Aizvērt

"Pārguris, pusmiegā – tā to savu tehniku atklāju un izstrādāju"

2020. gada 10. aprīlī, 13:04
Raksta autors: Ieva Vilmane, "Saldus Zeme"
"Pārguris, pusmiegā – tā to savu tehniku atklāju un izstrādāju"
Grafiķis Valdis Gūtmanis pagājušajā vasarā svinēja 75. jubileju. Svētku personālizstāde bija sarīkota Vērgalē, jo tur pavadīti skaisti bērnības gadi. Viņa pirmā otiņa bija spuraini sakošļāts sērkociņš. Valda Gūtmaņa zīmējumi tapuši, klājot kārtu kārtām akvareļa krāsu ar smailu spalvu.
Foto: Ieva Vilmane
"Vizuālās mākslas darbam jārāda reāla, nevis abstrakta pasaule, taču ne visiem pietiek pacietības realitātē ieraudzīt kaut ko jaunu. Es meklēju un atradu, un daudzus gadus man bija interesanti," priecājas grafiķis Valdis Gūtmanis no Saldus. Mākslas amatieris savu radošo mūžu piepildījis paša izdomātā un profesionāļu apbrīnotā tehnikā. Viņš zīmējumu rada no sīksīkām neregulārām formām un drebelīgām līnijām. Pa gabalu darbs izskatās gandrīz kā fotogrāfija. No maza attāluma šķiet, ka zīmējums punktots, tāpēc V. Gūtmaņa darbus klasificē par puantilisma paraugiem.
– Pastāstiet par saviem darbiem!

– Manā kolekcijā ir 96 zīmējumi, tā ir pabeigta, jo vairs nezīmēju. 55 gleznas ir paša pārzīmētas kopijas maniem darbiem, jo oriģināli pieder citiem cilvēkiem. 2008. gadā uzzīmēju pēdējo darbu "Naktsvijole". Skatītāji teikuši: naktsvijoles zīmējums rada ilūziju, ka smaržo. Kādā zīmējumā esmu atklājis savus dzīvesprieka avotus – spalvu, Bībeli, akvareļa pudelīti un ziedu, kuru 1996. gadā saņēmu, atklājot personālizstādi Rūdolfa Blaumaņa un Jaņa Rozentāla muzejā Rīgā.

Vairs negleznoju, jo nav veselības. Neeju uz Jaņa Rozentāla Saldus mākslinieku grupu. Tajā darbojos no 1982. līdz 2011. gadam. Rēķinu, ka bijušas ap 50 personālizstāžu. Šī gada februāra sākumā savus zīmējumus aizvedu uz bērnības zemi Vērgali, martā tie apskatāmi Kazdangā. Drīz kolekcija atgriezīsies mājās.

Katra glezna nocenota par 600 eiro. Iestādēm tik liela nauda būtu, taču tās grib mākslinieku ar zināmu vārdu. Mans ir tikai "Valdis Gūtmanis" zīmējuma otrā pusē. Vienkāršam cilvēkam ļoti patīk mani zīmējumi, taču nav naudas, lai nopirktu. Priecājos, ka laika gaitā savas gleznas neesmu izdāļājis pa labi un pa kreisi, jo tad nebūtu, ko tagad parādīt. Vienmēr esmu apzinājies savu zīmējumu vērtību kaut vai tāpēc, ka katrā ieguldīju vismaz divus mēnešus.

– Vai tiešām jau 12 gadus izturat bez zīmēšanas?

– Grūti gadi... Ja vien būtu redze, darītu vēl daudz. Man vienmēr paticis staigāt pa lauku, taču tagad tā sāp kājas, ka aizeju tikai līdz veikalam. Sēžu viens tumšā istabiņā, ik pa laikam uznāk iedvesma, taču tā ātri izgaist.

2010. gadā, mājās dzīvodams, joka pēc iesāku datorā veidot grāmatu par savu dzīvi un zīmējumiem. 2016. gadā saņēmu [Saldus novada pašvaldības] Jaņa Rozentāla prēmiju.  Atceros, ka toreiz bija grūtības pretendentu izstādei sameklēt gleznas, jo kopš 2013. gada lielākā daļa gleznu ceļoja pa visu Lejaskurzemi. Prēmijas piešķiršanas komisijā diezgan strīdējās, kurš no mums sešiem pelnījis kļūt par laureātu un saņemt 750 eiro.

– Kā jūtaties, kad par jums strīdas?

– Mierīgi. Esmu amatieris, bez stipriem papīriem, tāpēc – par ko gan strīdēties?... Nekad neesmu mācējis cīnīties par savu vietu, tāpēc arī netiku Mākslinieku savienībā. Toreiz drīkstēja uzņemt bez speciālas izglītības, taču vajadzēja profesionālu mākslinieku, kurš iesaka.

– Kas būtu bijis citādāk?

