Aizvērt

Asinīm parakstīta vienošanās

2020. gada 1. aprīlī, 12:49
Raksta autors: Liena Rimkus, "Kurzemes Vārds"
Asinīm parakstīta vienošanās
Velns nes raganu uz elli (Olaus Magnus, Historia de gentibus septentrionalibus, 1555), attēls no R. E. Gailijas "Raganu & burvju mākslas enciklopēdija".
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Sandis Laime raganu fenomenu pēta jau daudzus gadus. Par šo tēmu rakstījis disertācijas darbu, pat izdevis grāmatu "Raganu priekšstati Latvijā. Nakts raganas". To, ka S. Laime ir pieredzējis referents, var pamanīt uzreiz. Viņš uzstājies Baltijas valstīs, arī Somijā, Krievijā, Baltkrievijā, Polijā, Vācijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, Grieķijā, Indijā un nu arī Liepājā.
Ciema un nakts raganas

Vārds "ragana" mūsdienu latviešu un lietuviešu valodā nozīmē ­– sieviete ar pārdabiskām spējām, kas prot burt. Valodnieku pētījumos atrodami trīs viedokļi par šī vārda sākotnējo nozīmi: ragana kā pareģe; ragana kā ragaina mitoloģiska būtne un ragana jeb rēgs. 16. un 17. gadsimta juridiskie dokumenti un 17. un 18. gadsimta vārdnīcas rāda, ka Latvijā tolaik par raganām un raģēm sauktas sievietes, kas, no vienas puses, nodarbojušās ar tautas medicīnu, no otras puses, veikušas darbības, kurās spilgti izpaužas maleficium, tas ir, slēgušas līgumu ar velnu, lidojušas uz sabatiem, ar buršanu kaitējušas cilvēkiem un lopiem. Tas liecina, ka ciema raganas jēdziens 16. gadsimta otrajā pusē Latvijā pilnībā jau bija izveidojies, daļēji integrējot tajā arī vietējās tradīcijas. Ciema raganu priekšstatu sistēmā tāpat tika iekļautas nakts raganas, pieņemot arī to nosaukumu. Latvijas ziemeļaustrumos nakts raganu tradīcija saglabājās līdz pat 20. gs. sākumam. Ap šo laiku raganu tradīcijas relikta teritorija aizņēma visu Valmieras rajonu, tam piegulošā Valkas rajona ziemeļrietumu daļu, Alūksnes rajonu un Balvu rajona austrumu daļu. Tradīcijas saglabāšanos šeit veicināja divi galvenie faktori. Pirmkārt, Alūksnes rajonā, saplūstot nakts un ciema raganu priekšstatu sistēmām, raganas tika nevis humanizētas, bet gan, iekļaujoties kristīgās demonoloģijas paradigmā, padarītas par cilvēku kalponēm, kuru galvenais uzdevums ir zagt svešu pienu un piegādāt to saimniecēm. Tā kā pašas raganas šajā gadījumā netika humanizētas un kā cilvēkiem kalpojoši gari saglabāja daudzas nakts raganām raksturīgās iezīmes, tas ļāva saglabāties arī nepārveidotiem priekšstatiem par "neatkarīgajām", cilvēkiem nekalpojošām nakts raganām. Otrkārt, raganu tradīcijas saglabāšanos Valkas un Valmieras rajonā veicināja tas, ka šajā teritorijā ciema raganu institūcijā tika integrēti ar spīganām saistītie senākie priekšstati. Pirms nakts raganu tradīcijas iekļaušanās ciema raganu priekšstatu sistēmā šī teritorija, iespējams, aptvērusi austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotās teritorijas, bet nav bijusi pazīstama Baltijas somiem – lībiešiem, kā arī rietumbaltiem – kuršiem.

