Aizvērt

Diskusija. Pašcenzūra atņem iespēju trenēties demokrātijā

2020. gada 6. augustā, 16:14
Raksta autors: Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
Diskusija. Pašcenzūra atņem iespēju trenēties demokrātijā
Diskusijā par vārda brīvību Karostas cietuma pagalmā piedalījās rakstnieki Ilmārs Šlāpins (no kreisās), Inga Gaile, Aivars Eipurs un Dainis Deigelis.
Foto: Ģirts Gertsons
"Mēs visi nomirsim, arī es neesmu izņēmums," ar režisora, ukraiņu neatkarības aktīvista Oļega Sencova eseju Ilmārs Šlāpins iesāka diskusiju par vārda brīvību literatūrā, kas notika Karostas festivālā Liepājā. Faktiski – par vārda brīvību sabiedrībā, kura pārsvarā gribētu, lai literatūra ir glīta, pieklājīga un vienmēr labi uzvedas.
I. Šlāpins: – Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā Oļegu Sencovu aizturēja, sagūstīja, tiesāja pēc nepatiesiem apvainojumiem terorismā. 2015. gadā viņam piesprieda 12 gadu cietumsodu Krievijā. Viņš pieteica badastreiku, uzmanību viņam pievērsa visā pasaulē. Organizācija "PEN International" aizstāv rakstniekus, kuri tiek vajāti, ieslodzīti, kuriem netiek dotas vārda un izteiksmes brīvības. 2019. gada decembrī, pateicoties starptautiskajam spiedienam, viņš tika atbrīvots.

I. Gaile: – Diemžēl Krievijā, Baltkrievijā joprojām ir daudzi politieslodzītie, rakstnieki to skaitā. Vēl mums tuvākas valstis, kur ir politieslodzītie, ir Ēģipte, Turcija. Varētu šķist, ka Latvijā nav tik ļauni, un tā ir taisnība, mums nav politieslodzīto. Tomēr ir svarīgi, ka Latvijā ir PEN organizācija, kas ļoti daudz strādā ar vārda brīvību, skatās, lai sabiedrībā nebūtu cenzūras un lai nenonāktu līdz situācijai, kad jau ir politieslodzītie. Eiropā ir valstis, kā Ungārija un Polija, kur vārda un izteikšanās brīvības kļūst arvien ierobežotākas. Latvijas PEN klubs ir iestājies par vairākiem gadījumiem, kad pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām vairāki topošie deputāti bija paņēmuši tādu metodi, kā "re:Baltica" žurnālistus nemitīgi iesūdzēt tiesā, tādējādi traucējot veikt analītisko žurnālistiku.

I. Šlāpins: – Šādā veidā ne tikai tiek traucēts konkrēto žurnālistu darbs, arī pārējie tiek iebiedēti – nedariet tāpat, jums var draudēt tiesu darbi! Tas bez šaubām ietekmē vārda brīvību valstī.

I. Gaile: – Ilmārs jau pieskārās vienai no Latvijas lielajām problēmām – pašcenzūra gan autoriem, gan žurnālistiem. Viņus iebiedē, reizēm pat mīlīgā veidā. "Tu šitā nerunā un par tik neforšām lietiņām nestāsti mums, rupjus vārdus nelieto!" Autori, protams, baidās tikt izraidīti no sabiedrības. Šodien tas nenotiek, aizsūtot uz simto kilometru, bet gan ignorējot, nepiešķirot šādus vai tādus pabalstus. PEN klubs mēģina iestāties pret diskriminējošām lietām, kuras joprojām Latvijā ir, piemēram, nav pieņemts viendzimuma partneru attiecību likums, neesam ratificējuši Stambulas konvenciju. Diskriminējot daļu sabiedrības, mēs joprojām radām pašcenzūras situācijas. Esam sabiedrība, kurā nav kriminalizēti naida noziegumi pret homoseksuāliem cilvēkiem.

A. Eipurs: – Mums kara nav, ir miers, bet ir armija un Aizsardzības ministrija un lieli līdzekļi tam. Tur ir kaut kāda jēga – tā ir drošība. Tāpat ir vārda brīvība, taču jābūt organizācijai, kas to aizstāvētu, ja tā tiktu pārkāpta. Turklāt nevaram tikai savā mucā dzīvot. Kad kļuvām neatkarīgi, mūs atzina Islande un citas valstis. Ja tiks starptautiski aizskarta vārda brīvība, Latvija nebūs tā, kas paliks ārpus un kam pilnīgi nekas neinteresē. Mums jābūt izglītotiem. Tas ir padomju domāšanas atsitiens – ka agrāk dzejnieki runāja par mieru visā pasaulē, bet tagad mēs runāsim tikai bukoliskas dzejas par ganiem un puķēm. Mums ir jātur roka uz pulsa, un galva ne tikai taisni jātur, bet arī jāskatās apkārt.

