Aizvērt

Februārī skan Strazda dziesmas

2020. gada 2. martā, 12:15
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
 Februārī skan Strazda dziesmas
"Liepāja ir brīnišķīga vieta radošam cilvēkam," uzskata Jānis Strazds.
Foto: Egons Zīverts
Komponists JĀNIS STRAZDS savu 40. dzimšanas dienu nosvinēja jubilejas koncertā "Strazda dziesmas" koncertzālē "Lielais dzintars" tieši īstajā datumā – 14. februārī. "Sākotnēji nebija domas svinēt, bet kolēģi sāka teikt, ka tomēr apaļš skaitlis un daudz sarakstīts, tāpēc vajag," viņš atzīstas. Galvenie vainīgie bijuši viņa dziesmu izpildītāji Andris Ērglis un Igo.
– Kāda ir Strazda dziesmu vieta Latvijas plašajā koncertdzīvē?

– Esmu priecīgs par koncertu sagatavošanas procesu un dzimšanas dienas svinēšanu ar cilvēkiem, ar kuriem man patīk būt kopā uz skatuves un mūzikas radīšanas gaitā. Sāku likt kopā visu, kas vairāk nekā divdesmit gados darīts. Visvairāk strādāts ar Andri Ērgli, daudz ar Igo, bet esmu rakstījis dziesmas arī Normundam Rutulim, Liepājas aktieru koncertapvienībai "Aģenti", Antrai Stafeckai, Kristīnei Zaharovai, Dainim Skutelim un citiem.

– Kāpēc tapa divi atšķirīgi jubilejas koncerti?

– Liepājā nospēlētais bija pirmais iecerētais, Rīgas koncerts nāca vēlāk. Domājām, ka būtu interesanti nevis identiska programma vairākās vietās, bet divas atšķirīgas. Rīgā koncertā "Valentīndienas priekšvakarā" bija akcents uz abiem lielākajiem dziesmu cikliem – "Lins" ar Jāņa Petera vārdiem, kur ir solisti un koris, un "Uguns" sadarbībā ar Igo, kas ir grandiozs uzvedums ar tautas mūzikas un roka instrumentiem, kori un dziedātājiem. Rīgā dziedāja Ķeguma jauniešu jauktais koris "Lins".

– Nosaukums taču nav nejaušs?

– Esmu tā kā krusttēvs, nosaukums ir saistīts ar manu dziesmu ciklu. Liepājā, protams, dziedāja brīnišķīgais koris "Laiks" ar Ilzi Balodi priekšgalā, kas piedalījās cikla "Lins" ierakstā un pirmatskaņojumā. Šajā koncertā bija vairāk solistu, daudzšķautņaina un krāsaina programma ar dziesmām no radošās darbības pirmsākumiem līdz pat šodienai.

– Tai skaitā "Ripoja akmens"?

– Protams, arī "Ripoja akmens", tāpat dziesma "Zaļā zeme" no cikla "Lins", tā šobrīd ir ļoti aktuāla, jo iekļauta kopkora repertuārā skolēnu dziesmu svētkos.

– Patiesībā gribēju paironizēt. Atcerējos interviju ar "Prāta vētru", kurā puiši teica, ka "Lidmašīnas" vairs neliekot programmā, bet koncerta beigās tāpat visi prasa nospēlēt.

– Tas ir arī Igo stāsts par "Zīlīti". Publika visu ar pateicību ņem, bet bez "Zīlītes" neizspruks. "Ripoja akmens" fenomens bija patīkams, šai dziesmai bija galvu reibinoši panākumi kā reti kurai, – paņemt visus topus un latviešu mūzikas balvas!

– Kā ir tur, slavas virsotnē? Saka, gaiss retināts, grūti elpot.

– Negribētu teikt, ka tā bija slavas virsotne. Latviešu mūzikā 80. gadi bija komponistu laiki. Gandrīz katrai grupai bija savs akadēmiski izglītots komponists, kas bieži bija arī instrumentālists. Jānis Lūsēns ar "Zodiaku", Juris Kulakovs ar "Pērkonu" un citi. Tagad ir citi laiki. Man kā komponistam nekad nav bijušas ambīcijas būt pirmajā līnijā. Ļoti apmierina otrais plāns, arī uz skatuves. Esmu apzināti pat izvairījies no publicitātes. Protams, pirms jubilejas nācās reklamēt koncertus, publiskā profesijā no tā neizbēgsi. Ar kolēģiem esmu gājis soli solī blakus. Manu radošo tandēmu kolēģi A. Ērglis un Igo gods kam gods nekad nav aizmirsuši nosaukt komponistu.

– Šie radošie tandēmi ir tik atšķirīgi, katrs ar citu ievirzi.

– Tā ir komponista priekšrocība, ka mūziku izpilda cilvēki, ar kuriem ikdienā nespēlē kopā. Tā mums ir ar Rutuli, kuram ir sava grupa, taču viņš reizēm ir palūdzis kādu dziesmu. Tieši tāpat Dainis Skutelis. Iedodu dziesmu, mūziķi to aranžē. Kā autoram man tieši tas ir interesanti, negribas uzspiest savu redzējumu.

