Aizvērt

MŪZIKA. Džezs ir valoda, kas jāizkopj

2020. gada 10. jūnijā, 16:01
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
MŪZIKA. Džezs ir valoda, kas jāizkopj
Starptautiska atzinība nāk ne tikai pēc ilgu gadu pacietīga darba, bet to rada arī draudzība ar kolēģiem, citiem mūziķiem Latvijā un ārpus tās, zina Deniss Paškevičs. "Mūzika ir mērāma garīgās sajūtās, tā ir alternatīva telpa šodienas fiziskai pasaulei," viņš saka.
Foto: Jāņa Porieša foto
No šī gada janvāra Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā (LMMDV) strādā pasaulslavenais latviešu džeza saksofonists DENISS PAŠKEVIČS. "Tā ir tradīcija džeza mūzikā – nodot jaunākajai paaudzei savas zināšanas," uzsver mūziķis. Spītējot sarežģītajam laikam un atceltajiem koncertiem, viņš meklē mūzikā prieku un māca arī jaunajiem nodot skaņās klausītājam savu sirds sajūtu.
– Kas pamudināja piekrist piedāvājumam mācīt arī Liepājas bērnus un jauniešus?

– Par pedagogu strādāju vairāk nekā desmit gadus. Mūziku mācāmies paši un mācām citiem. Tā mēs dzīvojam šajā kultūras zonā, kas ir džeza mūzika. Tas ir normāls turpinājums manai skatuves dzīvei, kompozīcijas dzīvei. Tieši tādā veidā arī es mācījos šo mūziku. Uzaicinājumu no LMMDV uztvēru kā pagodinājumu. Tas ir nobriedis solis – sākt paplašināt savu audzēkņu skaitu. Ar to lepojos, ka ir tik daudz labu, brīnišķīgu skolēnu.

– Tad jums izveidojies labs priekšstats par Liepājas muzikālajiem jauniešiem?

– Jau sen esmu teicis, ka Latvijā ir ļoti daudz jaunu talantīgu mūziķu. Ļoti priecājos par Liepājas skolu, jo visiem talantiem ir nepieciešama sistemātika. Šeit ir iespēja mācīties padziļināti. Bērnu mūzikas skolā, kur, izņemot manu bigbendu, ir akadēmiskā mūzika, viņi padziļina maņas, kas noderēs vispār dzīvē, ne tikai saistībā ar mūziku.

– Ko jau izdevies paveikt šajā laikā, par spīti pandēmijai?

–       Laiks tiešam bijis ļoti īss, un man kaut kādā ziņā bija jāpārstrukturē darbs ar abiem bigbendiem un jāiestudē jauni principi, kurus es atvedu uz Liepāju. Tie ir darbības principi, sadarbība, dažādas mūzikas tehnikas. Ar Liepājas bigbendu jau esam paspējuši būt Rīgā un nospēlēt lielisku koncertu leģendārajā džeza klubā "Hamlets". Šo jaudīgo programmu Covid-19 dēļ nevaram atskaņot biežāk, taču ļoti ceru, ka tas viss beigsies. Biju ieplānojis ierakstu līdz jaunā mācību gada sākumam, jo gribas fiksēt šo paveikto darbu. Arī "Young Lions Beat Band" izgāja lielu pārmaiņu ciklu ar manām tehnikām. Ir jāsaprot, kā sadarboties, tā nav tikai dziesmu atspēlēšana vai nošu iepūšana. Bigbends ir dzīvs organisms, ko rad vairāku komandu sadarbība. Spiežu arī uz improvizācijas tehnikām. Man ir ļoti svarīgi, lai manā bendā mūziķis, redzot notis vai akordus sev priekšā, saprastu, ko viņš šajā mūzikā var improvizēt, kā trenēt šo valodu.

Ļoti lepojos ar savu ģeneratīvās mūzikas kombo, kurā ir vidusskolas audzēkņi, arī beidzēji, jaudīgi jauni mūziķi. Gan spēlējam džezu, gan paši komponējam mūziku. Ar to ļoti lepojos. Ar ģeneratīvo kombo gatavojāmies koncertam Ventspilī, kas diemžēl ir atcelts. Neeju pēc standarta programmām, bet piemeklēju katram audzēknim teorētisko un praktisko bāzi, lai viņi varētu būt profesionāli džeza mūziķi.

