra palīdzību, taču viņš ir diezgan strikts: pašvaldības iestādē jāstrādā pašvaldības darbiniekiem. Tas gan nenozīmē, ka viņš nepalīdzētu. Pēc valsts svētku koncerta novembrī viņš kopā ar apmeklētājiem palīdzēja zālē sanest galdus un krēslus. Kazdangā nepratu deleģēt uzdevumus, tāpēc daudz darīju pati. Palīgosaicināju draudzeni, un divatā mēs daudz ko paveicām. Paldies viņai!

Otra darbavieta bija mazs kultūras nams Dunalkā, taču Zaņā man vispār nav kultūrasnama. Pasākumi notiek pagasta pārvaldes ēkā vai netālu esošajā sporta angārā. Ir labi, jo ikdienā vairs neatbildu par visu ēku –logiem, durvīm, elektrības vadiem, kanalizācijas caurulēm, siltumu... Esmu vienā ēkā ar Zaņas pagasta pārvaldes administrāciju, Sarkano Krustu, dienas centru, bibliotēku, pasta nodaļu un bērndārzniekiem. Esmu kā mazā skudru pūznī ar lielu rosību.

– Kultūras darbinieku darba līgums ir diezgan vispārīgs. Viens no pienākumiem – organizēt pasākumus. Ko tu saproti ar to?

– No padsmit gadu vecuma esmu iemācījusies pelnīt naudu pati. Vecāki piedāvāja spēlēt diskotēkas ar mūsu aparatūru, aizveda uz pasākuma vietu un gaidīja līdz naktij, kad ballīte beigsies. Izdarīja smago darbu – sanesa un pieslēdza aparatūru, pēc pasākuma to novāca. Piecpadsmit gados mūsu diskotēkā “Neons” pieredzēju trīs mūzikas paaudzes. Sāku ar kasetēm, pēc tam bija kompaktdiski, ar tiem nopelnīju savu pirmo portatīvo datoru. Spēlēju ar jaunāko māsu uz maiņām. Vienu stundu viņa, otru – es. Māsai patika smagnēja mūzika, es izvēlējos dažādu. Toreiz aptvēru, ka precīzi jūtu, ko vēlas publika. Šī intuīcija man ļoti palīdz kultūras darba organizēšanā. Piedāvāju balles, nodarbības, lekcijas, neierastākus pasākumus. Katram pagastam ir citādāks raksturs, tas jāpēta. Pagājušajā pavasarī pēc pirmā pasākuma Zaņā sapratu: te patīk balles. Nevienā pagastā, kur esmu strādājusi, nav bijis liels pieprasījums pēc augstās mākslas, piemēram, klasiskās mūzikas. Laukos vēlas kvalitatīvi atpūsties, savukārt klasiku bauda lielās pilsētās. Zaņeniekus vēl neesmu līdz galam iepazinusi. Uz muzikālu dzejas pasākumu atnāca 20 cilvēki. Šķita, ka maz, bet vietējie mierināja: šim pagastam – daudz. Esmu secinājusi, ka šeit mīl teātri, – zāle vienmēr pilna! Skatās gan vietējos aktierus, gan ciemiņus. Zaņenieki ir labi amatieri aktieri un nebaidās iestudēt gandrīz vai mūziklu. Ja būtu skatuve un gaismas iekārtas, varētu izvērsties vēl vairāk. Pagaidām izmantoju privātas gaismas. Dunalkā gandrīz katru otro mēnesi rīkoju balles. Kļuva garlaicīgi. Ķeksīša pēc pasākumus vairs nerīkoju, jo arī tiem jātērē nauda. Labāk reti, bet kvalitatīvi.

– Vai piedzīvots, ka publika tomēr neierodas?

– Par laimi, tikai vienu reizi, kad uz diskotēku atnāca vien daži cilvēki. Viņiem bija ļoti jautri, taču sapratu, ka diskotēku laiks ir pagājis.

– Ko vēl iemāca maz apmeklēti pasākumi?

– Rēķināties ar pasākumiem kaimiņu pagastā, savā un blakus novadā. Durbes novadā ir četri kultūras nami, mēs, to vadītājas, veidojām kopīgu gada plānu, lai mazajānovadā cita citai neatņemtu publiku. Esmu secinājusi, ka cilvēkiem patīk grupas un mākslinieki ar vārdu.

– Vai pagasta pārvalde tādus var atļauties?

– Var, ja seko līdzi budžetam un netērē, kur nevajag. Pagājušajā gadā strādāju ar iepriekšējās kultūras darbinieces tāmēm – pietika. Šim gadam pati plānoju izdevumus. Manuprāt, pietiek visam.

– Vai arī amatiermākslai?

– Zaņā ir senioru teātris un sieviešu vokālais ansamblis. Ļoti gribētu bērnu mūsdienu deju kolektīvu. Tādu gribēju izveidot blakus pagastā Nīgrandē, jo tur dzīvoju. Ideja forša, taču vienu gadu man esot jāpierāda sevi, strādājot par velti, tikai tad varētu saņemt pašvaldības finansējumu. Man nav tik daudz brīva laika, lai par velti mācītu bērniem dejot. Vairāk nekā divpadsmit gadus kopā ar Renāru Juzupu spēlējam ballēs un vadām vakarus duetā “Tomēr jāpadomā”. Zaņā pirmajos mēnešos gandrīz sadegu – mantojumā bija režisores darbs senioru amatierteātrī. Bērnu pulciņu apņēmos vadīt savas meitas un dēla dēļ. Pēc pusgada sapratu, ka daru par daudz. Tagad ar bērniem strādā nīgrandniece Evita Silniece. Ko vēl varu piedāvāt? Kazdangā mācīju 18 jaunos ģitāristus. Varētu to darīt arī šeit, taču sevi bremzēju: nevaru glābt visu pasauli!