I. Gaile: – Diskusijas par melnīšiem un kustību "Black lives matter" šobrīd ir aktuālas. Tas nenozīmē, ka kaut kādus vārdus nevar lietot. Ja kāds cilvēks pasaka, ka negrib, lai viņu sauc par invalīdu, jo angļu valodā tas nozīmē "nederīgs", es būšu empātiska, pieklājīga un viņu tā nesaukšu. Ja cilvēks, kuram varbūt nav bijušas iespējas izteikties, ir dabūjis vārdu, mums viņš ir jāuzklausa un jāiekļauj sabiedrībā.

I. Šlāpins: – Tēma par vārda brīvību atrodas dažādu viedokļu krustpunktā. Tēmas, ko var un ko nevar teikt mūsdienu sabiedrībā, bieži vien tiek sajauktas kopā, un politkorektumam pārmet vārda brīvības ierobežošanu. Ja saka, ka nevajadzētu lietot konkrētu vārdu, brīvību mīlošam cilvēkam rodas vēlēšanās tieši šo vārdu lietot. Tā ir dabiska reakcija, tās ir radoša cilvēka un rakstnieka tiesības lietot tādus vārdus, kādus vēlas. Jautājums par politkorektumu nav jautājums par kaut kā aizliegšanu, drīzāk par savstarpēju norunu ievērot pieklājības un gaumes robežas. Ja kādu vārdu sāk lietot nievājošā izteiksmē, tas pēc kāda laika kļūst nievājošs un noteiktā vidē un situācijā nelietojams, bezgaumīgs. Ir svarīgi, ka rakstnieki un dzejnieki runā par valodas lietošanu, jo, būsim godīgi, viņi mazliet vairāk saprot par valodu un tās niansēm. Kā ir Dainim, kurš savā dzejā lieto dažādus vārdus un ir arī dabūjis pa ausīm par to, ko uzrakstījis?

D. Deigelis: – Man ir stāsti par to, kā tas ir, kad tu raksti ne tā, kā visi gaida. Esmu saskāries ar publisku reakciju, un diemžēl arī mana ģimene ir saskārusies ar to. Mana brāļa sieva, kas strādā Smiltenes ģimnāzijā, pēc vairākiem dzejoļiem, kurus biju publiski izlicis savā Facebook profilā, tika izsaukta pie direktores, kura bija bijusi Smiltenes domē, kur prasīts, vai tas Deigelis, kas uzrakstījis šos tekstus, ir viņas radinieks. Dzejoļos bija pāris vārdi, ļoti neglīti no Smiltenes domes viedokļa. Viņai tika piekodināts, ka nekādos kontaktos ar šo dzejnieku labāk nevajadzētu būt. Kādu laiku mans brālis un viņa sieva ar mani nekontaktējās, jo baidījās, ka varētu būt zināmas problēmas diezgan konservatīvā sabiedrībā.

Dokumentālajā filmā "Klejotāji" ir komiska aina, kad mans izdevējs satiekas ar literatūras skolotāju, kura izlasījusi manu dzejoļu krājumu. Šajā sižetā uzzināju, ka esmu garīgi nelīdzsvarots, perverss, visticamāk, cilvēks, kuram ir ļoti smagi jāārstējas un nekad nevarētu būt ģimene un bērni. Nāksies kādreiz satikt šo skolotāju un pateikt, ka man tomēr ir ģimene un trīs bērni. Rakstot esmu saskāries ar jautājumu par pašcenzūru. Par sevi man ir vienalga, bet baidos, ka tas, ko rakstu un saku, var ietekmēt ģimeni un tuvos cilvēkus. Viņiem uzdod visādus nepatīkamus jautājumus. Tā ir problēma ar vārda brīvību Latvijā.

I. Gaile: – Dainis to tā viegli pasniedza. Tomēr bailes no izteikšanās daudziem autoriem ir pazīstamas. Ne visi ir tik drosmīgi, daudz ko norij. Es visu laiku domāju – bet mani bērni iet skolā... Esmu arī stendapa organizētāja, tāpat, rakstot "Skaistās" vai tagad savu jaunāko romānu, ik pa laikam domāju: "Pag, vai es varu to rakstīt?" Kas notiks ar maniem bērniem, kā sabiedrība pret viņiem izturēsies? Es to uzskatu par normālu situāciju, bet tā nav īsti normāla, ja es visu laikos baidos, vai kāds nebūs šaušalīgi aizskarts. Laikā, kad iznāca mans krājums "Migla", esmu piedzīvojusi sabiedrības nosodījumu.