Mūzikai piemīt ne tikai izglītojošs, bet arī prieka moments. Ja mūzika kļūst tikai par "man jāmācās, man jādara", tai īsti vairs nav jēgas. Izzinot kaut ko jaunu, mūzika relaksē stresa vai depresijas stāvokli, ja tāds būtu bijis šajā noslēgtajā telpā jeb lokdaunā.  Augusta beigās plānojam meistarklases bērniem un visiem bigbenda interesentiem nedēļas garumā.

 – Liepājā ir spēcīgas roka un akadēmiskās mūzikas tradīcijas. Cik, jūsuprāt, stabila ir audzēkņu un klausītāju interese par džezu?

– Runājot par džezu, mēs šobrīd Liepājā būvējam kultūras pēctecību nākotnei. Kad redzam bērnu mūzikas skolas un koledžas jauniešus klausāmies un mācāmies džezu, tad pēc desmit gadiem varēsim runāt par pēctecību. Liepājas skola būvē džeza kultūras izaugsmi, tā ir nopietna sēkla nākamajai desmitgadei reģionā. Mūsu audzēkņi ir arī klausītāji, tās ir viņu ģimenes. Mazu laiciņu esmu pie jums pabijis, taču katra džema sesija, katrs džeza koncerts ir labi apmeklēts. Pat ja cilvēki ikdienā ir pieraduši klausīties cita stila mūziku, džezs kļūst tuvāks ar katru brīdi, jo tā ir dzīva mūzika.

– Runājam par talantīgiem audzēkņiem, bet visu profesionālo kolektīvu vadītāji sūdzas, ka trūkst mūziķu. Kas vainas Latvijas kultūrpolitikai, ka jaunieši nestrādā šeit savā profesijā?

– Ļoti elementāri. Ja cilvēks neredzēs valstī perspektīvu, to, ka šeit var iegūt finanšu līdzekļus un drošību savai ģimenei, viņš tos meklēt tur, kur tie ir. Kultūra ir pēdējā zona, kurai tiek pasniegta palīdzīga roka arī Covid-19 laikā. Jautājums, cik svarīga ir kultūra, cik svarīga ir izglītība? Nav jau tikai algas vien, vajadzīgs arī risinājums, lai mākslinieks justos kā profesionālis savā zemē, būtu sociāli aizsargāts. Viņam jādod iespēja lepoties, ka viņš ir šīs valsts mūziķis pasaules kartē.

– Jūs pats šajā kartē esat ļoti redzamā vietā – vienīgais latviešu mūziķis, kura albums recenzēts un novērtēts pasaules prestižākajā džeza mūzikas žurnālā "Downbeat". Ko jums personīgi tas nozīmē?

– Tas ir tikai viens atskaites punkts, neuzskatu to par lauriem. Protams, atzinību gaida katrs mūziķis. Esmu pateicīgs kompānijai "Jersika Records", kas izdeva albumu "Variations", kuru ierakstījām ar patiesi izciliem džeza mūziķiem – pianistu Vjačeslavu Gaņelinu un sitaminstrumentālistu Arkādiju Gotesmanu. Bet es esmu gājis jau tālāk – jau kurais albums izdots Kopenhāgenā ar ģitārista Kristiana Franka kvartetu "Asta In Madrid", kurā muzicēju kopā ar dāņu mūziķiem. Nekad nedrīkst apstāties. Atzinība ir svarīga, bet ir jāiet tālāk.

– Atgādiniet saviem audzēkņiem un visiem lasītājiem, kā sākās jūsu ceļš mūzikā?

– Tas sākās, pateicoties maniem vecākiem, jo bērnībā tiku ielikts mūzikas skolā. Kad gribējās iet ārā spēlēt kariņu, bija jāsēž pie flautas un klavierēm. Esmu arī pateicīgs saviem skolotājiem Lilijai Veilandei un Vilnim Strautiņam, kuri mani tik ļoti mīlēja un saredzēja manī perspektīvu. Mani mentori un neskaitāmie amerikāņu un Eiropas mūziķi Villu Veski, Raimonds Raubiško, Gunārs Rozenbergs, Džerijs Bergonci, Karlhaincs Miklins, Boriss Gamme, ar kuriem esmu uzstājies un ierakstījis skaņdarbus – katru reizi tā ir izglītība, kad dzīvo uz skatuves kopā ar īstu džeza mūziķi, kas ir par tevi labāks un gudrāks, dziļāks un tālāks. Tādā veidā mācies mūzikas valodu. Jo mūzika ir valoda, jā.

– Kas jūs pievērsa džezam?