Visai raganu tradīcijai raksturīgās pazīmes ir tipiski antropomorfs veidols – gari, izlaisti, lielākoties gaiši mati. Gan austrumu, gan rietumu areālā raganas parasti parādās pa divām vai trim uzreiz, nereti arī lielākos pulkos. To parastais parādīšanās laiks ir diennakts tumšā puse, retāk – pusdienlaiks. Par raganu mitoloģiskajiem pretiniekiem visā tradīcijas relikta teritorijā tiek uzskatīti vilki.

Tipiskākā raganu nodarbe tradīcijas rietumu areālā ir velēšanās, savukārt pret cilvēkiem vērstās darbības – vadāšana, retāk žņaugšana un nogalināšana. Tāpat raganām raksturīga piena zagšana, šūpošanās un sēdēšana koku zaros, arī matu ķemmēšana. Raksturīgākā pret cilvēkiem vērstā darbība šajā teritorijā ir nokutināšana. Austrumu areālā raganām ir izteiktāka emocionālā ekspresija – tās smejas, kliedz un raud. Viens no aizsarglīdzekļiem pret raganām, kas pazīstams tikai austrumu areālā, ir to atvairīšana ar bikšu gārcenieku, atklājot kailumu.


Uz sabatu jāj āža mugurā

Raganu sapulces jeb sabati latviešu materiālos nereti saukti par raganu dzīrēm, raganu balli, vēl biežāk par velnu dzīrēm, velnu kāzām. Tiek uzskatīts, ka sabata laikā velni svin netīro dvēseļu uzņemšanu savā pulkā. Tās pieder pašnāvniekiem un citās nelabās nāvēs mirušajiem. Pirmais publiskais darbs, kurā stāstīts par sabatiem, ir Henrija Čārlza Leas 1888. gadā sarakstītā "Inkvizīcijas vēsture". Dzīru koncepts kā tāds tiek definēts jau 15. gadsimtā. 1608. gadā Frančesko Maria Guazo darbā "Compendium Maleficatum" īsi apraksta, kā šīs raganu sapulces notiek dzīvē. Viņš raksta, ka tie, kas sapulcēs piedalās, ierodas jāšus uz āžiem. Tikšanās laikā dalībnieki spēlējas ar dažādiem kristietības elementiem, šajā gadījumā – krustu. Viņi no velna puses tiek pārkristīti. Interesanti, ka pēc pārkristīšanas tiek bučots velna dibens, vēlāk viņi dejo ar muguru pret muguru. Daudzas lietas notiek ačgārni. Sapulces tiek rīkotas vismaz reizi gadā konkrētā dienā, kas saistīta ar kādu īpašu datumu. Kristīgā demonoloģija raganošanu diabolizē, un bez velna visas šīs darbības nav iedomājamas. Tiek uzskatīts, ka, kļūstot par raganām, burvjiem un ragaņiem, sievietes un vīrieši slēdz asinīm parakstītu līgumu ar velnu, un viņu pienākums ir piedalīties šādās sanāksmēs. Pirmkārt, tajās līguma slēdzēji apgūst, kā darīt ļaunu, kā kaitēt cilvēkiem un lopiem, bet vēlāk lustējas, dejo, dzied, dzer, ēd, pīpē un kopojas ar velniem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc raganu prāvu protokolos raganas tiek sauktas par maukām. Senākās vārdnīcās termina "ragana" skaidrojums latviešu valodā ir – lidojoša palaistuve. Tas apliecina, ka sabatos notikušas plašas perversijas.

Raganu sabatu izcelsmi skaidrojot, vēsturnieki mēģinājuši saprast, vai ideja radusies tukšā vietā, vai arī meklējami senāki aizmetņi Eiropas tautu tradīcijās. Viens no tiem saistīts ar indoeiropiešu šamanismu un transa rituāliem, proti, cilvēkam noguļoties zemē, viņa dvēsele aizlido uz sabatu. Tātad – dvēseļu ceļojums.

