Aizvērt

Pašam sava sapņu fabrika

2020. gada 9. aprīlī, 12:53
Raksta autors: Agrita Blumberga, "Talsu Vēstis"
Pašam sava sapņu fabrika
"Esmu cilvēks, kurš gandrīz vienmēr saka "jā", jo vārdiņš "jā" aizved pie jauniem cilvēkiem un jaunām iespējām," atzina multimākslinieks Kašers.
Foto: Edgars Lācis
"Kamēr esmu jauns un man ir enerģija, gribu izmantot visas iespējas un būt sevis labākā versija," viesojoties dzimtajā pilsētā Talsos, skaidroja multimākslinieks Kaspars Blūms-Blūmanis jeb Kašers. Plašāku atpazīstamību viņš ir ieguvis, piedaloties LNT talantu šovā, kur skatītājus pārsteidza ar drosmīgo stilu un paša darinātajiem tērpiem. Šobrīd mākslinieks vada "Kašera sapņu fabriku", rīko pasākumus un piedalās dažādos televīzijas projektos.
Bērnību un skolas gadus Kašers atminas kā vienu no smagākajiem posmiem savā dzīvē. Saskarsmē ar vienaudžiem lielu lomu nospēlēja gan liekais svars, gan mākslinieka neparastais ģērbšanās veids. "Tā kā biju apaļīgs, mani saukāja par resno cūku, pūpēdi un tā tālāk, līdz ar to bērnības atmiņas nav no tām labākajām. Skolā biju ļoti kluss – mani apcēla stila dēļ. No mājām vienmēr izgāju kā paraugskolnieks, bet iepriekšējā vakarā bēniņos biju salicis komplektiņu. Biju metālists un neatkarīgi no gadalaika staigāju īsos šortos, garās zeķēs un ar lielāko ķēdi, kādu Talsos varēja nopirkt. Skolā mani, protams, nesaprata. Izgāju cauri ļoti trakam periodam, bet vienmēr paliku uzticīgs savam stilam. Jau toreiz sapratu, ka stils ir mana veiksmes atslēga, kurā iespējams rast patvērumu.

Atbildes vienmēr jāatrod iekšēji

"Tā kā mani saistīja daudz dažādu lietu, nevarēju saprast, kas ir tas, ar ko vēlos saistīt savu dzīvi un pelnīt naudu. Vecāki teica, ka man padodas menedžments, jāmācās par menedžeri. Izvēlējos pēc iespējas bohēmiskāku skolu un devos uz to. Gāju ar domu, ka būšu biznesmenis, menedžeris, bet, ejot augšā pa Latvijas Kultūras koledžas kāpnēm, ieraudzīju zaļu tāfeli ar uzrakstu – "Pirmo reizi Latvijā mūzikas menedžments!". Izdarīju izvēli, balstoties uz savām izjūtām. Ir svarīgi ieklausīties skolotājos un ģimenes locekļos, bet atbildes vienmēr jāatrod iekšēji. Studiju gados organizēju pasākumus, biju kluba "Četri balti krekli" menedžeris, grupas "Gain fast" asistents, dalīju šokolādes batoniņus pasaules čempionātā hokejā un iesaistījos visur, kur vien iespējams. Neviens man par to nemaksāja, bet man bija svarīgi iegūt praksi. Pēc trim gadiem sāku saprast: šis – hobijam, šis – man patīk, bet varbūt ne šajā dzīvē, un šis ir tas, ar ko vēlos pelnīt naudu."

Pēc tam, kad mākslinieks divus gadus bija nostrādājis ar grupu "Gain fast", viņš nonāca pie lēmuma, ka dzīvē kaut kas jāmaina. "Sāku savu CV sūtīt uz vietām, kas man likās neaizsniedzamas. Vienā dienā man zvanīja no Valsts ieņēmumu dienesta: "Sveicināti, Kaspar, esam saņēmuši jūsu CV! Diemžēl jūsu kvalifikācija neatbilst normām, bet jūsu CV ir ārkārtīgi interesants, mēs vēlētos jūs aicināt uz darba pārrunām." Aizgāju uz pārrunām, un priekšā sēdēja vēl apmēram 30 vīrieši. Domāju – ko es te vispār meklēju? Nolēmu – ja mani nepasauks nākamo, celšos un iešu prom. Kā jau tas dzīvē notiek,  durvis atvērās un tika nosaukts mans vārds. Telpā tādā kā hierarhijā sēdēja septiņi cilvēki, un boss, šķirstot manu CV, izmeta: "Tam puisim vajadzētu doties uz Parīzi vai Ņujorku. Tu vispār zini, kas ir Valsts ieņēmumu dienests?" Teicu: "Jā, zinu, jums noskaitīt arī piecgades misijas mērķus?" Iepriekšējā vakarā iegāju Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā un iemācījos visas definīcijas. Tas uz viņiem atstāja spēcīgu iespaidu, un pēc trim atlases kārtām dabūju šo darbu. Nostrādāju personālvadības daļās deviņus mēnešus. Birojā redzēja, ka es aktīvi darbojos, un arī priekšniece sāka man uzticēt savus pienākumus. Tas bija foršs atspēriena punkts, jo visas manas idejas tika realizētas, bet pēc deviņiem mēnešiem sapratu, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar ko dvēseliskāku."