– Jau bērnībā sāku improvizēt, pat īsti nezinot, ko es daru. Trīspadsmit gadu vecumā satiku Vladimiru Kalpakovu un Raimondu Raubiško, kas bija mani pirmie džeza skolotāji. Vēlāk satiku Gunāru Rozenbergu, ar kuru kopā darbojāmies "Mirage Jazz Orchestra". Vladimirs Kalpakovs iedeva to indi – uzdāvināja man džeza kaseti, ar kuru nodzīvoju gadu. Tie bija Džons Koltreins un Mailss Deiviss. Tas bija – vou!, es arī gribu tā spēlēt! Sapratu, ka paralēli akadēmiskajām studijām ir jāmācās džezs, tā ir valoda, kas jāizkopj. Iedomājieties, ka džezs ir viens no valodas dialektiem! Sadalīts vēl smalkāk pa stiliem. Ļoti liela teorētiskā bāze ir saistīta ar akadēmisko izglītību un arī spēju komponēt uz vietas jeb improvizēt. Visam jābūt ne tikai emocionālā lidojumā, bet teorētiski pareizi bāzētam.

– Kas ir tas unikālais virziens, ko esat izkopis?

– Nezinu, es par sevi to neesmu teicis. Tomēr mans vārds ir ierakstīts Eiropas džeza ģimenes kokā divas reizes ar manu trio un "Mirage Jazz Orchestra" kā līdzdibinātāju, trešo reizi ar Māra Briežkalna kvintetu. Tas laikam ir ļoti daudz. Cenšos būt eklektisks un vienmēr pielietot gan džeza, gan akadēmiskās mūzikas zināšanas, ļoti daudz eksperimentēju. Daudz laika veltu elektroniskajai mūzikai, modulārai sintēzei. Daudz mācos, mēģinu saprast, kā aranžēt un komponēt, kā elektroniskos instrumentus integrēt akustiskā performancē. Cenšos, lai mūzika nav matemātika, bet nodod sirds sajūtu, gara sajūtu.

– Kādu redzat Latvijas džeza pārstāvju vietu pasaulē? Vairāk tiek runāts par akadēmiskās mūzikas izpildītāju milzīgajiem panākumiem.

–       Jā, tiek runāts par akadēmisko mūziku, bet diemžēl pārāk maz par to pašu "Downbeat" un latviešu džeza mūziķu sasniegumiem, uzvarām. Mūsu ir maz, bet mēs esam tajā vilnī, ka ir tik daudz jaunu mūziķu, kuriem vēl priekšā visas iespējas pierādīt sevi pasaulē. Ir vairāki faktori – disciplinēts darbs ar sevi un veiksme, kā dzīvē pagriezīsies rats. Gribētu pieminēt saksofonistu Tomu Rudzinski, kurš ir Berlīnē, pianistu Edgaru Cīruli, kurš labi sevi parādījis Kopenhāgenā, lielisks bundzinieks ir Ivars Arutjunjans. Madars Kalniņš Latvijā ir viens no džeza pianisma pamatlicējiem. Inga Bērziņa ir izcila džeza dziedātāja un pedagoģe. Ir daudzi, kas nav solisti, bet ir klāt, lai pasaules elpa Latvijā ieskanētos, lai mēs būtu daļa no Eiropas džeza līgas. Nevaru nepieminēt savu sievu Jolantu Gulbi-Paškeviču, kura regulāri izdod albumus un koncertē ar starptautiski atzītiem māksliniekiem.

 

VIZĪTKARTE. Deniss Paškevičs

  • Dzimis 1975. gada 28. aprīlī.
  • Saksofonists, flautists, komponists, producents un mūzikas pedagogs.
  • Piedalījies 50 mūzikas albumu ierakstos.
  • Regulāri muzicē kopā ar pasaulslaveniem džezmeņiem Rendiju Brekeru, Sīmusu Bleiku, Aronu Pārksu, Klausu Kārsgārdu un Karstenu Landorsu.
  • Dibinājis izdevniecību "Riga Room Records".
  • Vada LMMDV Liepājas bigbendu un "Young Lions Beat Band".


Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Novadu reforma, no 119 izveidojot 42 pašvaldības:
veicinās reģionālo attīstību
neko nemainīs
sanaidos cilvēkus
sen bija vajadzīga
ietaupīs naudu
apvienos resursus
ir piekāpšanās lielajām pilsētām
vēl vairāk iztukšos laukus
nav pārdomāta līdz galam
Kurzemnieks Horoskopi