– Man būtu paticis savus darbus parādīt plašākai sabiedrībai. Es neesmu kā aktieris, kurš spēlē tikai savam priekam un ir vienaldzīgs, ka zāle tukša. Vēlos, lai cilvēkiem patīk, kā rādu Dieva radītu pasauli. Uzskatu, ka glezna atspoguļo realitāti. Ja māksliniekam sanācis citādāk, tad viņš radījis sienas dekoru.

No vecmeistaru gleznām iemācījos, ka zīmējums ir vīrieša "būtne", bet krāsa – sieviešu. Ja krāsa dominē pār zīmējumu, tad ir tāpat kā ģimenē, kurā vīrs zem sievas tupeles. Tagad to pieļauj daudzi mākslinieki, viņiem zīmējums nav no svara.

Par mākslu domāju vienkārši, un man patīk, ja tāds ir arī skatītājs. Cik brīnišķīgi lauku ļaudis bija atnākuši uz izstādes atklāšanu Vērgalē! Uzdeva saturīgus, bet vienkāršus jautājumus. Nekad neesmu bijis runātājs, taču todien ar mani kaut kas notika un norunāju visu kā no grāmatas. Reiz man bija sarīkota personālizstāde galerijā "Mākslas dārzs" Rīgā. Galerija atradās lielveikalā. Ja kaut viens rīdzinieks būtu atnācis! Visi bija aizņemti ar iepirkšanos. Toties ar lauku cilvēkiem veidojas vienkāršas, bet patiesas sarunas par mākslu.

– Ko par jūsu autortehniku saka profesionāļi?

– Viņiem patīk. Neviens gan nav gribējis to iemācīties, turklāt šaubos, vai cits varētu iemācīties manu uztveri, iet manu radošo ceļu. Un – vai to maz vajag? Katram jāmeklē kaut kas savs.

Kad esmu paņēmis rokā spalvu un akvareļa krāsas, galvā ir skaidrs, kādam jābūt rezultātam. Sāku no viena stūra, toņus jaucu zīmējot. Lai iegūtu dimensijas, krāsu klāju vairākos slāņos. Spalva visu laiku jāasina, jo papīrs ļoti nodeldē tēraudu. Katram darbam vajadzīgas vismaz divas spalvas. 

– Kāpēc radījāt savu tehniku?

– Neatceros, tieši kā tas notika, taču bija sajūta, ka kāds mani vada. Manu patiku zīmēt ievēroja mākslas skolotājs Liepājas astoņgadīgajā skolā. Viņš bija profesionālis, strādāja ar eļļas krāsām. Labprāt mani ņēma līdzi plenēros. Pirmo diplomu nopelnīju 15 gadu vecumā – par labāko skolēna darbu Liepājas rajonā. Skolotājs aicināja iestāties Mākslas akadēmijā, taču mūsu ģimenei nebija naudas studijām. Māksla palika brīvajam laikam. Zīmēju pēc darba pārguris, pusmiegā – tā to savu tehniku atklāju un izstrādāju. Zīmēju katru dienu, lai nezaudētu iemaņas. Esmu kreilis; kad roka nogura, zīmēju ar labo.

"Liepājas metalurgs", flīžu un šīfera cehi Brocēnos... – katra darbavieta diezgan paņēmusi no manas veselības. Veidoju sienas avīzes, apsveikumus. Sapņoju par mākslinieka noformētāja darbu, taču nebija izglītības. Vislabāk klājās pēdējā darbavietā, kur biju ceļa zīmju restaurators. Kolektīvam patika mani darbi, tāpēc katrā kabinetā bija pa gleznai. Priekšnieks ļāva izmantot darba transportu, būt dabā un iedvesmoties.

Mamma vienmēr bijusi mans sargeņģelis, viņa stāvēja klāt katrreiz, kad dzīve sita un lauza. Viņa mudināja iesaistīties Saldus mākslinieku grupā pēc tam, kad flīžu ceha darbinieku vaļasprieku izstādē ieguvu pirmo vietu.

– Viss ģeniālais esot gaužām vienkāršs.

– Tāpēc man patīk Jāņa Jaunsudrabiņa gleznas. Iespaidojos arī no Jaņa Rozentāla. Viens puika reiz man jautāja, vai esmu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni par tik sarežģītiem zīmējumiem. Pasmaidīju, ka par bildēm vien ordeni nepiešķir.

 
V. Gūtmani par ilggadēju un augstvērtīgu ieguldījumu vizuālajā mākslā cildinājusi gan Saldus novada pašvaldība, gan Nacionālais kultūras centrs. Viņš mani rosina nekavēties savas grāmatas nodaļā, kur uzskaitījis piešķirtos diplomus. Viņaprāt, daudz pievilcīgāka ir nodaļa ar zīmējumu reprodukcijām. Ne tāpēc, ka izcili uzzīmēts, bet tāpēc, ka tajos tvēris dabas pasakaino valdzinājumu.

 

"Liepāja".

 

"Saulstari mežā".

 

"Pavasara noskaņa" un tās fragments.

 

"Dzimtene".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.