"Mans lielākais sāncensis esmu es pats"

Nozīmīga Kašera dzīvē bija dalība brīvprātīgā darba projektā "Child Aid", kura laikā mākslinieks pusgadu nodzīvoja Zambijas džungļos. Šī pieredze izmainīja viņa uztveri un iemācīja uz lietām paskatīties no cita skatpunkta. "Katru dienu ar riteni apbraukāju teritoriju un meklēju vietas, kur trūkst ūdens, lai varētu veikt dziļurbumus. Tas, ar ko es lepojos visvairāk, ir sākumskolas uzcelšana. Pateicoties saziedotajiem 150 latiem, kas tur ir milzīga nauda, nelielā Āfrikas ciematiņā uzcēlām skolu. Pēc tam apmācījām skolotājus, gājām pie vecākiem un centāmies viņus pārliecināt par izglītības nozīmi."

Pēc atgriešanās dzimtenē mākslinieks sāka strādāt par dīdžeju, pasākumu vadītāju un vēl pirms sava uzņēmuma atvēršanas izmēģināja spēkus LNT talantu šovā "O kartes skatuve". Neskatoties uz to, ka pēc šova beigām nācās tikt galā ar negatīvajiem komentāriem, atpazīstamību un depresiju, kas tai sekoja, Kašers atzīst, ka šī pieredze pavēra daudz jaunu iespēju. "Esmu cilvēks, kurš gandrīz vienmēr saka "jā", jo vārdiņš "jā" aizved pie jauniem cilvēkiem un jaunām iespējām. Līdz 6. klasei man vienmēr bija kauns, biju nedrošs, uztraucos, ko citi par mani padomās, bet vienmēr ar saviem kompleksiem un iekšējo nedrošību esmu cīnījies. Esmu tam visam izgājis cauri. Jo vairāk tu izkāp no komforta zonas un ieliec sevi nezināmos, neforšos apstākļos, jo vairāk tu mācies. Dažreiz perfekcionisms mani kaitina, bet cenšos darīt lietas ar pilnu atdevi – vai nu pilnībā, vai nemaz, vai nu balts, vai melns. Mans lielākais sāncensis esmu es pats. Tie, kuri mani nepazīst, redz Kašeru, bet Kašers un Kaspars ir divi pilnīgi dažādi cilvēki. Kaspars ir diktatorisks, kluss, piezemēts, valkā klasiskas, melnas drēbes un zina, ko grib no dzīves, bet Kašers ir pilnīgi pretējs."

Vispirms jāizkāpj no gultas!

"No malas mana ikdiena izskatās ļoti haotiska, bet man prātā viss ir sakārtots pa plauktiņiem. Principā strādāju nepārtraukti, jo, lai realizētu idejas, pie tām ir jāstrādā. Kamēr esmu jauns un man ir enerģija, gribu izmantot visas iespējas un būt sevis labākā versija. Parasti es cilvēkiem liekos pozitīvs, labsirdīgs un smaidīgs, bet tā ir tikai viena puse. Mana ģimene zina, ka varu būt arī ļoti skarbs. Ne vienmēr izdodas būt tādam, kāds vēlos būt. Reizi mēnesī iekāpju treniņbiksēs, paņemu čipsu bļodu, treknos spārniņus un ļauju sev būt nekādam, bet tā ir tikai viena diena mēnesī. Viss sākas ar to, kā tu izkāp no gultas. Tajā mirklī cenšos uzvilkt labākās drēbes un dzīvot dzīvi ar vērienu. Mirklī, kad tu no dienas paņem 100 procentus un kā no citrona izspied visu sulu, cilvēki atveras, un viss saslēdzas."

Par grūtāko savā ikdienā Kašers sauc sadarbību ar dažādiem cilvēkiem. Šobrīd mākslinieks ir izvirzījis mērķi pulcēt ap sevi cilvēkus, kuri viņu iedvesmo, ir galvastiesu pārāki un no kuriem viņš var mācīties. "Mana galvenā prioritāte ir dzīvot saskaņā pašam ar sevi un darīt lietas, kas mani iedvesmo un kas iedvesmo citus cilvēkus. Man gribas īstenot to, kāpēc esmu piedzimis, 80 gados atskatīties uz piedzīvoto un teikt – esmu nodzīvojis foršu, superīgu dzīvi un esmu lepns par to!" izjūtās dalījās multimākslinieks.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Pasaulē atkal jauni Covid-19 uzliesmojumi. Vai Latvijā:
cilvēki ir uzmanīgi un piesardzīgi;
zaudējuši modrību
uzvedas atbilstoši valdības noteiktajam;
pārkāpj distancēšanās noteikumus;
cilvēki būtu stingrāk sodāmi;
valdībai būtu jāpievelk groži;
policijai stingrāk jāuzrauga pulcēšanās pārkāpumi;
sodiem jābūt bargākiem.