Aizvērt

Diskusija. No personīgi svarīgā uz sabiedrībai aktuālo

2020. gada 4. maijā, 22:04
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
Diskusija. No personīgi svarīgā uz sabiedrībai aktuālo
"Visi dzīvo ekrānos, gribi vai negribi. Šī ir reāla atbilde uz jautājumu, vai teātris atspoguļo dzīvi," saka Dita Jonīte.
Foto: Krista Dzudzilo
Latvijas teātra dzīve šobrīd iepauzē uz skatuvēm, taču kolektīvos radošā doma nav dīkstāvē, tā pievēršas jau nākamajai sezonai. Teātris nevar pastāvēt bez publikas, bet – vai mūsdienu skatītājam tas ir sabiedrības spogulis, kā latviešu profesionālā teātra rītausmā izteicās Ādolfs Alunāns? Uz diskusiju aicinājām teātra pētnieces Ievu Rodiņu, Ditu Jonīti, Ilzi Folkmani un Dārtu Ceriņu.
– Ko Latvijas teātri rāda mūsdienu sabiedrībai – vai tie spēj atspoguļot aktuālo, nozīmīgo un sāpīgo?

Ieva Rodiņa – Latvijas teātros pilnīgi noteikti ir vesela režisoru paaudze, kas rada oriģinālas izrādes, izvēloties nevis gatavu literāru materiālu, bet savācot radošo komandu, paši pētot konkrētas tēmas. Domāju, ka tas ir viens no veidiem, kā, runājot par sev personīgi svarīgo, režisori pievēršas mūsdienu sabiedrībā aktuāliem procesiem, problēmām un parādībām.

Kuras tās ir, jautājums ārkārtīgi plašs. Taču viena no galvenajām tendencēm, kuru pati esmu pētījusi, ir interese par 90. gadiem kā relatīvi nesenu pagātni, kas joprojām mūs ietekmē. Aktualizējas jautājums par paaudžu atšķirībām, par to, ka ir postpadomju paaudze, kurai ir savi dzīves uzstādījumi un vērtības, un ir jau izaugusi jauna paaudze, kura padomju sistēmā nav dzīvojusi.

Otrs jautājums ir visaptverošs – par politisko sistēmu, par to, cik ērti mēs jūtamies, kāda ir Latvijas nacionālā identitāte saistībā ar Eiropu, kā mēs paši sevi redzam, kā mūs redz no ārpuses citi. Nacionālā teātra izrādi "Pūt, vējiņi!" veidojis režisors Elmārs Seņkovs, kurš nosacīti pieskaitāms pie vidējās paaudzes. To, kā šī postpadomju paaudze skatās uz nacionālajām vērtībām, uz Dziesmu svētkiem, ārzemju kritiķi novērtē kā ļoti spēcīgas nacionālās identitātes izpausmes. Ja runājam par politisko teātri, tad Alvis Hermanis šo tradīciju aizsāka Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), to turpina Valters Sīlis un Jānis Balodis, kuri pievēršas ļoti diskutabliem un neērtiem jautājumiem. Nacionālajā teātrī bija izrāde "Veiksmes stāsts", kas bija veltīta Latvijas Bankai un ekonomiskajai sistēmai.

Ilze Folkmane – Teātris pilnīgi noteikti to spēj. Piemēram, teātra trupas "Kvadrifrons" izrāde "LV vs RU" – kā vienmēr, latviešu un krievu jautājums ir ļoti aktuāls. Teātris runā par minoritātēm, par politisko situāciju gan ironiski, gan bez ironijas. Varbūt tas netiek darīts pietiekami daudz, varbūt ne vienmēr pietiekamā mākslinieciskā kvalitātē. Gribētu, lai to darītu arī uz lielajām skatuvēm, piemēram, lai Nacionālais teātris uz lielās skatuves iestudētu izrādi par sarežģītiem jautājumiem.

Dita Jonīte – Man jau liekas, ka sabiedrības lielākā daļa to negrib redzēt teātrī. Es teiktu, ka ir divas savstarpēji konfliktējošas puses. Viena ir eskeipisms – vēlme neredzēt realitātes vaigu. Un ir otra puse – paskatāmies, ko E. Seņkovs un apvienība "ESARTE" dara, arī Hermaņa dokumentālo stāstu tradīcija. Tā ir maza daļiņa, bet nenormāli svarīga. Maza tāpēc, ka lielie valsts teātri iet skatītāju pavadā, jo viņi ir atkarīgi no finansējuma. Kultūras ministrijai ir svarīgi, ka teātris pelna. Tas ir apburtais loks, kurā laikmetīgajai mākslai ir ļoti grūti, jo tā nekad nepelnīs, nekad nebūs populāri tie vēstījumi par vecumu un vēl kaut ko.

Šķiet, par aktuālām lietām teātris baidās runāt viens pret vienu. Rolands Atkočūns Liepājas teātrī iestudējis izrādi "Pilnīgi svešinieki" par absolūti aktuālu parādību – par mūsu dubultajām dzīvēm un identitātēm, bet uz skatuves tas viss ir tik atsvešināti, ka paliek sajūta, tas jau ir par kādiem citiem, tas nav par mums.

Dārta Ceriņa – Domāju, ka viss atkarīgs no skatītāja izejas pozīcijas, kāpēc viņš iet uz teātri. Vai tā ir izklaide, vai tas ir mākslas pārdzīvojums un iegremdēšanās. Domāju, ka otrais atzars ir krietni mazāks. Tas arī izskaidro, kāpēc neparādās šie mazie cilvēki, kāpēc ir gatavi dramaturģijas bloki, nevis veido un zog no dzīves skatuves. Tie, kas grib izklaidi, to dabū, bet principā Latvijā ir zonas un saliņas, kur var dabūt iespēju reflektēt par sevi, saviem jautājumiem vienalga kādā formā.