A. Eipurs: – Biju Ventspilī, nolēmu pēc ilga laika aiziet uz kino. Rādīja "Klases salidojumu", tur vienā vietā bija vārds "pakaļa". Tas bija tik stilistiski stulbi, prasījās cits vārds. Bet es izstāstīšu par Liepāju. 2009. gadā bija mans autorvakars muzejā. Dzejoļu krājums saucās "Sāras mīlestība", biju uzrakstījis 49 dzejoļus it kā no sievietes viedokļa. Tur bija arī daži tādi vārdi. Viena kundze piecēlās un teica: "Dzejnieka kungs, kāpēc jums tajā dzejolī ir tik rupjš vārds?" Pastāstīju, ka bieži eju uz skolām, kur pēdējā solā sēž puiši, kas vakarā skatījušies hokeju vai basketbolu. Pie tā rupjā vārda viņi ieklausās, un tam līdzi atnāk vēl divas dzejas rindas. Tā viņi vairāk iepazīstas ar dzeju. Pateicoties šīs kundzes jautājumam, man ienāca prātā kaut kas cits. Prasīju, vai viņai patīk klasiskā mūzika. Jā, ļoti. Bet vai zināt, ka komponisti un mūziķi savos darbos reizēm tādas rupjas notis saliek?

I. Gaile: – Latvijā ir bēdīgi slavenie grozījumi "Izglītības likumā", ka visam izglītības saturam jābūt tikumīgam. Tikumīgs ir mazliet ideoloģiski iekrāsots jēdziens. Ir bijušas situācijas ar bērnu literatūru, atsevišķi skolotāji ir sākuši baidīties par to, ko viņi pasniedz. Vecāki sūdzas par skolotājiem, kuri rādījuši filmu par Artūru Rembo vai likuši analizēt Kārļa Vērdiņa dzejoli, kurā ir stāstīts par to, kā tētis iet uz krogu. Valsts jau mazliet grib kontrolēt to, ko autori stāstīs bērniem. Taču ar bērniem var runāt par visu, viņi ir pelnījuši foršu krāsainu literatūru.

I. Šlāpins: – Es varu pastāstīt par savu pieredzi Latvijā – cenzūru un mēģinājumiem ietekmēt publikāciju saturu. Biju galvenais redaktors žurnālam "Simtgade", kuru finansēja no valsts līdzekļiem. Nākamais raksts aiz redaktora slejas bija "Vai Latvijas neatkarība bija neizbēgama?" Manuprāt, ļoti interesanti uzstādīts jautājums, par ko parunāt simts gadus vēlāk. Kad makets bija gatavs, pēkšņi parādījās Simtgades biroja viedoklis, ka vajadzētu rakstu ņemt ārā vai izlabot, jo tur ir 17 kļūdas – neatbilstot pieņemtajām vadlīnijām, kā ir jārunā par Latvijas simtgadi. Piemēram, par Latvijas Pagaidu nacionālo padomi, kas pieņēma lēmumu par neatkarības pasludināšanu, – vai tā baudīja vai nebaudīja sabiedrības lielākās daļas uzticību. Apšaubīt to esot nekorekti vai pat pretvalstiski. Taču tolaik lielākā daļa sabiedrības nezināja par šādas padomes eksistenci. Es uzskatīju, ka publikāciju nedrīkst izņemt, ka tā ir visatklātākā cenzūra pēc definīcijas – valsts institūcijas iejaukšanās neatkarīga medija saturā.

I. Gaile: – Bailēs par savu drošību mēs kļūstam daudz vājāki. Ja mēs mācītos polemizēt, pēc šāda raksta tiktu publicēts pretraksts, raisītos diskusija, un mēs kļūtu stiprāki. Bet mēs atņemam sev iespēju trenēties demokrātijā un pasperam soli atpakaļ.

D. Deigelis: – Galvenā nelaime ar pašcenzūru ir tā, ka nerodas diskusijas. Piekrītam, ka viss jārediģē, par visu jārunā skaisti, bet zaudējam patiesības lauku. Es uzskatu, ka savus bērnus negatavoju dzīvei, ja nerunāju ar par sāpīgām lietām.
Komentāri
Pašlaik komentāru nav!
Pievieno jaunu komentāru:

Lūdzu autorizējies, lai komentētu.
Aicinājums
Ja jums ir interesanta informācija par kādu notikumu (vai jau notikušu, vai gaidāmu), dodiet ziņu mūsu portāla redakcijai: redakcija@kurzemnieks.lv.
Aptauja
Vai ticat, ka vakcīnas pret gripu un pneimoniju palīdz izsargāties arī no citām vīrusu slimībām, piemēram, Covid-19?
Jā.
Nē.
Vakcīnām neuzticos vispār.
Tāda Covid-19 nemaz nav.
Nezinu, vai palīdz, bet drošības pēc potējos.
Noteikti jāpotējas, lai sevi pasargātu.