Ar Andri strādājam kopā jau 22 gadus, kopš mūzikas vidusskolas laikiem. Esam kopā pudu sāls apēduši, spēlējuši gan uz lielām skatuvēm, gan mazos krodziņos, lauku ballītēs un lepnos korporatīvos pasākumos. Labi saprotamies, mūsu muzikālā domāšana ir līdzīga vai nu kopš laika gala, vai arī pielāgojusies, saslīpējusies. Ar Igo ir pavisam citādi. Pret viņu ir cieņa jau no bērna kājas kā pret autoritāti un latviešu mūzikas leģendu. Prieks strādāt ar viņu kā līdzautoru, jo Igo ir ideju ģenerators dažādās radošās izpausmēs, viņš spēj kaut ko radīt arī tukšā vietā. Tas ļoti iedvesmo – strādāt kopā ar tik jaudīgu un universālu cilvēku. Pirmais lielais kopdarbs bija cikls "Uguns". Četru pamatstihiju cikls mūzikā ar dažādiem komponistiem bija viņa ideja, mani viņš uzaicināja pirmo. Tas bija 2010. gadā. Pērn sniedzām veselu koncerttūri ar atjaunoto "Uguns" programmu un redzējām, kā cilvēki nāk uz koncertiem un pērk diskus.

– Jums bijuši arī jaudīgi un iedvesmojoši pedagogi. Mūzikas vidusskolā – Agris Engelmanis, Mūzikas akadēmijā – Romualds Kalsons.

– Nenoliedzami! Liepājas Mūzikas vidusskolā iespaidoja jau vide kā tāda. Ar savu radošo gaisotni skola radīja apstākļus, lai mēs tālāk radītu kaut ko savu, ne tikai mācītos stundās. Mēģinājām skolas telpās, bija pirmie krodziņi, kur spēlējām, piemēram, leģendāra kafejnīca "Ilze". Arī akadēmijā bija izcilas personības. Studēju ne tikai pie Kalsona, mani profesori bija lieliskais Pēteris Plakidis, Selga Mence, Juris Karlsons, leģendārais Oļģerts Grāvītis, Ilma Grauzdiņa.

– Ja Kurzemes puisim interesēja mūzika, protams, nevarēja būt cita izvēle kā Liepāja?

– Jā. Esmu dzimis Saldū, pabeidzu Zirņu pamatskolu un mācījos Saldus Mūzikas skolā. Domājot par vidusskolu, bija tikai Liepāja, jo man bija romantizēts priekšstats tajā laikā – "Remix", "Liepājas brāļi", "Līvi". Likās, Liepājā viss ir "aijaijā, aijaijā, liedagā". Un leģendārā skola, kur Lūsēns, Liepiņš, Hermanis, Muktupāvels un Marhils mācījušies! Liepāja vilināja, un radošā vide ievilka. Vecākie kolēģi stāstīja par to bohēmu, kāda audzēkņiem bijusi direktora Vikmaņa laikos, 70.–80. gados. Protams, tādus augstumus nesasniedzām... tie laiki bija pagājuši. Tomēr mums bija labs kurss un interesanta ārpusstundu dzīve.

– Kā vērienīgu radošo darbu var savienot ar darbu skolā?

– Ar šo gadu stundas vairs nepasniedzu, esmu Liepājas Mūzikas un mākslas vidusskolā radošais direktors mūzikas jomā. No daļas slodzes atteicos tieši tāpēc, ka grūti savienot. It kā dīvaini būt kolēģim saviem pasniedzējiem, taču ļoti patīkami bija sastapt savu fizkultūras skolotāju Gunāru Jēkabsonu. Apbrīnojams cilvēks, izskatās tikpat sprigans un jauneklīgs! Arī skolotājas Astra Ziemele, Iveta Vīksne. Ir patīkami būt savā skolā. Arī jauniešiem šeit patīk mācīties, radošā gaisotne ir.

– Savā CV viņi rakstīs "mācījies pie Jāņa Strazda".

– Pedagoģijas process ir interesants. Džeza nodaļu kopā ar kolēģiem izveidojām tukšā vietā. Tā ir attīstījusies, piesaistot speciālistus, kādu uz vietas nav, jo džeza tradīciju Liepājā nebija. Ne tikai audzēkņi, arī pilsētas kultūrvide iegūs ar jaunu asiņu pieplūdumu.



Jānis Strazds (otrais no labās) kopā ar Andri Ērgli un grupu Rundāles pilī.

 


Ar dzejnieku Jāni Peteru, strādājot pie dziesmu cikla "Lins".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Novadu reforma, no 119 izveidojot 42 pašvaldības:
veicinās reģionālo attīstību
neko nemainīs
sanaidos cilvēkus
sen bija vajadzīga
ietaupīs naudu
apvienos resursus
ir piekāpšanās lielajām pilsētām
vēl vairāk iztukšos laukus
nav pārdomāta līdz galam
Kurzemnieks Horoskopi