– Pulciņu var vadīt kāds cits.

– Iespējams, bet vēl neesmu iepazinusi Zaņas un apkārtnes cilvēkus un nezinu, kuru uzrunāt. Visos pagastos runā, ka bērniem kaut kas jāpiedāvā arī kultūrā. Kas? Daudziem pietiek ar datoriem, planšetēm, telefonu un varbūt sporta zāli. Vislielākais prieks par senioriem, jo viņi ir visatraktīvākie. Mana ome dzīvo tālu Latgalē, bet Zaņā esmu ieguvusi 10 citu omīšu. Viņas ne no kā nebaidās, un cilvēkiem viņas patīk.

– Pašvaldībās kultūras procesus nodrošina par nodokļu maksātāju naudu. Kāda ir tava loma pagastā kopumā?

– Ja cilvēki pēc pasākumiem runā, cik te bija labi, tad rodas pārliecība, ka laba ir arī vieta, kur tie notiek. Pēc manas pirmās balles zaņenieki pateicās: bijis kā vecajos labajos laikos. Pasākumos pagasta iedzīvotāji satiek cits citu, runājas.

– Kā tev klājas izteikti sportiskā pagastā?

– Nezināju, ka Zaņa tāda ir! Biju dzirdējusi visu ko citu, piemēram, par kautiņiem ar motorzāģu ķēdēm. Veci nostāsti klejo ilgi. Katrā ziņā cenšos, lai pagastam būtu laba reputācija.

– Pagastos kultūras darbinieki ir multispeciālisti...

– Esmu režisore, scenāriste, scenogrāfe, pasākuma vadītāja, fotogrāfe, skaņas tehniķe, gaismas tehniķe un kasiere. Vēl esmu namamāte, jo viesmākslinieki un ciemiņi ir jāuzņem, jāsarūpē viņiem cienasts. Dažreiz sanāk būt arī apkopējai, jo jānomazgā netīri trauki, jāsakārto telpas. Pati uzstādu aparatūru, saslēdzu vadus, lai taupītu naudu. Tādas ir vairums kultūras darbinieču visā Latvijā. Lielajās pilsētās noteikti ir citādāk. Esmu pateicīga, ja vīrs uzņemas dažas opcijas. Būtu labi kādam pusaudzim piedāvāt brīvprātīgo darbu – iemācīt viņu rīkoties ar skaņas un gaismas tehniku, ievirzīt šajā profesijā. Šāda doma radās jau Dunalkā, taču turienes jauniešu vidū neredzēju, kuram veltīt tik daudz uzmanības. Diemžēl tehnoloģiju pasaulē pazūd jauniešu entuziasms. Vīrs pirms kāda laika piedāvāja izdzēst mūsu sociālo tīklu profilus. Šādam solim nebiju gatava, taču tagad saku: paldies! “Facebook” un “WhatsApp” ļoti traucē ikdienā. Atceros kādu Mātes dienas koncertu, kad viens bērns atteicās dziedāt un pieprasīja mammai telefonā “Youtube”. Telefons arī pieaugušajiem kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Ballītēs cits citam sūta fotogrāfijas, atzīmējas, sarakstās.

– Vai esi satikusi telefona glaudītāju, kam dziļi vienaldzīga pasākuma noskaņa, mākslinieki un norise?

– Dažus. Ja viņu kļūs vairāk, varbūt būs jādara tā, kā māsas bērnudārzā Liepājā, – svētkos pieaugušajiem liek izslēgt telefonus.

– Tev būs drosme?

– Drosme jau būtu, bet – vai darīs? Zaņā uzreiz pateicu, ka vēlos apmeklētājus redzēt skaisti ģērbušos, miermīlīgus, un lai manās ballēs nebūtu ne pufaiku, ne treniņbikšu. Par kultūras pasākuma līmeni cīnījos jau tad, kad palīdzēju mammai. Ar māsu trenkājām jauniešus pufaikās, līdz viņi iemācījās, ka jāģērbj svinīgas drēbes. Duets “Tomēr jāpadomā” reiz spēlēja Popē. Visas meitenes bija kleitās, zēni – uzvalkos. Ļoti liels prieks spēlēt tādai publikai. Kultūras nama vadītāja paskaidroja, ka ir principiāla un džinsos nevienu neielaiž. Ja ballē sākas kautiņš, uzreiz apturu mūziku un piedāvāju divas izvēles: kaujamies vai ballējamies? Publika ātri tiek galā ar nemierniekiem. Zaņā līdz šim esmu iztikusi bez apsarga, jo viņu ir grūti nolīgt. Zemessargs formu drīkst uzģērbt, ja saņēmis atļauju, turklāt tiek pieprasīts, lai viņš būtu pārī ar policistu. Rodas pamatīgas izmaksas, tāpēc pildu arī apsardzes uzdevumus. Turklāt apsargi ir dažādi – reiz nācās vienu komandēt, lai taču ņem asaru gāzi, citādi nebūs labi! Raiba tā mana pieredze!...



Reģionālo laikrakstu “Kurzemes Vārds”, “Kurzemnieks”, “Saldus Zeme” un “Talsu Vēstis” pielikums.

Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kāds ir darbs attālināti?
Man tas ir atklājums
Ir ērts
Ietaupa laiku un citus resursus
Ir sarežģīts
Nav produktīvs
Ir apgrūtinošs
Nevaru pateikt; nestrādāju attālināti
Kurzemnieks Horoskopi