– Vai tendences atšķiras Rīgas un citu pilsētu teātros?

I. Rodiņa – Aktuālo tēmu atklāsmē atšķirība starp Rīgas un citu Latvijas pilsētu teātriem ir galvenokārt formā. Galvaspilsētas teātriem finansiālā situācija un auditorijas apmērs ir citāds. Teātriem ārpus Rīgas vairāk ir jādomā par skatītāju noturēšanu, par tradicionālāku repertuāru. Tie eksperimenti, kuri pievēršas kādiem asiem tematiem, var būt papildinājums pamatrepertuāram.

I. Folkmane – Es teiktu, ka šajā ziņā situācija neatšķiras. Man šis dalījums vispār neiet pie sirds, jo, manuprāt, provinces teātri spēj ļoti veiksmīgi parādīt dažādas tēmas. Pirmais piemērs, kas nāk prātā, ir Valmieras Drāmas teātra izrāde "Smaržo sēnes", kas bija ļoti politiski tendēta.

Dita Jonīte – Mūsdienās nav tik ļoti izteikti, ka province atšķirtos, jo režisori jau migrē, tie nav piesaistīti teātriem. Valmiera, kur notiek vasaras teātra festivāls, tajā laikā ir laikmetīgā teātra centrs!

D. Ceriņa – Man liekas, Latvijas kultūrpolitikas veidošanā tā ir viena no lielākajām problēmām, ka mēs nereti esam vienas pilsētas valsts. Dalījums ir Rīga un viss pārējais. Arī "Spēlmaņu nakts" balvas uzrāda procesus, kas notiek, piemēram, Daugavpils teātrī vai iepriekšējos gados Liepājā, Valmierā. Rīga viennozīmīgi nav tendenču pionieris.


– Kā vērtējat arvien pieaugošo tehnoloģiju un jauno mediju lomu teātrī?

I. Rodiņa – Teātris vienmēr ir reaģējis uz tehnoloģiju sasniegumiem. Bez gaismu tehnikas arī nebūtu teātra. No modernām tehnoloģijām nav jābaidās. Cita lieta, ka, pazaudējot teātra specifiku, kas ir dzīva aktiera raidīta enerģija skatītājiem, tā vairs nav izrāde, bet instalācija. Domāju, ka ir jāatrod balanss. Izrādēm, kurās dominē tehnoloģijas vai ļoti spilgta vizualitāte, visbiežāk nav ļoti garš mūžs, jo teātra pamatizpausme tomēr ir aktieris. Domāju, ka bez aktiera arī nākotnē mēs neiztiksim.

I. Folkmane – Tendence uz tehnoloģijām skatītājiem varētu būt neierasta, jo teātris vienmēr bijis saistīts ar aktiera klātesamību, ar ķermenisko siltumu. Tāpēc var šķist dīvaini, ka JRT izrādē "Zalkša līgava" ir norādīts atsevišķs montāžas režisors. Taču tas ir neizbēgami, jo mediji ir un, visticamāk, arī būs ļoti liela mūsu dzīves sastāvdaļa. Es tajā nesaredzu neko sliktu. Izmantots ar konkrētu mērķi, prasmīgam režisoram tas var būt ļoti efektīvs paņēmiens, jo paplašina spēles telpu.

D. Ceriņa – Jautājums, vai mēs paši sevi un apkārtējos ieraugām nepastarpināti? Teātris arī ir tāds kompresēts dzīves skatījums vai pastarpinājums. Tehnoloģiju jautājumā ir svarīgi, kā inkorporē to mediju, vai tas ir pamatots. Neuzskatu, ka Nacionālā teātra izrādē "Revidents" video bija pamatots. JRT "Zalkša līgavā" man likās pretenciozs apgalvojums, ka tas ir kinematogrāfisks efekts, jo tā ir mediju eksponēšana. Katra medijam ir savas robežas tēlainībā.

Dita Jonīte – Lasīju interviju ar vizuālā teātra pārstāvjiem Kristu un Reini Dzudzilo. Man patika Reiņa teiktais, ka nevajag jau cilvēkam iedomāties, ka viņš ir pasaules centrā, tai skaitā aktierim iedomāties, ka viņš ir teātra centrā. Ir mainījies laiks un akcenti, mums ir koprades māksla patlaban svarīga. Visiem ir izdevīgi, ka nav viens cars tētiņš režisors vai agrākos laikos – dramaturgs. Kultūras akadēmija par to ļoti domā, kā sagatavot aktierus, jo šī sistēma, kurā viņi mācījās pie Pētera Krilova, ir kolosāla, bet tai pašā laikā viņiem ir jābūt gataviem spēlēt visdažādākajās formās un veidos. Tas ir izaicinājums mums visiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Pasaulē atkal jauni Covid-19 uzliesmojumi. Vai Latvijā:
cilvēki ir uzmanīgi un piesardzīgi;
zaudējuši modrību
uzvedas atbilstoši valdības noteiktajam;
pārkāpj distancēšanās noteikumus;
cilvēki būtu stingrāk sodāmi;
valdībai būtu jāpievelk groži;
policijai stingrāk jāuzrauga pulcēšanās pārkāpumi;
sodiem jābūt bargākiem.