Otrs iespējamais skaidrojums ir ar sieviešu kārtas garu procesijām jeb svinībām. Tajā laikā pastāvēja ticība fejām un laumiņām, kas savācas baros un svin kopā sanākšanu, kurā dominē zelta trauki, dažādas greznumlietas, kas tiek pieminētas arī raganu prāvu materiālos. Šajās ballēs reizēm nokļūst arī priviliģētie cilvēki, un tas ir viens no raganu sabatu izziņas avotiem. Trešais – līdzīgā veidā satikušies mirušo cilvēku gari, kuri klīst apkārt un svin dzīres. Raganu prāvu protokolos minēts, ka pēc ilgstošas spīdzināšanas cilvēki atzinušies, ka sabatos notiek ēšana, dzeršana, reizēm pieminēta mācīšanās, kopošanās ar velniem, bet folklorā šīs tēmas reducētas uz ēšanu, dzeršanu un dejošanu.


Pulcējas Zilajā kalnā

Raganu prāvu protokolos reizēm fiksētas liecības par sabatu norises vietām Latvijā. S. Laime stāsta, ka divās prāvās minēts, ka raganu sabati notikuši Zilajā kalnā. Zilokalnu pie Valmieras zina teju visi, bet Latvijā ir kādas 10 vietas ar šādu nosaukumu. Ņemot vērā, ka tā ir zviedru laika Vidzeme un zviedru folklorā Zilais kalns ir ļoti stabila sabatu vieta, uz kurieni lido zviedru raganas, tas šķiet pieņemami. Arī Igaunijā ap1609. gadu piesaukta lidošana uz zviedru Zilo kalnu, un tas parāda, ka demonoloģiski motīvi nāk no Zviedrijas.

Tie, kas literatūrā stāsta par sabatiem, nerunā par tiem kā par personīgo pieredzi. Tas šo mutvārdu tradīciju atšķir no tiesu protokoliem, jo tajos tiek stāstīta personīgā pieredze. Jāņem vērā spīdzināšanas motīvs, kad cilvēki atzīstas. Uz raganu sabatiem var skatīties no četriem aspektiem: pirmkārt, varam uztvert to kā patiesību, otrkārt, domāt, ka šī pieredze ir reāla, bet nenotiek miesiski, drīzāk piedaloties cilvēka garam. Treškārt, parādās tikai folkloriski – ir velna uzlikta ilūzija un viss stāstītais ir iedomāts. Ceturtais ir racionālais viedoklis, kas pilnībā noliedz raganu sabatu eksistenci, noliedz, ka tā ir patiesība, pieļaujot to kā sapni. Tas raksturīgs apgaismības laikam, kad bija juristi. Apgaismības laikā lēnām sākas atteikšanās no raganu prāvām institucionalizētā līmenī.

Ar laiku sadedzināšanu uz sārta kā soda veidu sāk aizstāt ar ko "humānāku" – pēršanu, izraidīšanu, kauna zīmes iededzināšanu vai baznīcas sodu. Jelgavā līdz pat 19. gadsimtam bija kauna stabs, 17. gs. zemniekiem par bēgšanu nocirta kāju, bet nepatiesas liecības devējiem nocirta roku. Soda izpildes vieta bija Jelgavas tirgus laukumā (mūsdienās Hercoga Jēkaba laukums) un Romas patversmes vietā – Kārtavas (karātavu) kalnā, kura mūsdienās vairs nav. Raganu prāvas varēja notikt gan pilsētās, gan muižās. Latvijā senākā zināmā raganu prāva notika 1531. gadā. Dedzināšana beidzās līdz ar apgaismību, tātad 18. gs. sākumā. Dažas prāvas gan turpinājās. No 120 prāvām ziņas par raganu sabatiem parādās aptuveni desmit prāvu protokolos.




Fransisko Goija "Raganu sabats", 1798. gads.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Kāds ir darbs attālināti?
Man tas ir atklājums
Ir ērts
Ietaupa laiku un citus resursus
Ir sarežģīts
Nav produktīvs
Ir apgrūtinošs
Nevaru pateikt; nestrādāju attālināti
Kurzemnieks Horoskopi